Saksijas kūrfirstiste

Saksijas teritorija impērijas sastāvā, 1648

Kūrfirsta ģerbonis

Frīdriha Augusta III ģerbonis

Saksijas kūrfirstiste (vācu: Kurfürstentum Sachsen) bija vācu valsts, kas Svētās Romas impērijas sastāvā pastāvēja no 1356. līdz 1806. gadam. Izveidota pēc tam, kad ķeizars Kārlis IV 1356. gada Zelta bullā Saksenes-Vitenbergas hercogam piešķīra impērijas kūrfirsta tiesības. Pēc impērijas sabrukuma 1806. gadā Saksijas kūrfirstiste kļuva par Saksijas Karalisti.

Vēsture

Pēc Saksijā sākotnēji valdošās Askanijas dinastijas pēdējā pārstāvja Alberta III nāves 1422. gadā Saksijas un impērijas kūrfirsta tiesības piešķīra Frīdriham I, Meisenes markgrāfam no Vetīnu dinastijas. Saksijas nosaukumu turpmāk attiecināja arī uz visām iepriekšējām Vetīnu dinastijas vldījumā esošajām zemēm. Frīdrihs I (Frīdrihs Kareivīgais, Friedrich Der Streitbare, 1370-1428), bija Bohēmijas baznīcas reformētāja Jana Husa pretinieks un lojāls ķeizara Sigismunda atbalstītājs, tādēļ viņu apbalvoja ar Saksijas valdnieka titulu par spīti Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha I protestiem.

Albertīnu un Ernestīnu cīņas

Impērijas kūrfirstu zemēm sākotnēji bija noteikts vecākā dēla mantošanas princips, kas nozīmēja, ka dinastijas zemes netiek sadalītas mantinieku vidū, bet paliek vecākā dēla valdījumā. Tas ļāva Saksijai ilgstoši būt par vienu no svarīgākajām valstīm impērijā. Tomēr pēc Frīdriha I nāves 1428. gadā sākās konflikti viņa dēlu starpā, kas sākotnēji bija apņēmušies valdīt kopīgi. 1445. gada Altenburgas līgumā brāļi sadalīja Vetīnu valdījumus, taču jau 1446. gadā starp brāļiem sākās karš, kas beidzās 1451. gadā. Pēc Frīdriha II nāves 1464. gadā konflikts turpinājās un tika atrisināts tikai 1485. gada 26. augustā, kad ar Leipcigas līgumu Frīdriha II dēli Alberts un Ernests sadalīja Saksijas zemes - vecākajam brālim Ernestam tika Saksijas kūrfirstiste un elektora tiesības, bet jaunākajam dēlam Albertam tika Saksijas hercogiste. Tā aizsākas Vetīnu dinastijas dalījumu Ernestīnu un Albertīnu līnijās. Sākotnēji spēcīgāka bija vecākā brāļa, Ernestīnu līnija, taču pēc 1547. gada kara, kūrfirsta tituls un elektora tiesības pārgāja jaunākā brāļa Albertīnu līnijai. Saksijas sadalīšanās padarīja to vājāku politiskajos cīniņos ar Hoencollernu dinastijas Brandenburgas markgrāfiem.

Reformācijas laikmets

Saksija bija protestantisma dzimšanas vieta. Frīdrihs Gudrais 1502. gadā nodibināja Vitembergas Universitāti, kurā 1508. gadā par profesoru sāka strādāt Mārtiņš Luters. Pēc reformācijas sākuma 1517. gadā Saksijas valdnieks nodrošināja Lutera drošību. Frīdriha mantinieki bija karojoši protestantisma aizstāvji, kas apspieda katolismu. Reliģiju cīņas Eiropā noveda pie Šmalkaldenes kara, kurā Albertīnu valdnieki, lai arī protestanti, nostājās katoļu ķeizara pusē un pēc Ernestīnu sakāves 1547. gadā ieguva lielu daļu Saksijas zemju un impērijas elektora tiesības. Ernestīniem atstātās zemes sadalījās mantinieku starpā, un turpināja pastāvēt līdz 1918. gada Novembra revolūcijai Vācijā. No Ernestīniem cēlusies arī Saksijas-Koburgas-Gotas dinastija, kuras pārstāvji vēlāk kāpa Beļģijas, Portugāles un Bulgārijas troņos, kā arī aizsāka Lielbritānijā valdošo Vindzoras dinastiju.

Dinastijas konfliktā uzvarējušais Albertīnu pārstāvis Morics bija oportūnists, kas izveidoja aliansi ar Franciju un nostājās pret ķeizaru, lai palielinātu savas zemes.

Kūrfirsta Augusta valdīšanas laikā no 1553. līdz 1586. gadam pieņēma likumu kodeksu, attīstīja Saksijas galvaspilsētu Leipcigu. Augusts bija vācu protestantu vadītājs, un palīdzēja pieklusināt sākotnējo protestantismu kareivīgumu pret katoļiem un ķeizaru. Atšķirībā no sava ambiciozā priekšgājēja un brāļa Morica, Augusts vairāk rūpējas par savu zemju ekonomisko attīstību un miera nostiprināšanu. 1555. gadā viņš noslēdza Augsburgas mieru, kas Svētās Romas impērijas teritorijā ieviesa reliģisko toleranci starp protestantiem un katoļiem. Vienlaikus Augusts bija luterāņu ekstrēmists, kas sodīja ar nāvi kalvinisma piekritējus.

17. un 18. gadsimts

Trīsdesmitgadu kara laikā Saksijas valdnieks Johans Georgs I (valdīja 1611-1656) sākotnēji saglabāja neitralitāti, taču 1631. gadā negribīgi iesaistījās karā Zviedrijas pusē. 1635. gadā Saksija noslēdza mieru ar ķeizaru Ferdinandu II, pēc kura zviedri ieņēma daļu Saksijas un Leipcigu. 1648. gada Vestfālenes miera līgums ļāva Saksijai atgūt savas robežas un paturēt daļu iekaroto zemju, taču tai neizdevās nodrošināt Magdeburgas zemju pievienošanu, kas pēc pārejas perioda 1680. gadā nonāca Hoencollernu Brandenburgas-Prūsijas īpašumā. 1653. gadā Saksijas valdnieks kļuva par impērijas protestantu valdnieku savienības Corpus Evangelicorum vadītāju, un katolicisms valstī joprojām bija aizliegts.

No 1697. līdz 1706. un no 1709. līdz 1763. gadam Saksijas valdnieki personālūnijā valdīja arī Polijas–Lietuvas ūnijā. 1697. gada 1. jūnijā Saksijas valdnieks Frīdrihs Augusts I pārgāja katolicismā, jo tas bija priekšnoteikums viņa ievēlēšanai par Polijas-Lietuvas valdnieku. Turpmāk visi Vetīnu dinastijas valdnieki saglabāja katolicismu, lai arī Saksija joprojām bija protestantu valsts un katoļu ticības iespējas bija stingri ierobežotas līdz pat 19. gadsimta sākumam.

Septiņgadu kara laikā 1756. gadā Saksiju iekaroja Frīdrīha II vadītā Prūsijas Karaliste, taču Saksijas neatkarību atjaunoja ar 1763. gada Hubertusburgas līgumu.

Pārveide par karalisti

Napoleona karu laikā Saksija sākotnēji kopā ar Prūsiju karoja pret Napoleonu, taču 1806. gadā kļuva par franču sabiedroto, pievienojoties Reinas konfederācijai un pēdējais Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Augusts III 1806. gadā tika kronēts par pirmo Saksijas karali Frīdrihu Augustu I.

• 
  1485. dalīšana. Sarkanās Ernestīnu zemes, dzeltenās Albertīnu zemes, svītrotās - kopīgas.
• 
  1547. dalīšana. Sarkandzeltenā teritorija Albertīniem, zaļdzeltenā teritorija - Bohēmijas karalistei (imperatoram).
• 
  Kūrfirsts Johans Frīdrihs I, Šmalkaldenes kara zaudētājs
• 
  Hercogs Morics, Šmalkaldenes kara uzvarētājs

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saksijas kūrfirstiste.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)