Garknābja gaura

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Garknābja gaura
Mergus serrator (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta Pīļu dzimta (Anatidae)
Apakšdzimta Gauru apakšdzimta (Merginae)
Ģints Gauras (Mergus)
Suga Garknābja gaura (Mergus serrator)
Izplatība
Mergus serrator distr.png
  Ligzdošanas areāls
  Nometnieku areāls
  Ziemošanas areāls
Garknābja gaura Vikikrātuvē

Garknābja gaura jeb melgāle[1] (Mergus serrator) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā, Grenlandē un Islandē.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā garknābja gaura ir samērā parasta caurceļotāja un ziemotāja jūrā
Tēviņam ligzdošanas sezonā ir melna galva ar zaļu, metālisku spīdumu
Abiem dzimumiem ir izteiksmīgs, izspūris cekuls

Garknābja gaura ligzdo Eirāzijā (līdz Lielbritānijas dienvidiem, Austrumeiropas ziemeļiem, Ķīnas ziemeļaustrumiem un Japānas ziemeļiem) un Ziemeļamerikā (līdz Lielajiem ezeriem), Islandē un Grenlandes dienvidos. Ziemo gar Ziemeļamerikas Klusā un Atlantijas okeāna piekrastēm, Centrāleiropā, Baltijas jūras, Vidusjūras, Melnās un Kaspijas jūras krastos, Vidusāzijā, Ķīnas austrumos, Korejā un Japānā. Rietumeiropas, Islandes, Grenlandes rietumu un Aļaskas dienvidu populācijas ir nometnieki.[2][3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā garknābja gaura ir samērā parasta caurceļotāja un ziemotāja jūrā, bet reta ligzdotāja. Ligzdo apmēram 10—20 pāri.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garknābja gaura ir liela auguma, slaida pīle ar izspūrušu cekulu un garu, šauru knābi ar "zobiņiem". Sugai piemīt dzimumu dimorfisms: tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes, un katram dzimumam ir atšķirīgs apspalvojums. Ķermeņa garums ir 51—64 cm, spārnu plētums 66—86 cm, svars tēviņam ap 950—1350 g, mātītei 800—1100 g.[4][5]

Tēviņam ligzdošanas sezonā ir melna galva ar zaļu, metālisku spīdumu. Kakls balts, krūtis koši rudas ar melnu, smalku raibumojumu. Mugura tumši pelēka, aste gaišāk pelēka, vēders balts. Spārni melnbalti. Kājas un knābis sarkani. Ārpus vairošanās sezonas tēviņš kļūst līdzīgs mātītei, tikai tā mugura ir tumšāka un zods balts vai gaiši pelēks.[5]

Mātītes galva un kakls ir rudi brūni, zods tumšs vai gaiši pelēks, krūtis, mugura, spārni (baltas sekundārās lidspalvas) un aste pelēki. Knābis un kājas oranžsarkani.[5] Abiem dzimumiem acis sarkanas. Jaunie putni līdzīgi mātītei.[5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garknābja gaura mājo lielos ezeros, upēs un jūrā. Tā labprātāk uzturas sāļās ūdenstilpnēs, nekā citas gauru sugas.[5] Ligzdošanas areāls aptver gan tundru, gan mežu zonu. Ziemas periodā garknābja gauras uzturas lielās iekšzemes ūdenstilpnēs, jūrā un lielās upēs, arī ātri plūstošās.[6]

Garknābja gauras ir sabiedriskas un parasti uzturas baros. Izņēmums ir ligzdošanas sezona, kad putni sadalās pa pāriem. Migrācijas lidojums notiek nelielās grupās, kurās ir 5—15 īpatņi. Ziemošanas vietās izveidojas milzīgi bari, un lielākajos var būt līdz 15 000 īpatņu.[6]

Lai barotos, tā galvenokārt izvēlas seklus ūdeņus ar bagātīgu vegetāciju, bet barojas arī dziļos ūdeņos. Maksimālais ieniršanas dziļums ap 9 m, ieniršanas ilgums līdz 44 sekundēm.[6] Garknābja gaura ir aktīva dienas laikā. Tās lidojums ir spēcīgs un ātrs, bet, lai paceltos gaisā, tai ir jāieskrienas pa ūdens virsmu. Uz sauszemes garknābja gaura ir ļoti neveikla, tā kā tās kājas anatomiski atrodas tālu aizmugurē.[6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunie putni ir līdzīgi mātītei

Barību garknābja gaura meklē, ienirstot zem ūdens. Tā galvenokārt barojas ar nelielām zivīm (10—15 cm), bet uzlasa arī vēžveidīgos, tārpus, ūdens kukaiņus, abiniekus un kurkuļus.[4][5][6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona sākas laikā no aprīļa līdz jūnijam, atkarībā no izplatības areāla. Ligzdo lielu, dziļu ezeru un lēnu upju krastos.[4] Garknābja gauras veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Pāri izveidojas ziemas sezonā vai pavasara migrācijas laikā.[6] Mātīte atgriežas ligzdot uz savu bērnības vietu. Ligzda tiek iekārtota zemē, seklā iedobē, ūdenstilpnes krasta tuvumā, parasti ne tālāk par 23 m, ļoti retos gadījumos līdz 70 m.[6] Ligzda bieži atraodas biezos krūmos vai zem lieliem akmeņiem.[5][6]

Vispirms matīte zemē izkašā iedobi, pēc tam to izklāj ar sausu zāli un savām dūnām, kuras perēšanas laikā tiek visu laiku papildinātas. Dējumā ir 5—24 gaiši brūnas vai pelēkas olas. Perēšana uzsakas, līdzko pēdējā ola ir izdēta. Perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Līdzko mātīte sāk perēt, tēviņš to atstāj. Inkubācijas periods ilgst 30—31 dienu. Uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi seko mātei. Tie spēj peldēt un paši baroties, no mātes tiem nepieciešama tikai aizsardzība. Mātīte jaunos putnus atstāj, līdz tie ir dažas nedēļas veci. Jaunie putni sāk lidot 60—65 dienu vecumā.[6] Dzimumbriedumu sasniedz otrajā gadā, bet visbiežāk pirmo reizi ligzdo trešajā gadā.[6] Garknābja gauras mūžs savvaļā var sasniegt 9 gadus.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]