Gladiuss

Vikipēdijas lapa
Gladiusa rekonstrukcija.

Gladiuss (no latīņu: gladius — 'zobens') ir Senajā Romā izgatavots un izmantots īsā zobena veids.[1] Paralēli pilumam un vairogam (scutum) tas veidoja daļu no romiešu karaspēka pamatbruņojuma vēlajā republikas un agrīnajā impērijas periodā.[2]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romiešu autoru atstātie darbi norāda, ka gladiuss visticamāk tika aizgūts no ķeltu ciltīm, kas senajos laikos apdzīvoja Pireneju pussalu mūsdienu Spānijas teritorijā.[3] Kartāgas karaspēkā labprāt algoja ķeltu karotājus, kas līdzās citām bruņotām vienībām 3. gadsimtā p.m.ē. piedalījās pirmajos divos pūniešu karos pret Romu.[4] Ne velti rakstiskajos vēstures avotos tas tiek dēvēts par "spāņu zobenu" (gladius Hispaniensis).[3]

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka ķeltu ciltis Spānijas teritorijā izmantoja īsus zobenus, taču tie arī parāda, ka no bronzas darināti īsie zobeni bija pazīstami jau Halštates kultūrā 1. tūkstošgadē p.m.ē., no kuras vēlāk, iespējams, atdalījās ķelti un kas no aptuveni 1200. līdz 450. gadam p.m.ē. apdzīvoja Viduseiropu.[5][6]

Pielietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Romas karaspēks gladiusu sāka izmantot pēc pūniešu kariem, kad, sākot ar 2. gadsimtu p.m.ē., tas pakāpeniski kļuva par galveno zobenu leģionāru bruņojumā.[4] Tomēr ne visi karavīri bija aprīkoti ar gladiusu — jātnieku vienības deva priekšroku garāka veida zobenam (spatha), kas mūsu ēras 3. gadsimtā pamazām aizstāja gladiusu arī kājnieku rindās.[4]

Vizuālās liecības no romiešu atstātajām mozaīkām, sienu zīmējumiem un kapakmeņu skulptūrām norāda, ka gladiuss tika turēts zobenam paredzētā makstī, kas leģionāriem atradās labajā pusē, bet centurioniem un citiem komandieriem — kreisajā pusē.[4]

Kaujas laukā gladiuss tika izmantots gan duršanai, gan ciršanai, taču, tā kā romiešu karavīri tika mācīti cīnīties ciešā formācijā aiz saviem vairogiem, tas galvenokārt tika pielietots duršanas nolūkos, jo, karojot ciešā līnijā, leģionāriem nebija daudz brīvas vietas, kur veikt plašus ciršanas manevrus.[4] Atsevišķi vēsturnieki norāda, ka, iespējams, līdz 20. gadsimta otrajai pusei, kad tika izgudrota Kalašņikova triecienšautene (AK-47), visvairāk cilvēku bija miruši tieši no gladiusa atstātajiem dūrieniem un cirtieniem.[7]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. M. C. Bishop. The Gladius: The Roman Short Sword. Oxford : Osprey Publishing, 2016. 6. lpp. ISBN 978-1-4728-1586-6.
  2. M. C. Bishop. The Pilum: The Roman Heavy Javelin. Oxford : Osprey Publishing, 2017. 6. lpp. ISBN 978 1 4728 1589 7.
  3. 3,0 3,1 M. C. Bishop. The Gladius: The Roman Short Sword. Oxford : Osprey Publishing, 2016. 6.-9. lpp. ISBN 978-1-4728-1586-6.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Mark Cartwright. «Gladius Hispaniensis». worldhistory.org. World History Encyclopedia, 2017. gada 15. jūnijs. Skatīts: 2022. gada 28. janvāris.
  5. M. C. Bishop. The Gladius: The Roman Short Sword. Oxford : Osprey Publishing, 2016. 8.-9. lpp. ISBN 978-1-4728-1586-6.
  6. Mark Cartwright. «Hallstatt Culture». worldhistory.org. World History Encyclopedia, 2021. gada 30. marts. Skatīts: 2022. gada 28. janvāris.
  7. Adrian Goldsworthy. Pax Romana: War, Peace and Conquest in the Roman World. London : Weidenfeld & Nicolson, 2016. 50. lpp. ISBN 978-1-4746-0437-6.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]