Gaurs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gaurs
Bos gaurus (Smith, 1827)
Gaura bullis
Gaura bullis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta Dobradži (Bovidae)
Apakšdzimta Vēršu apakšdzimta (Bovinae)
Cilts Vēršu cilts (Bovini)
Ģints Vērši (Bos)
Suga Gaurs (Bos gaurus)
Izplatība
Gaur map.png
Gaurs Vikikrātuvē

Gaurs (Bos gaurus) ir lielākais mūsdienās dzīvojošais dobradžu dzimtas (Bovidae) vērsis, kura dabīgais izplatības areāls aptver Dienvidāziju un Dienvidaustrumāziju. Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) datiem gaurs ir iespējami apdraudēta zīdītāju suga (angļu: Vulnerable), kuras kopējā populācija lēnām samazinās.[1] Aizsargātās teritorijās gauru populācijas ir stabilas un vietām tās ir arī augošas.[1] Gauram izšķir arī domesticēto formu — mājas gauru (Bos frontalis).

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaura bullis Kanhas Nacionālajā parkā Indijas vidienē
Starp ragiem raksturīgs augsts pieres velvējums, kas veido tipisko gaura profilu
No kakla pamatnes pāri pleciem redzams augstu izcelts muguras kantējums, kas gaura skaustu aizsargā no plēsējiem
Mātīšu baru vada vecākā mātīte

Vēsturiski gaura izplatības areāls vienlaidus aptvēra kontinentālo Dienvidāziju un Dienvidaustrumāziju, iekļaujot Indiju, Bangladešu, Butānu, Nepālu, Ķīnas dienvidus, Mjanmu, Vjetnamu, Kambodžu, Laosu, Taizemi un Malakas pussalu. Mūsdienās gauru populācija ir ļoti sadrumstalota, bet Šrilankā tas ir izmiris.[1] Gaurs mājo mūžzaļajos vai dalēji mūžzaļajos, mitrajos lapkoku mežos, kurus nav skārusi cilvēku saimnieciskā darbība. Lai arī tas vislabprātāk uzturas kalnainās nogāzēs, kas paceļas 1500—1800 metrus virs jūras līmeņa, gaurs sastopams, sākot ar jūras līmeni un beidzot ar 2800 metriem.[2] Gaurs vienmēr ganās ūdens resursu tuvumā un vietās, kur bagātīgi aug zāle, bambuss, krūmi un koki.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaurs ir lielākā vēršu suga dobradžu dzimtā, masīvs un spēcīgs, augstu izceltu skaustu. Ķermeņa garums ir 250—330 cm, augstums skaustā 165–220 cm. Gaura vidējais svars ir 650—1000 kg, bet ļoti lieli buļļi var svērt 1500 kg.[3] Tēviņi ir par apmēram ¼ lielāki nekā mātītes.[4] Gauru vidējie lielumi iegūti, izmantojot Ķīnas un Indijas gauru mērījumus. Iespējams, ka Malaizijas pasuga ir lielāka par pārējām, tomēr šai pasugai nav veikti nopietni pētījumi.[5][6]

Starp ragiem raksturīgs augsts pieres velvējums, veidojot tipisko gaura profilu. Ausis lielas (30–35 cm[3]), aste, salīdzinot ar citām vēršu apakšdzimtas sugām, vidēji gara (70–105 cm[3]), sniedzoties tikai līdz pakaļkāju lecamajai locītavai, nagi šauri, smailiem galiem.[7] Apmatojums gauram ir īss, smalks un spīdīgs. Pieaugušiem tēviņem tas ir tumši brūns, un, jo vecāks kļūst bullis, jo tumšāks kļūst matojums, pamazām kļūstot melns. Veciem buļļiem matojums uz muguras kļūst arī ļoti plāns. Pieres un galvas matojums līdz pakauša pamatnei gaišāks par ķermeņa matojumu, pelēcīgi brūns, reizēm netīri balts. Visām četrām kājām apakšējā daļa balta vai gaiši brūna. Govis un jauni bullēni ir gaišāki, reizēm sarkanīgā tonī. Šādas krāsas matojums raksturīgs tiem gauriem, kas mājo atklātākās un sausākās biomās. Gauram uz muguras (no pleciem līdz muguras vidusdaļai) veidojas augsts izcēlums — muguras kante, kas, salīdzinot ar pārējo muguru, ir par apmēram 12 cm augstāka. Šāda izcelta kante aizsargā gauru pret plēsējiem.

Abiem dzimumiem ir ragi, tikai tēviņiem tie ir garāki un masīvāki. Ragi aug sāniski uz āru, virzienā nedaudz uz aizmuguri, vienmērīgi liecoties uz augšu un uz iekšpusi, siluetam atgādinot mēness sirpi. Tiem ir gaiša, zaļganpelēka vai dzeltena krāsa, bet paši gali melni.[7] Ragu garums 60–115 cm.[4] Jauniem dzīvniekiem ragi ir gludi un spīdīgi kā nopulēti, bet, kļūstot vecākiem, pie pamatnes veidojas gredzenveida rievojums, kā arī to virsma kļūst matēta.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reģionos, kur gauri netiek traucēti, tie pamatā ir aktīvi diennakts gaišajā laikā, bet reģionos ar aktīvu saimniecisko darbību, gauri kļuvuši par nakts dzīvniekiem. Piemēram, Indijas centrālajos rajonos gauru ļoti reti var redzēt pēc astoņiem no rīta. Sausajā sezonā gauri pulcējas viekopus un uzturas samērā ierobežotās teritorijās ūdens resursu tuvumā, bet, iestājoties lietus sezonai, gauri izklīst kalnos. Lai arī gaurs vienmēr cenšas uzturēties ūdens tuvumā, tas nekad nav novērojams peldamies vai vārtāmies dubļos.[4]

Gauri ir sabiedriski dzīvnieki, kas pamatā pulcējas nelielos baros (2—40, visbiežāk 8—11 indivīdi), kas sastāv no mātītēm, to pēcnācējiem un viena pieauguša buļļa. Tēviņi veido vecpuišu barus, lai gan vecāki buļļi var būt arī vienpatņi.[4] Gauru baram barojoties, viena no mātītēm vienmēr uzmanīgi vēro apkārtni un briesmu gadījumā brīdina baru ar īpašu svilpjošu skaņu.[8] Aprīlī un maijā, kad sākas pārošanās sezona, baram var pievienoties arī citi buļļi, cenšoties sapāroties ar pēc iespējas vairāk govīm. Jaunpienācēji nepaliek barā ilgāk par dažām dienām.[4][8] Maijā vai jūnijā klaiņojošie buļļi pamet govju barus un apvienojas buļļu baros, tomēr daži indivīdi turpina klejot vieni paši. Gauru bars dienā noiet apmēram 3—8 km. Katram baram ir sava teritorija, ar kuru tas ir saistīts, bet gauri nav teritoriāli dzīvnieki un reizēm apvienojas vairāki mazie bari. Šādā lielā barā var būt 50 vai vairāk indivīdu.[8] Tā kā gauru bari ir ļoti mainīgi, tad arī buļļu hierarhija ir ļoti mainīga. Dominanci nosaka buļļa spēks un lielums. Cīņas starp buļļiem tikpat kā nenotiek, tie viens otru parasti novērtē bez tuvcīņas. Viens bullis stāv, bet otrs ar noliektu galvu riņķo ap stāvošo, apmēram 3—6 metru attālumā. Šāda riņķošana var būt 15 minūtes vai 1 stundas garumā, līdz viens no abiem buļļiem atkāpjas un aiziet.[8]

Reģionos, kuros ir minimāla cilvēku klātbūtne, gauri ir kautrīgi un uzmanīgi dzīvnieki, neskatoties uz savu lielumu un spēku. Iztraucēti ganībās tie steidzas slēpties džungļu biežņā. Tomēr reģionos, kur gaurs pieradis pie cilvēku klātbūtnes, vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka, sajuties apdraudēts, lielais dzīvnieks var uzvesties agresīvi. Gaurus regulāri var novērot, ganoties kopā mājlopiem. Reizēm gauri nogalina kādu no tiem savstarpējos ķīviņos. Vasarā tēviņi var kļūt īpaši agresīvi un uzbrukt arī bez acīmredzama iemesla. To skaidro ar dažādu parazītisko kukaiņu pieaugumu, kas uzbudina un nervozē lielos dzīvniekus.[9]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunam gauram ragi ir gludi un spīdīgi

Gaurs diēta ir visplašākā un daudzveidīgākā no visiem pārnadžiem, kas dzīvo Indijā.[10] Tas barojas ar dažādiem graudaugiem, ziedaugiem, krūmu un koku asniem, lapām, mizu un augļiem. Iemīļotākais barības veids mainās atkarībā no sezonas. Lielāko dienas daļu gaurs pavada barojoties, visaktīvāk ganoties agri no rīta un vakarā. Pusdienlaika karstumā tas nolien ēnā atpūsties.[11]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārošanās var notikt visa gada garumā, tomēr, vismaz Indijā, pārošanās pamatā notiek laikā no decembra līdz jūnijam, bet intensīvākie mēneši ir decembris un janvāris.[4] Grūsnības periods ilgst 270—280 dienas, apmēram 9 mēnešus. Pirms dzemdībām mātīte pamet baru un atgriežas ar mazuli, kad tas ir apmēram 4 dienas vecs.[8] Parasti piedzimst viens (retos gadījumos divi mazuļi). Piedzimstot tas sver 23 kg.[4] Māte mazuli zīda ar pienu 9 mēnešus. Dzimumbriedumu jaunie gauri sasniedz 2—3 gadu vecumā.[4] Dzīves ilgums savvaļā nav zināms, nebrīvē gaurs dzīvo līdz 30 gadiem.[8]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaura mazuļus var nomedīt tīģeris, bet pieaugušiem gauriem nav dabīgo ienaidnieku. Tēviņš ar zemu noliektu galvu, vienlaicīgi mētādams ragus augšup—lejup, bezbailīgi dodas pretī plēsējam, to parasti arī aizbiedējot. Reizēm var novērot, ka viss bars nodurtām galvām dodas pretī uzbrucējam.[8] Gaura lielākais ienaidnieks ir cilvēks. Lai arī gaurs ir aizsargājams dzīvnieks visā tā izplatības areālā,[1] piemēram, Vjetnamā un Taizemē malumednieki gaurus ir izšāvuši gandrīz līdz izmiršanas robežai. Augstu tiek vērtēta lielo dzīvnieku gaļa un medību trofeja — ragi.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 IUCN: Bos gaurus
  2. Choudhury, A. (2002). Distribution and conservation of the Gaur Bos gaurus in the Indian Subcontinent. Mammal Review 32: 199–226.
  3. 3,0 3,1 3,2 Smith, A. T., Xie, Y. (eds.) (2008). A Guide to the Mammals of China. Princeton University Press, Princeton Oxforshire. Page 472.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 Nowak, R. M. (1999). Gaur. Pages 1158–1159 in Walker's Mammals of the World. Volume 1. The Johns Hopkins University Press, Baltimore, USA and London, UK.
  5. Hubback, T. R. (1937). The Malayan gaur or seladang. Journal of Mammalogy: 267-279.
  6. Ogilvie, C. S. (1953). The behaviour of seladang (Bibos gaurus). Oryx 2 (03): 167-169.
  7. 7,0 7,1 Lydekker, R. (1888–1890). The new natural history Volume 2, Printed by order of the Trustees of the British Museum (Natural History), London.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 Burton, R. (2002). International Wildlife Encyclopedia (3 ed.). Marshall Cavendish. pp. 936–938. ISBN 978-0-7614-7266-7.
  9. Sanderson, G. P. (1907). "XVIII, XVIV". Thirteen Years Among the Wild Beasts of India: Their Haunts and Habits from Personal Observation (6th ed.). Edinburgh: John Grant. pp. 243–265.
  10. Shukla, R., Khare, P. K. (1998). Food habits of wild ungulates and their competition with live stock in Pench Wildlife Reserve central India. Journal of the Bombay Natural History Society 95(3): 418–421.
  11. Studies on the food and feeding habits of Gaur Bos gaurus H. Smith (Mammalia: Artiodactyla: Bovidae) in two protected areas of Goa
  12. Status of birds and large mammals of the Dong Phayayen-Khao Yai Forest Complex, Thailand

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]