Rundāles pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rundāles pils
Rundāles pils
Iepriekšējie nosaukumi Schloss Ruhental
Vispārīga informācija
Statuss muzejs
Arhitektūras stils Baroks
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Pilsrundāle, Rundāles novads, Latvija
Koordinātas 56°22′41″N 23°55′52″E / 56.37806°N 23.93111°E / 56.37806; 23.93111Koordinātas: 56°22′41″N 23°55′52″E / 56.37806°N 23.93111°E / 56.37806; 23.93111
Pašreizējais izmantotājs Rundāles pils muzejs
Būvniecības sākums 1736
Pabeigta 1768
Rekonstrukcija 1972 - 2016
Īpašnieks Finanšu ministrija
Celtniecība
Arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1736-1740), Johans Gotfrīds Zeidels (1764-1766), Severīns Jensens (1766-1768)
Cita informācija
Istabu skaits 138
Oficiālais nosaukums: Pils
Aizsardzības numurs 6181
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 29. oktobris


Rundāles pils (vācu: Schloss Ruhental, agrāk saukta arī par Ruhenthal un Ruhendahl) ir nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā. Atrodas Rundāles novada Pilsrundālē. Krievijas impērijā strādājošā itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā pils celta no 1736. līdz 1768. gadam kā Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidence. Rundāles pils ansamblī ietilpst arī saimiecības ēkas un parks. Kopš 1972. gada pilī atrodas Rundāles pils muzejs un notiek pils un parka restaurācija ar mērķi atjaunot to sākotnējo izskatu. Rundāles pils ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rundāles pils zelta zāle (hercoga troņa zāle).

Kurzemes un Zemgales hercogs Ernests Johans Bīrons Rundāles muižu iegādājās 1735. gadā par 42 000 dālderu. Tās teritorijā jau atradās viduslaiku pils, kura tika nojaukta, lai tās vietā uzceltu pašreizējo Rundāles pili. Ēku pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta sāka celt 1736. gada 24. maijā. 1740. gadā hercogs kļuva par Krievijas reģentu, taču drīz tika gāzts un izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam uz Jaroslavļu, rezultātā būvdarbi tika pārtraukti un atsākās tikai pēc hercoga atgriešanās no trimdas 1762. gadā. Būvdarbi tika pabeigti 1768. gadā.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā 1795. gadā hercoga pili un citus īpašumus nopirka valsts. Katrīna II to uzdāvināja sava favorīta Platona Zubova jaunākajam brālim ģenerālmajoram grāfam Valeriānam Zubovam, kas bija izcēlies Koscjuško vadītās sacelšanās apspiešanā un piedalījās 1796. gada Krievu-persiešu karā.

Pēc Pāvila I nākšanas pie varas grāfs Zubovs krita nežēlastībā un pārsvarā uzturējās savā īpašumā Rundāles pilī. Pēc imperatora Pāvila I nogalināšanas 1801. gadā grāfs Zubovs pilī sācis rīkot lielas balles, piemēram, 1802. gada 10. oktobra Ražas svētkos pilī piedalījušies 1200 viesu.[2] Pēc viņa nāves 1804. gadā pili mantoja viņa brālis Platons Zubovs, kas šajā laikā esot pārsvarā dzīvojis savos Jonišķu īpašumos. Zubovi pili apmēbelēja no jauna, piebūvēja ieejas portikus centrālajam korpusam un iekštelpās iebūvēja vairākus kamīnus.

1812. gada krievu-franču kara laikā pilī bija iekārtota Napoleona Lielās armijas lazarete un pils parkā aprakti mirušie karavīri, kuriem tagad pils dārza stūrī uzcelts piemineklis. Pils tika izdemolēta – spoguļi izsisti, Katrīnas II dāvinātā bibliotēka iznīcināta.

Platons Zubovs pilī apmetās tikai 1814. gadā. Neilgi pirms savas nāves kņazs Zubovs apprecēja kāda Viļņas šļahtiča Ignāta meitu Teklu Valentinoviču, kopā ar kuru viņš apmetās uz dzīvi Rundālē. Pēc Zubova nāves 1822. gadā Tekla mantoja šo īpašumu un apprecējās ar grāfu Andreju Šuvalovu. 19. gadsimta beigās pils tika aktīvi remontēta un restaurēta, pārveidots arī pils parks.

Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu laikā pili izmantoja Vācijas armijas un Bermonta armijas vajadzībām. Pēc kara un agrārās reformas pils pārvalde tika nodota zemkopības ministrijai. Pils telpās tika izveidota skola, bet daļu telpu piešķīra kara invalīdu izmitināšanai. 1924. gadā tā tika iekļauta valsts pieminekļu sarakstā. 1932. gadā pils nodota izglītības ministrijai un tā tika pārbūvēta, lai piemērotu skolas vajadzībām. Pēc Otrā pasaules kara pilī atradās graudu noliktavas, pēc to likvidēšanas skola pārņēma arī šīs telpas. Skola pilī atradās līdz 1978. gadam.

1963. gadā pili pārņēma Bauskas novadpētniecības muzejs, kas tur izveidoja savu filiāli. 1965. un 1971. gadā LPSR Ministru padome lēma par Rundāles pils restaurāciju. 1972. gadā tā kļuva par neatkarīgu muzeju un tika uzsākts intensīvs restaurācijas darbs ar valsts piešķirto ikgadējo finansējumu, kas turpinājās līdz 1992. gadam. Pēc tam restaurācija un pils parka veidošana notika ar mērķa ziedojumu un dotāciju palīdzību. Valsts dotācija muzejam 2006. gadā bija 872 tūkstoši latu, 2007. gadā 1 miljons 330 tūkstoši latu. Papildus no Eiropas Savienības struktūrfondiiem tūrisma infrastruktūras pilnveidošanai Rundāles pilī 2006.-2007. gadā tika piešķirti 1 342 346 latu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma.[3]

Pils ansamblis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rundāles pils parks

Rundāles pilij ir divi stāvi, kuros ir 138 telpas, 43 no tām paredzēts atjaunot vēsturiskos interjerus. Pils ir izkārtota trijos korpusos, starp kuriem atrodas iekšpagalms. Centrālajā daļā atradās hercoga apartamenti, rietumu spārnā dzīvoja hercogiene un citi ģimenes locekļī, bet austrumu spārns bija atvēlēts reprezentācijas vajadzībām. Pils ansamblī ietilpst arī staļļi ar kariešu pagalmu. Pie pils atrodas parks. Daļu parka veido franču dārzs, kurā 2005. gadā iekārtots rožu dārzs. Ap šo parka daļu, pili un staļļiem izrakts kanāls. Parka daļa aiz kanāla ir medību parks, kuru veido mežs.

Baltā māja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rundāles pils kalpu māja "Baltā māja" ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, valsts aizsardzības Nr.6183. "Baltā māja" ir viena no Rundāles pils kompleksa ēkām, kurā no 19.gs. sākuma dzīvoja Rundāles pils kalpotāji. No 1949.gada ēka atradās Rundāles patērētāju biedrības un Bauskas rajona patērētāju biedrības īpašumā, kad "Baltajā mājā" atradās veikals un dzīvojamās telpas. 1997.gadā "Baltā māja" kļuva par Ikertu ģimenes īpašumu, kurā šobrīd izveidota viesu māja.

Ēka celta no māla kleķa, kas ir raksturīgs Zemgales novada ēku celtniecības materiāls.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]