Frederiks Deliuss

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Frederiks Deliuss
Frederick Delius
Rosen - Frederick Delius
Personīgā informācija
Dzimis 1862. gada 29. janvārī
Anglijā
Miris 1934. gada 10. jūnijā (72 gadi)
Francijā
Tautība anglis
Profesionālā informācija

Frederiks Deliuss (angļu: Frederick Delius; dzimis 1862. gada 29. janvārī, miris 1934. gada 10. jūnijā) bija viens no jaunās pastorālās tradīcijas radītājiem angļu mūzikā 20. gadsimta sākumā. Tomēr viņa dzīslās neritēja ne pilītes angļu asiņu, un lielāko daļu sava mūža viņš dzīvoja ārzemēs. Frederiks Deliuss bija vācu imigrantu dēls, un viņš tuvojās savam mūziķa liktenim pa apkārtceļu, turklāt Deliusa vārds bija liktenīgi un nesaraujami saistīts ar divu slavenu viņa atbalstītāju vārdiem.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frederiks Deliuss dzimis 1862. gadā Bredfordā, Jorkšīras grāfistē, uz kurieni vecāki bija pārcēlušies no Vācijas. Viņa tēvam — Jūliusam tur piederējas vilnas pārstrādes uzņēmums un Frederiks (jeb Fricis, kā viņš bija kristīts) uzauga vidē, kas bija arī materiāli nodrošināta. Jūliuss Deliuss mīlēja mūziku, un viņa dēls kļuva par profesionālu pianistu un vijolnieku.[1]

Mūzikas dzīves vilinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc izglītības iegūšanas Deliuss laiku strādāja tēva firmā, bet biznesa vide viņam nebija piemērota, un 1884. gadā viņš pārliecināja tēvu iegādāties apelsīnu koku plantāciju Floridā. Nokļuvis Amerikā, viņš nopirka klavieres un tad veltīja savu brīvo laiku mūzikas studijām, vienlaikus ietekmējoties no afroamerikāņu mūzikas skaņām un ritmiem, kas bija dzirdami visapkārt un ļoti spēcīgi iespaidoja viņa komponēto svītu Florida (1886 — 1887). Pēc diviem gadiem Deliuss bija pārliecināts, ka īstais ceļš dzīvē ir sevis veltīšana mūzikai, un tēvs sūtīja viņu uz Leipcigas konservatoriju. Tur viņš iepazinās un sadraudzējās ar norvēģu komponistu Eduardu Grīdu, kura mūzika spēcīgi ietekmēja jaunāko Deliusu.[1]

Anglijas favorīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc diviem gadiem Leipcigā Deliuss pārcēlās uz Parīzi, kur nodzīvoja visu nākamo desmitgadi, komponējot dziesmas, instrumentālos un orķestra skaņdarbus, kā arī operas. Parīzē viņš sastapa vācu gleznotāju, Šlēzvigu - Holšteinu dzimtas mantinieci, Helēnu Rozenu, plašāk pazīstamu kā Jelku. Parīzē viņa studēja glezniecību un izstādīja savus darbus Neatkarīgo salonā. Viņai ļoti patika Deliusa mūzika un abus vienoja nopietna interese par Nīčes filozofiju. 1897. gadā Deliuss pārcēlās uz dzīvi viņas mājā, kas atradās ciematā Grē pie Luēnas (Grez-sur-Loing), netālu no Fontenblo. 1903. gadā viņi apprecējās, un šīs tad kļuva par viņa mājām visu turpmāko dzīvi. Deliusam sākās ražīgākais daiļrades posms, kuram līdzi nāca arī atzinība un popularitāte vispirms Vācijā, pēc tam arī Anglijā. Viņam laimējās, ka viens no viņa īstiem atbalstītājiem bija diriģens sers Tomass Bīčems, kurš kļuva par Deliusa aizstāvi.[1]

Liktenīgā palīdzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komponista pēdējais dzīves posms bija smagas slimības sagrauts. Deliusu bija izvārdzinājis sifiliss, kuru viņš bija ieguvis Floridā. Slimības pēdējā stadijā viņš kļuva akls un paralizēts, lai gan viņa prāts un runas spējas bija palikušas neskartas. 1927. gadā kādā avīzes rakstā sers Bīčems žēlojās: Ja notiktu tā, ka iejauktos kāds dievišķs spēks un atjaunotu komponista redzi, viņa skaistā, dziedošā balss būtu mēma līdz pašai pēdējai stundiņai. Bet gadu vēlāk Deliusam palīgā nāca nevis dievi, bet jaunais Ēriks Fenbijs, ar kura palīdzību Deliuss varēja turpināt komponēt vēl sešus gadus līdz nāvei 1934. gadā.[1]

1928. gads — pagrieziena punkts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad Deliuss akls un paralizēts gulēja Grē ciema mājā ciešanu nomāktās sievas Jelkas aprūpēts, viņš saņēma vēstuli no 22 gadus vecā jorkšīrieša Ērika Fenbija. Lai gan Fenbijs pauda milzu apbrīnu par talantīgā komponista darbiem, šī nebija parasta viņa mūzikas cienītāja vēstule. Fenbijs pats bija topošais komponists, un viņš piedāvāja ko ļoti neparastu — kļūt par Deliusa sekretāru, lai pierakstītu paralizētā komponista visas diktētās notis. Deliuss pieņēma šo dāsno piedāvājumu, un Fenbijs noteiktajā laikā ieradās komponista mājā, kur tad viņu saņēma ar bravūrīgu sveicienu: Nāc nu iekšā, Fenbij! Tā sākās nozīmīga sešus gadus ilgā sadarbība, kuras laikā Fenbijs atlika malā savu radošo darbu, lai notvertu un saglabātu ikvienu triekas ķertā varoņa iedvesmas dzirksteli. Šajā laikā tapušas arī smeldzīgi skaistās Atvadu dziesmas (1930), skaņdarbs korim un orķestrim, kura pamatā ir Volta Vitmena dzeja. Fenbija veikums ir pieskaitāms pie pašiem pašaizliedzīgākajiem gadījumiem pat mūzikas vēsturē, jo, lai gan Deliuss tiešām bija mūzikas vizionārs, par kādu viņu arī uzsaktīja Fenbijs, viņš tomēr bija arī stipri kašķīgs egoists. Pēc Deliusa nāves Fenbijs uzrakstīja brīnišķīgu atmiņu stāstu Deliuss, kādu es viņu pazinu (1935).[1]

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deliusa darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Brigas gadatirgus
  • Dreifēšana jūrā
  • Dziesma pirms saullēkta
  • Dzirdot pirmo dzeguzi pavasarī
  • Fenimors un Gerda
  • Opera Irmelin
  • Pāri kalniem un tālu projām
  • Romeo un Džuljetas ciems
  • Sārtvaidze Margo
  • Svīta Florida
  • Vasaras dārzā
  • Vasaras vakars
  • Vasaras vakars pie upes
  • Ziemeļzemes skices[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Klasiskās mūzikas ģēniji Deliuss 2011