Saksijas kūrfirstiste

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Saksijas kūrfirste)
Jump to navigation Jump to search
Saksijas teritorija impērijas sastāvā, 1648
Kūrfirsta ģerbonis
Frīdriha Augusta III ģerbonis

Saksijas kūrfirstiste (vācu: Kurfürstentum Sachsen) bija vācu valsts, kas Svētās Romas impērijas sastāvā pastāvēja no 1356. līdz 1806. gadam. Izveidota pēc tam, kad imperators Kārlis IV 1356. gada Zelta bullā Saksenes-Vitenbergas hercogam piešķīra impērijas kūrfirsta tiesības. Pēc impērijas pastāvēšanas izbeigšanas, 1806. gadā Saksijas kūrfirstiste kļuva par Saksijas karalisti.

Pēc Saksijā sākotnēji valdošās Askanijas dinastijas pēdējā pārstāvja Alberta III nāves 1422. gadā Saksija un impērijas elektora tiesības tika piešķirtas Frīdriham I, Meisenes markgrāfam no Vetīnu dinastijas. Saksijas nosaukums turpmāk tika attiecināts arī uz visām iepriekšējām Vetīnu dinastijas vldījumā esošajām zemēm. Frīdrihs I (Frīdrihs Kareivīgais, Friedrich Der Streitbare, 1370-1428), bija Bohēmijas baznīcas reformētāja Jana Jusa pretinieks un lojāls imperatora Sigismuda atbalstītājs, par ko tas tika apbalvots ar Saksijas valdnieka titulu, par spīti Brandenburgas elektora, Frīdriha I protestiem.[1]

Impērijas elektoru zemēm sākotnēji bija noteikts vecākā dēla mantošanas princips, kas nozīmēja, ka dinastijas zemes netiek sadalītas mantinieku vidū, bet paliek vecākā dēla valdījumā. Tas ļāva Saksijai ilgstoši būt par vienu no svarīgākajām valstīm impērijā. Par spīti tam, pēc Frīdriha I nāves 1428. gadā sākās konflikti viņa dēlu starpā, kas sākotnēji bija apņēmušies valdīt kopīgi. 1445. Altenburgas līgumā brāli sadala Vetīnu valdījumus, taču jau 1446. gadā starp brāļiem sākas karš, kas beidzas 1451. gadā. Pēc Frīdriha II nāves 1464. gadā konflikts turpinājās un tika atrisināts tikai 1485. gada 26. augustā, kad ar Leipcigas līgumu Frīdriha II dēli Alberts un Ernests sadala Saksijas zemes - vecākajam brālim Ernestam tiek Saksijas kūrfirstiste un elektora tiesības, bet jaunākajam dēlam Albertam tiek Saksijas hercogiste.[2] Tā aizsākas Vetīnu dinastijas dalījumu Ernestīnu un Albertīnu līnijās. Sākotnēji spēcīgāka bija vecākā brāļa, Ernestīnu līnija, taču pēc 1547. gada kara, kūrfirsta tituls un elektora tiesības pārgāja jaunākā brāļa Albertīnu līnijai. Saksijas sadalīšanās padarīja to vājāku politiskajos cīniņos ar Hoencollernu dinastijas Brandenburgas markgrāfiem.

Saksija bija protestantisma dzimšanas vieta. Frīdrihs Gudrais 1502. gadā nodibināja Vitembergas universitāti, kurā 1508. gadā par profesoru sāka strādāt Mārtiņš Luters. Pēc reformācijas sākuma 1517. gadā, Saksijas valdnieks nodrošināja Lutera drošību. Frīdriha mantinieki bija karojoši protestantisma aizstāvji, kas apspieda katolismu. Reliģiju cīņas Eiropā noveda pie Šmalkaldenes kara, kurā Albertīnu valdnieki, lai arī protestanti, nostājās katoļu imperatora pusē un pēc Ernestīnu sakāves 1547. gadā iegūst lielu daļu Saksijas zemju un impērijas elektora tiesības. Ernestīniem atstātās zemes sadalās mantinieku starpā, un turpina pastāvēt līdz 1918. gada Novembra revolūcijai Vācijā. No Ernestīniem cēlusies arī Saksijas-Koburgas-Gotas dinastija, kuras pārstāvji vēlāk kāpj Beļģijas, Portugāles un Bulgārijas troņos, kā arī aizsāk Lielbritānijā valdošo Vindzoru dinastiju.[3]

Dinastijas konfliktā uzvarējušais Albertīnu pārstāvis Morics ir oportūnists, kas izveido aliansi ar Franciju un nostājas pret imperatoru, lai palielinātu savas zemes.

Elektora Augusta valdīšanas laikā no 1553.-1586. gadam tiek pieņemts likumu kodekss, attīstīta Saksijas galvaspilsēta Leipciga. Augusts bija vācu protestantu vadītājs, un palīdzēja pieklusināt sākotnējo protestantismu kareivīgumu pret katoļiem un imperatoru. Atšķirībā no sava ambiciozā priekšgājēja un brāļa Morica, Augusts vairāk rūpējas par savu zemju ekonomisko attīstību un miera nostiprināšanu. 1555. gadā viņš noslēdz Augsburgas mieru, kas Svētās Romas impērijas teritorijā ievieš reliģisko toleranci starp protestantiem un katoļiem. Vienlaikus, Augusts ir luterāņu ekstrēmists, kas soda ar nāvi kalvinisma piekritējus.[4]

Trīsdesmitgadu kara laikā Saksijas valdnieks Johans Georgs I (valda 1611-56) sākotnēji saglabā neitralitāti, taču 1631. gadā negribīgi iesaistās karā Zviedrijas pusē. 1635. gadā Saksija noslēdz mieru ar imperatoru Ferdinandu II, pēc kura zviedri ieņem daļu Saksijas un Leipcigu. 1648. gada Vestfālenes miera līgums ļauj Saksijai atgūt savas robežas un paturēt daļu iekaroto zemju, taču tai neizdodas nodrošināt Magdeburgas zemju pievienošanu, kas pēc pārejas perioda, 1680. gadā nonāk Hoencollernu Brandenburgas-Prūsijas īpašumā. 1653. gadā Saksijas valdnieks kļūst par impērijas protestantu valdnieku savienības Corpus Evangelicorum vadītāju, un katolicisms valstī joprojām ir aizliegts.

No 1697.-1706. un no 1709. līdz 1763. gadam Saksijas valdnieki personālūnijā valda arī Polijas –Lietuvas ūnijā. 1697. gada 1. jūnijā Saksijas valdnieks Frīdrihs Augusts I nespēj atturēties no iespējas, un pāriet katolicismā, jo tas ir priekšnoteikums viņa ievēlēšanai par Polijas-Lietuvas karali. Turpmāk visi Vetīnu dinastijas valdnieki saglabā katolicismu, lai arī Saksija joprojām ir protestantu valsts un katoļu ticības iespējas ir stingri ierobežotas līdz pat 19. gadsimta sākumam.

1756. gadā, Septiņgadu kara laikā Saksiju iekaro Frīdrīha II vadītā Prūsijas karaliste, taču ar 1763. gada Hubertusburgas līgumu Saksijas neatkarību atjauno.

Napoleona karu laikā Saksija sākotnēji kopā ar Prūsiju karo pret Napoleonu, taču 1806. gadā kļūst par franču sabiedroto, pievienojas Reinas konfederācijai un pēdējais Saksijas elektors Frīdrihs Augusts III 1806. gadā tiek kronēts par pirmo Saksijas karali Frīdrihu Augustu I.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]