Gaujas leja (glezna)
| "Gaujas leja" | |
|---|---|
 | |
| Mākslinieks | Jūlijs Feders |
| Gads | 1891 |
| Tips | Eļļa uz auduma |
| Izmēri | 101×173 cm |
| Atrašanās vieta |
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīga, Latvija |
"Gaujas leja" ir 1891. gadā Jūlija Federa gleznota Gaujas senlejas glezna.[1][2] Tā atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. "Gaujas leja" ir viens no Federa zināmākajiem darbiem, mākslinieka "zīmols", glezna kļuvusi par vienu no Latvijas ainavas simboliem.[1]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
J. Feders bija viens no Latvijas ainavas glezniecības aizsācējiem 19. gadsimta otrajā pusē. Glezna "Gaujas leja" pirmoreiz tika eksponēta Mākslas akadēmijas izstādē Sanktpēterburgā, pēc tam divdesmit gadus piederējusi kādam privātkolekcionāram. 1921. gadā Rīgas Pilsētas mākslas muzejs izmantoja piedāvājumu to iegādāties.[1]
Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19. gadsimta glezniecībai raksturīgā panorāmiskā ainava[2] "Gaujas leja" tiek dēvēta par latviešu dabassskatu glezniecības stūrakmeni. Darbā attēlotā Vidzemes ieleja, kas tiek saistīta ar Siguldas apkaimē esošo Ķeizarskatu, pieder pie reālisma perioda J. Federa daiļradē. Šajā posmā mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksējis vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku,[3] kas novērojams arī darbā "Gaujas leja".
Mākslinieks izvēlējies savdabīgu skatu punktu, kas ļauj skatītājam vērties plašumā no kāda pakalna, sniedzot iespēju apskatīt dabas skaistumu no putna lidojuma pozīcijas.[4] J. Feders, gleznojot Vidzemes ieleju, telpiskuma sajūtu radījis izmantojot gan lēzenas diagonāles, gan krāsu kontrastus — priekšplāns veidots sulīgi zaļos toņos un tālie plāni pakāpeniski baltināti, tā piešķirot tiem dūmaku un sapludinot horizontu. Analizējot darbā izmantoto krāsu gammu, mākslas zinātnieks Jurijs Dobrins apgalvo, ka gleznotājs turējies pie Diseldorfas skolas tradīcijām, kam raksturīga krāsu baltināšana telpas dziļuma veidošanai, brūno toņu pievienošana ēnu radīšanai un saules apspīdēto vietu izgaismošana ar baltās krāsas triepieniem.[4] Tieši ierobežoto krāsu lietojumu vairāki mākslas zinātnieki uzskatījuši par šķērsli nacionālās ainavas radīšanā, bet, skatoties uz "Gaujas leju", šķiet, ka tas netraucē to uztvert pavisam tuvu, pazīstamu un latvisku.[4]
J. Feders, attēlojot Gaujas līkločus un tiem raksturīgo vidi, nav izcēlis kādu konkrētu objektu, bet gan virzījis skatu pāri dabasskatam. Māksliniecisko elementu mērķtiecīga izvēle kalpo gleznas emocionālā satura atklāsmei, radot priekšstatu par harmonisku vidi, par dabu, kas ir samērojama ar cilvēku un draudzīga viņam.[2] Pret gaismu gleznotajā kalna pakājē mākslinieks izcēlis priekšā esošos koku siluetus un ar pabiezu baltās krāsas triepienu veidojis upes līkločus, kuri šķietami aiziet bezgalībā, tā gleznā it kā izslēdzot reālo laiku. Vienīgā liecība par cilvēku klātbūtni ir nelielais dūmu stabs, kas veidojas no kāda skursteņa gleznas tālajā plānā.
Gan "Gaujas lejas" skaidrā uzbūve, gan krāsu risinājums liek domāt par šā darba ciešo saiti ar akadēmiskajām tradīcijām, un ne tikai šauri Diseldorfas skolas nozīmē, bet raugoties uz akadēmismu plašāk.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 100 dārgumu mākslas muzejā: Federa 'Gaujas leja'
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Gaujas leja — LNB Digitālā bibliotēka». Latvijas Nacionālā bibliotēka. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. maijā. Skatīts: 2016. gada 10. maijā.
- ↑ «Jūlijs Feders». makslasvesture.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 2. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Jūlijs Feders. Rīga : Neptuns. 2013. 200. lpp.