Vēstures avoti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Attēlā redzama Gūtenberga Bībele (grāmatas kalpo par vienu no izplatītākajiem rakstiskajiem vēstures avotiem).

Vēstures avoti ir liecības, kas sniedz ieskatu un ziņas par cilvēku dzīvi pagātnē.[1] Tie ir galvenie instrumenti, ar kuriem strādā vēsturnieki un citi vēstures palīgdisciplīnu speciālisti (arheologi, etnogrāfi, numismātiķi, heraldiķi u.tml.). Savukārt ar pašu vēstures avotu analīzi nodarbojas avotpētniecības nozare.[2]

Strādājot ar vēstures avotiem, ir rūpīgi jāizvērtē to autentiskums, lai tādejādi izvairītos no viltojumiem un falsifikācijām.[2] Daudzi no mūsdienu vēsturiskajiem avotiem tiek uzglabāti muzejos un arhīvos, kur tie ir pieejami publiskai apskatei un pētniecības vajadzībām. Tāpat daudzus vēstures avotus laika gaitā ir iznīcinājuši kari, uguns, mitrums, grauzēji, kukaiņi, kā arī paši cilvēki.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēstures avoti parasti tiek iedalīti vairākos veidos:

Uzglabāšana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā nozīmīgākie vēstures avoti tiek uzglabāti dažādos valsts arhīvos un muzejos, kas ir publiski pieejami gan parastiem apmeklētājiem, gan speciālistiem:

Attēls Iestādes nosaukums Adrese Apraksts
Latvijas Valsts vēstures arhīvs.jpg
Latvijas Valsts vēstures arhīvs Slokas iela 16, Rīga Pieejami vairāk kā 6 miljoni rakstisko liecību par vēsturiskajiem notikumiem, politiskajiem procesiem, ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi Latvijas teritorijā laikposmā no 1220. līdz 1945. gadam.
Latvijas Valsts arhīvs Bezdelīgu iela 1A, Rīga Galvenokārt tiek uzglabāti Latvijas sociāldemokrātisko un komunistisko organizāciju rakstiskie dokumenti no 1899. gada līdz Latvijas PSR pastāvēšanas beigām, kā arī dažādi Rīgas un Jūrmalas pilsētas iestāžu, uzņēmumu, kā arī pašvaldību institūciju dokumenti.
Avoti:[3][4]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «What are Historical Sources». hist.cam.ac.uk. University of Cambridge. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlis.
  2. 2,0 2,1 «Grāmatā izdots Aleksandra Gavriļina lekciju kurss «Vēstures avotu pētniecība»». lsm.lv. Latvijas Sabiedriskie Mediji. 2017. gada 10. maijs. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlis.
  3. «Latvijas Valsts vēstures arhīvs». arhivi.gov.lv. Latvijas Nacionālais arhīvs. Skatīts: 2020. gada 13. augusts.
  4. «Latvijas Valsts arhīvs». arhivi.gov.lv. Latvijas Nacionālais arhīvs. Skatīts: 2020. gada 13. augusts.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]