Gastrīts (latīņu: gastritis, no grieķu: γαστήρ(gaster) — 'kuņģis' + piedēklis -itis, ar ko apzīmē iekaisumu vai iekaisuma deģeneratīvās izmaiņas gļotādā) ir apkopojošs jēdziens, ko izmanto dažādu pēc izcelsmes un norisēm notiekošu iekaisumu un kuņģa gļotādasdeģeneratīvo izmaiņu apzīmēšanai. Gļotādas iekaisums var būt primārs, ko uzskata par atsevišķu saslimšanu, un sekundārs, izrietošs no citām infekcijas un ne infekcijas saslimšanām, vai no saindēšanāsintoksikācijas. Atkarībā no intensitātes vai kaitīgo faktoru darbības ilguma, patoloģiskais process var būt akūts, kas noris galvenokārt ar iekaisuma izmaiņām, vai hronisks — norit ar strukturālām pārmaiņām un progresējošu kuņģa gļotādas atrofiju. Attiecīgi izšķir divas galvenās formas — akūts un hronisks gastrīts. Atsevišķi aplūko alkoholisko gastrītu, kurš attīstās uz saslimšanas ar alkoholismu fona.
Krievijā dažādu gastrītu formu statistika izpaliek. Valstīs kur šī statistika ir, hroniskais gastrīts tiek fiksēts 80—90 procentiem ar gastrītu saslimušo, pie kam atrofiskais gastrīts — visbīstamākā gastrīta forma, kura attiecas uz tā saucamo „pirmsvēža stāvokli” — tiek konstatēts pacientiem, kuri jaunāki par 30 gadiem (5% gadījumu), pacientiem vecumā no 31—50 gadiem — 30% gadījumu, pacientiem vecākiem par 50 gadiem, 50—70 procentos gadījumu. Gastrīts sastopams arī dzīvniekiem.
