Viņš bija izglītots jurisprudencē un filozofijā. Spilgts racionālisma pārstāvis. Džona Loka tēzi: "Intelektā nav nekā tāda, kas agrāk nebūtu bijis sajūtās," Leibnics papildināja ar frāzi: "Izņemot pašu intelektu." Atsevišķos jautājumos bija vācu klasiskās filozofijas priekštecis. Aizstāvēja iedzimto ideju teoriju.
Formulējis šādus esamības principus:
Jebkurai iedomātai vai iespējamai esamībai jābūt nepretrunīgai;
Loģiskais attiecībās ar esošo ir primārais;
Ir pietiekams pamats, kādēļ pastāv tieši šī, nevis jebkura iespējamā pasaule, ka norisinās tieši tas, kas notiek, nevis kaut kas cits;
Pietiekams šīs pasaules eksistences pamats ir tās optimalitāte.
Uzskatīja, ka pastāv gan ar prātu tveramā pasaule, gan jutekliskā realitāte. Leibnics izvirzīja ideju, ka pasauli veido bezgalīgs psihiski aktīvu substanču skaits. Tās viņš nosauca par monādēm. Pasauli, kurā mēs dzīvojam, Leibnics uzskatīja par pašu labāko no visām iespējamām. Ievērības cienīgi ir viņa nopelni matemātiskās loģikas pamatojumos. Devis lielu ieguldījumu matemātikas (bija viens no diferenciālrēķinu radītājiem) un fizikas attīstībā (paredzēja enerģijas nezūdamības likumu). Nodarbojies ar ģeoloģiju, bioloģiju, vēsturi, lingvistiku, bijis vairāku tehnisku izgudrojumu autors.[1]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gotfrīds Leibnics.
