Frančesko Bartolomeo Rastrelli

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Frančesko Bartolomeo Rastrelli
Rastrelli.jpg
Dzimis 1700. gadā
Parīze, Francijas karaliste (tagad Karogs: Francija Francija)
Miris 1771. gada 29. aprīlī
Sanktpēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība itālis
Nozares arhitektūra
Mākslas virziens Baroks
Slavenākie darbi Rundāles pils (1736—1740), Jelgavas pils (1738—1740), Pēterhofas pils, Ziemas pils, Smoļnija katedrāle

Bartolomeo Frančesko (Frančesko Bartolomeo) Rastrelli (itāļu: Bartolomeo Francesco Rastrelli, krievu: Франческо Бартоломео Растрелли; 1700. gads Parīze — 1771. gada 29. aprīlis Sanktpēterburga) bija itāļu izcelsmes Krievijas impērijas galma arhitekts ķeizarienes Annas un Elizabetes valdīšanas laikā. Savas karjeras sākumā un beigās viņš uzturējās Kurzemes un Zemgales hercogistē.

Rastrelli arhitektūrā apvienoja Eiropas baroku ar krievu arhitektūras tradīcijām, pirmkārt jau ar Nariškina stilu. Pēc viņa projektiem uzbūvētas vairākas izcilas pilis un baznīcas Rundālē un Jelgavā, Pēterburgā un tās apkārtnē, Kijevā un Maskavā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis itāļu skulptora Bartolomeo Karlo Rastrelli (1675—1744) ģimenē Francijā. 1716. gadā pēc Krievijas cara Pētera I uzaicinājuma kopā ar tēvu ieradās Sanktpēterburgā. Pirmais nozīmīgais pasūtījums bija agrākā Moldāvijas kņazistes valdnieka Dimitra Kantemira pils būvniecība 1721. gadā.

No 1725. līdz 1730. gadam Bartolomeo Rastrelli dzīvoja ārpus Krievijas, visdrīzāk Itālijā. Ceļojot cauri Jelgavai, viņš 1725. gadā iepazinās ar Kurzemes hercoga atraitni Annu Ivanovnu, kura pēc kļūšanas par Krievijas impērijas ķeizarieni viņu 1730. gadā uzaicināja kļūt par savu galma arhitektu. Pēc ķeizarienes favorīta Kurzemes hercoga Ernesta Johana Bīrona pasūtījuma Rastrelli projektēja Rundāles pili (1736—1740) un Jelgavas pili (1738—1740).

No 1741. līdz 1762. gadam viņš bija ķeizarienes Elizabetes galma arhitekts un vadīja koka Vasaras pils uzbūvi Sanktpēterburgā (1741— 1744, nav saglabājies). Pēc tam sekoja vairāku Pēterburgas augstmaņu pilsētas un piepilsētas piļu būve, no kurām slavenākās ir Voroncova (1749—1752) un Stroganova pilis (1752—1754) Pēterburgā. No 1747. līdz 1752. gadam Rastrelli vadīja Lielās pils kompleksa būvniecību Pēterhofā. 1747. gadā tapa skice Andreja katedrālei Kijevā. 1752.— 1757. gadā viņš vadīja agrākās ķeizarienes Katrīnas I pils pārbūvi Carskoje Selo, bet 1754. — 1762. gadā Ziemas pils būvi Pēterburgā ar tās slavenajām Jordānas kāpnēm.

Viņa pēdējais darbs Pēterburgā bija Smoļnija klostera ansamblis (1748—1754). Klostera zvanu tornis tajā laikā bija visaugstākais Sanktpēterburgā un visā Krievijā. Elizabetes nāve 1762. gadā neļāva arhitektam pabeigt iesākto. Nākot pie varas Katrīnai II, Rastrelli savu galma arhitekta posteni bija spiests pamest, jo jaunajai ķeizarienei labāk patika klasicisma stils, baroku viņa dēvēja par "putukrējumu". Viņš bija atbrīvots no darba ar pensiju 1000 rubļu gadā[1].

Pēc Kurzemes hercoga Bīrona atbrīvošanas un atgriešanas Jelgavā Rastrelli 1763. gadā devās pie sava pasūtītāja. Bīrons viņu aicināja uzraudzīt pirms trimdas iesākto hercoga piļu celtniecības pabeigšanu.[2].

1766. gadā Rastrelli devās pie Prūsijas karaļa Frīdriha II ar cerību atrast darbu. Bet viņš atteica arhitektam tikšanos, norādot uz iespēju "izdrukāt projektus apskatam, lai cienītāji baudītu mākslu".

Pēc Rastrelli atgriešanās Jelgavā nomira viņa sieva Marija, ko apbedīja kapos pie Reformātoru baznīcas. Pēc sievas nāves Jelgavas avīze publicēja sludinājumu par Rastrelli mantas pārdošanu. Viņa pēdējais projekts bija Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas katedrāles jaunbūve baroka stilā, kuru viņš iesniedza grāfam Paņinam, ar lūgumu par vienreizējo pabalstu 12 000 rubļu apmērā. Baznīca tika uzcelta pēc autora nāves (1774—1780), vēlāk pamatīgi pārbūvēta pēc N. Čagina projekta (1890—1892) eklektikas stilā, saglabājot vienīgi vecās baznīcas sienas.[3]

1771. gada janvārī, dažus mēnešus pirms nāves, Rastrelli ievēlēja par goda biedru Krievijas impērijas Mākslas akadēmijā.

Miris 1771. gada 29. aprīlī Pēterburgā un, pēc vienas no versijām, apbedīts Jelgavā blakus sievai. Ķeizariene Katrīna II izdeva ediktu par pensijas piešķiršanu Rastrelli mantiniekam Frančesko Bartoliati.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. gadā Petrogradā viņa vārdā tika pārdēvēts laukums bijušā Smoļnija klostera priekšā.

1991. gadā uzstādīja Rastrelli pieminekli pie Katrīnas pils Carskoje selo.[4].

2011. gadā Pēterburgā atklāja pieminekļus Ziemeļu Palmīras izcilajiem arhitektiem, tajā skaitā Rastrelli.[5].

Rastrelli būvju attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. [1] (krieviski)
  2. [2] (krieviski)
  3. Svēto Sīmaņa un Annas katedrāle (krieviski)
  4. [3]
  5. [4]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]