Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle
Katedrāles ikonostass

Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dievnams Akadēmijas ielā 12, Jelgavā. Viena no četrām Latvijas pareizticīgo katedrālēm (Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā un Liepājā).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīcas pirmsākumi meklējami 1711. gadā, kad Krievijas cars Pēteris I pēc Rīgas ieņemšanas lika izprecināt sava vecākā brāļa Ivana V meitu Annu Ivanovnu ar Kurzemes un Zemgales hercogu Frīdrihu Vilhelmu. Hercogs esot solījis Jelgavā uzcelt pareizticīgo baznīcu, bet savas pāragrās nāves dēļ to neizdarīja. Hercoga atraitnes Annas valdīšanas laikā viņas galma padomnieks Pēteris Bestuževs 1726. gadā lika pie hercogienes pils uzcelt koka pareizticīgo baznīcu. Viņa sieva Katrīna apglabāta šajā baznīcā. Tā kā Jelgavā jau bija Svētās Annas baznīca, pareizticīgo baznīcu nodēvēja par Sv. Simeona un Sv. Annas baznīcu. Laikā, kad hercogisti pārvaldīja muižnieku padome, 1750. gadā uzbūvēja jaunu pildrežģa baznīcas ēku ar četrstūrainu zvana torni.

Pēc tam, kad hercogs Pēteris salaulājas ar kņazieni Jevdokiju Jusupovu, 1774. gadā tika likti pamati arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētai mūra baznīcai, ko pabeidza un iesvētīja 1780. gadā. 1848. gadā Vidzemes un Kurzemes guberņu pareizticīgo draudzes atdalīja no Pleskavas bīskapijas un izveidoja patstāvīgu Rīgas pareizticīgo arhibīskapiju (krievu: Рижская епархия). 1850. gadā Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas baznīcai jaunajā arhibīskapijā piešķīra katedrāles statusu, kas bija viena no Rīgas un Jelgavas arhibīskapa (aрхиепископ Рижский и Митавский) rezidencēm. Baltijas rusifikācijas laikmetā no 1890. līdz 1892. gadam ar Krievijas imperatora Aleksandra III finansiālu atbalstu pēc arhitekta Nikolaja Čagina projekta katedrāli pilnīgi pārbūvēja.

Sarkanās armijas uzbrukumā Otrā pasaules kara laikā 1944. gada augustā katedrāli sagrāva un visu okupācijas laiku tās vietā atradās drupu kaudze. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas to atdeva Latvijas Pareizticīgo Baznīcai un veica tās atjaunošanu (1993-2003). Katedrāles zvanu tornī iekāra deviņus zvanus, no kuriem lielākais sver 830 kg.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]