Vēstures avoti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Attēlā redzama Gūtenberga Bībele (grāmatas kalpo par vienu no izplatītākajiem rakstiskajiem vēstures avotiem).

Vēstures avoti ir liecības, kas sniedz ieskatu un ziņas par cilvēku dzīvi pagātnē.[1] Tie ir galvenie instrumenti, ar kuriem strādā vēsturnieki un citi vēstures palīgdisciplīnu speciālisti (arheologi, etnogrāfi, numismātiķi, heraldiķi u.tml.). Savukārt ar pašu vēstures avotu analīzi nodarbojas avotpētniecības nozare.[2]

Strādājot ar vēstures avotiem, ir rūpīgi jāizvērtē to autentiskums, lai tādejādi izvairītos no viltojumiem un falsifikācijām.[2] Daudzi no mūsdienu vēsturiskajiem avotiem tiek uzglabāti muzejos un arhīvos, kur tie ir pieejami publiskai apskatei un pētniecības vajadzībām. Tāpat daudzus vēstures avotus laika gaitā ir iznīcinājuši kari, uguns, mitrums, grauzēji, kukaiņi, kā arī paši cilvēki.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēstures avoti parasti tiek iedalīti varākos veidos:

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «What are Historical Sources». hist.cam.ac.uk. University of Cambridge. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlis.
  2. 2,0 2,1 «Grāmatā izdots Aleksandra Gavriļina lekciju kurss «Vēstures avotu pētniecība»». lsm.lv. Latvijas Sabiedriskie Mediji. 2017. gada 10. maijs. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlis.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]