Gastrīts

Vikipēdijas lapa
Gastrīts
Gastrīta slimnieka kuņģa gļotādas mikrofotogrāfija hematoksilīna-eozīna krāsojumā
Specialitāte Gastroenteroloģija
Ilgums Īstermiņa vai ilgtermiņa
Cēloņi Helicobacter pylori, pretsāpju zāles, alkohols, smēķēšana, kokaīns, slimības, autoimūnās problēmas
Diagnostikas metode Endoskopija, asins analīzes
Biežums ~50% cilvēku[1]
Nāves gadījumi 50,000 (2015)[2]

Gastrīts (latīņu: gastritis, no grieķu: γαστήρ (gaster) — 'kuņģis' + piedēklis -itis, ar ko apzīmē iekaisumu vai iekaisuma deģeneratīvās izmaiņas gļotādā) ir apkopojošs jēdziens, ko izmanto dažādu pēc izcelsmes un norisēm notiekošu iekaisumu un kuņģa gļotādas deģeneratīvo izmaiņu apzīmēšanai. Gļotādas iekaisums var būt primārs, ko uzskata par atsevišķu saslimšanu, un sekundārs, izrietošs no citām infekcijas un ne infekcijas saslimšanām, vai no saindēšanās intoksikācijas. Atkarībā no intensitātes vai kaitīgo faktoru darbības ilguma, patoloģiskais process var būt akūts, kas noris galvenokārt ar iekaisuma izmaiņām, vai hronisks — norit ar strukturālām pārmaiņām un progresējošu kuņģa gļotādas atrofiju. Attiecīgi izšķir divas galvenās formas — akūts un hronisks gastrīts. Atsevišķi aplūko alkoholisko gastrītu, kurš attīstās uz saslimšanas ar alkoholismu fona.

Krievijā dažādu gastrītu formu statistika izpaliek. Valstīs kur šī statistika ir, hroniskais gastrīts tiek fiksēts 80—90 procentiem ar gastrītu saslimušo, pie kam atrofiskais gastrīts — visbīstamākā gastrīta forma, kura attiecas uz tā saucamo „pirmsvēža stāvokli” — tiek konstatēts pacientiem, kuri jaunāki par 30 gadiem (5% gadījumu), pacientiem vecumā no 31—50 gadiem — 30% gadījumu, pacientiem vecākiem par 50 gadiem, 50—70 procentos gadījumu. Gastrīts sastopams arī dzīvniekiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasifikācija
Ārējie resursi