Gruzijas Karaliste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gruzija ar vasaļteritorijām 13.gs. sākumā
Karalistes zemes 13.gs. sākumā

Gruzijas Karaliste, viduslaiku valsts kas pastāvēja no 1008. līdz 1490. gadam mūsdienu Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas un Turcijas teritorijās. Lielāko varenību sasniedza Dāvida IV un Tamāras Lielās varas laikā. Viena no reģiona ietekmīgākajām kristiešu valstīm, kurā pastāvēja autonomā Gruzijas Pareizticīgā baznīca. Smagu triecienu Gruzijai deva mongoļu iebrukums, no kura izdevās atgūties ap 1340. gadu. 1463. gadā sākas pilsoņu karš, kas noved pie valsts sadalīšanās. Valdošās Bagratīdu dinastijas locekļi turpmāk valdīja Kartli, Kahetijas un Imeretijas karalistēs, bet Odiši, Gurijas, Abhāzijas, Svanetijas un Samche reģionos valdīja vietējie valdnieki.

Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnās gruzīnu valstiņas bija nestabilas, jo atradās reģionā, kurā notika regulārie Romas impērijas un Sasanīdu impērijas kari. 7.gs. Dienvidkaukāza reģionu iekaroja musulmaņi. Cīņā pret iekarotājiem izvirzās Bagratīdu dinastijas valdnieki, kas izveido Bizantijas vasaļvalsti, kas sašķeļas dinastijas trīs atzaru vadītās valstiņās. 9.gs. kari pret musulmaņiem un bizantiešiem noved pie Bagratīdu teritoriju paplašināšanās. Vietējā pareizticīgo baznīca grieķu valodas vietā pāriet uz gruzīnu valodu. Tikmēr tālāk uz dienvidiem izveidojas Bagratīdu dinastijas armēņu atzara Bagratīdu Armēnija.

Savstarpējo karu un dinastisko laulību rezultātā Bagrats III, kurš ir Kartli hercogs no 975. gada, Abhāzijas karalis no 978. gada, 1008. gadā kļūst arī par Ibērijas karali. 1010. gadā viņš savai karalistei pievieno Kahetijas karalistes daļu. Bagrata mantinieks Georgs I sāk karu pret Bizantiju, lai atgūtu Tao reģiona zemes. 1021. gadā Bizantija sāk pretuzbrukumu, sakaujot gruzīnus. Georgs I zaudē daļu valsts un ir spiests nosūtīt savu dēlu Bagratu IV kā ķīlnieku uz Konstantinopoli, no kurienes viņam ļauj atgriezties 1025. gadā. Karalistes galvaspilsēta šajā laikā ir Kutaisi. Valsts aizsākumos nozīmīgais Tao reģions ir zaudēts bizantiešiem, Tbilisi apkārtni kontrolē musulmaņi, bet Kahetijas-Heretijas karaliste saglabā neatkarību līdz 1104. gadam.

Kari ar seldžukiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seldžuku impērijas veidošanās noved pie kristiešu Bizantijas un Gruzijas alianses. Pēc 1060. gada sākas seldžuku iebrukumi gruzīnu zemēs. Bizantieši uztic pierobežas reģionu aizsardzību karalim Georgam II. 1073. gadā seldžuki izposta Kartli reģionu. 1076. gadā atkal notiek jauns seldžuku iebrukums. Georgs II ir spiests sākt maksāt meslus seldžukiem, kas okupē daļu valsts.

1089. gadā Georgs II atsakās no troņa par labu 16 gadus vecajam dēlam Dāvidam IV, kas nostiprina savu varu, atsāk uzbrukumus seldžukiem un 1099. izbeidz meslu maksājumus. Viņam nostiprināties palīdz krusta karu sākums, kas piesaista seldžuku galvenos spēkus. 1104. gadā Dāvids IV pakļauj Kahetijas-Heretijas karalisti. 1105. Dāvids IV sakauj seldžuku soda ekspedīciju un turpmākajos gados turpina jaunu teritoriju iekarošanu. 1121. gadā seldžuki sāk jaunu karu pret gruzīniem, bet Dāvids IV gūst nozīmīgu uzvaru, iznīcinot pretinieka armiju un iekarojot Tbilisi, ko pasludina par jauno galvaspilsētu. Sākas Gruzijas Zelta laikmets. Dāvids turpina ekspansiju, iekarojot daļu mūsdienu Armēnijas un Azerbaidžānas.

Iekarojumus turpina Demētrijs I un Georgs III. 1178. gadā Georgs III troni uzticēja savai meitai Tamārai, paliekot par līdzvaldnieku līdz nāvei 1184. gadā. Tamāras varas laiku iezīmē seldžuku un Bizantijas varas sabrukums, kas gruzīniem dod iespēju izplest savu varu reģionā. 1210. gadā gruzīni veic dziļu iebrukumu Irānā.

Sakāves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tamāras mantinieks Georgs IV 1220. gadā plānoja rīkot karagājienu uz Jeruzalemi, lai palīdzētu krustnešiem. Šajā laikā reģionā parādās mongoļu vienības, kas 1221. un 1222. gadā iznīcina gruzīnu armiju. Mongoļu iekarotās Horezmas valsts armijas paliekas atkāpās uz Kaukāzu, 1226. gadā iekarojot Tbilisi, un nogalinot iedzīvotāju lielāko daļu. Horezmiešu karagājieni turpinās līdz 1230. gadam, kad tos iznīcina mongoļi. 1235. gadā mongoļi pievēršas Gruzijas iekarošanai. 1242. gadā karaliene Rusudana atzīst sevi par mongoļu vasali, un gruzīnu armija turpmāk piedalās mongoļu karagājienos. Pēc Rusudanas nāves 1245. gadā mongoļi ļauj troņa pretendentiem Dāvidam VII un Dāvidam VI cīnīties par varu, tālāk novājinot valsti, kas sadalās Austrumgruzijā un Rietumgruzijā.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot mongoļu iekšējo vājināšanos, karalim Georgam V pēc 1329. gada izdodas pakāpeniski atjaunot savu neatkarību un līdz 1344. gadam atgūt lielāko daļu zaudēto teritoriju. Karalistes atgūto neatkarību sākot ar 1386. gadu apdraud regulārie Timura iebrukumi, kas turpinās līdz 1403. gadam. 1386. gadā Timura karaspēks ieņem Tbilisi, sagūstot karali Bagratu V. Imeretijas hercogs izmanto šo sakāvi, lai 1387. gadā pasludinātu sevi par Imeretijas karali. Karaļa Georga VII varas laiks paiet nebeidzamos karos ar Timuru, kas smagi izposta valsti. Nepārtrauktā karadarbība noved pie centralizētas monarhijas sabrukuma 1466. gadā. Tbilisi regulāri tiek zaudēta un atkal atgūta. Dažādi radniecīgi troņa pretendenti cīnās par karaļa troni, vienlaikus nostiprinot savu reģionu neatkarību. 1490. gadā tiek pieņemts lēmums izbeigt cīņu par sadalītās valsts apvienošanu.

Kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]