Gvanako

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gvanako
Lama guanicoe (Müller, 1776)
Gvanako
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta Biezpēdaiņi (Tylopoda)
Dzimta Kamieļu dzimta (Camelidae)
Apakšdzimta Kamieļu apakšdzimta (Camelinae)
Cilts Lamu cilts (Lamini)
Ģints Lamas (Lama)
Suga Gvanako (Lama guanicoe)
Izplatība
Lama guanicoe range.png
Gvanako Vikikrātuvē

Gvanako (Lama guanicoe) ir kamieļu dzimtas (Camelidae) biezpēdaiņu suga, kas mājo Dienvidamerikā. Tai ir divas pasugas.[1] Saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem pētījumiem tā ir priekštece otrai lamu ģints sugai — lamai,[2] kas ir sastopama tikai kā mājdzīvnieks. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka gvanako ir priekštece arī alpakai, tomēr alpaka ir selekcionēta no vikunjas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gvanako mājo Andu augstkalnē un līdzenumu stepēs
Gvanako staigā uz pilnas pēdas, tādējādi tā neizmīda nabadzīgo kalnu augsni

Gvanako mājo Dienvidamerikas augstkalnu reģionā un pieguļošajos līdzenumos kalniem abās pusēs. Tā ir sastopama Peru, Bolīvijā, Ekvadorā, Kolumbijā, Čīlē un Argentīnā, kā arī Ugunszemē un Navarino salā. Tā mājo, sākot ar jūras līmeni un beidzot ar 4500 metriem virs jūras līmeņa.[1][3] Čīlē un Argentīnā tā pamatā mājo Patagonijas stepēs. Gvanako ir introducēta vienā no Folklenda Salām, kur tā veiksmīgi iedzīvojusies.[1] Gvanako kopējā populācija ir apmēram 400 000 — 600 000.[3]

Gvanako izvairās no pārāk slīpām un stāvām kalnu plaknēm un klintīm, tās priekšroku dod līdzenumiem un plašām, atklātām ainavām.[1]

Gvanako sastopamas arī Atakamas tuksnesī, kur dažos apvidos lietus nav lijis vairāk kā 400 gadus.[4] No kalniem lejup nāk migla, kuru uzķer kaktusi un ķērpji. Gvanako ēd kaktusu ziedus un ķērpjus, tādējādi padzeroties.[5]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gvanako ir veikls un spēcīgs zālēdājs. Tās augstums skaustā ir 0,9 — 1,3 m, astes garums apmēram 25 cm, svars 88 — 140 kg.[1][3] Mazākās gvanako dzīvo Peru ziemeļos, bet lielākās Čīles dienvidos.[1] Kažoka krāsai kā jau savvaļas dzīvniekam ir ļoti nelielas variācijas: no gaiši brūnas līdz tumšai, kanēļbrūnai krāsai. Ķermeņa apakšdaļa (vēders, pakakle un kāju iekšpuses) ir bālgani dzeltena. Galva smalki veidota ar lielām, brūnām acīm un stāvām, smailām ausīm. Sejas daļa melna vai pelēka, purnam kļūstot vienmērīgi gaišākam. Starp dzimumiem nav ārējas atšķirības, lai gan tēviņiem ir ievērojami garāki ilkņi.[1]

Salīdzinot ar pārējām lamu cilts sugām, gvanako ir nedaudz lielākas nekā alpakas, ievērojami lielākas nekā vikunjas un nedaudz smalkākas un mazākas nekā lamas.[1]

Līdzīgi kā visi kamieļu dzimtas dzīvnieki, arī gvanako staigā uz pilnas pēdas, nevis uz nagiem, tādējādi tā neizmīda nabadzīgo, akmeņaino kalnu augsni. Priekšzobi ir tikai apakšžoklī, bet augšžoklī ir stingra, rievota smagana. Atšķirībā no vikunjas gvanako ir labi attīstītas priekšzobu saknes, un priekšzobiem ir emalja no abām pusēm. Augšlūpa ir sadalīta, un lūpas muskuļi spēj kustināt katru pusi neatkarīgi vienai no otras.[3]

Lai gvanako spētu izdzīvot augstkalnē ar retinātu gaisu, to asinis ir bagātinātas ar eritrocītiem. Vienā tējkarotē gvanako asiņu ir 68 miljoni sarkano asinsķermenīšu, kas ir četras reizes vairāk, nekā cilvēkam.[6]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gvanako veido nelielus ģimeņu barus
Jaunās mātītes klejo vienas, līdz pievienojas kādai ģimenei
Māte agresīvi aizsargā savu mazuli no jebkurām briesmām

Gvanako veido barus, kuros apvienoti 5 — 50 indivīdi. Ģimeņu bari ir nelieli (līdz 13 indivīdiem)[1], bet tēviņu "vecpuišu" bari ir daudz lielāki. Ģimenes barā ir viens dominantais tēviņš un vairākas mātītes ar saviem mazuļiem. Jaunie tēviņi un mātītes tiek padzīti no ģimenes, kad gvanako sasniedz apmēram gada vecumu.[3] Katram ģimenes baram ir sava teritorija, kuru tēviņš modri apsargā. Tās lielums ir apmēram 0,07 — 0,13 km². Teritorija tiek apdzīvota vai nu visu gadu, vai sezonāli, atkarībā no izplatības reģiona. Teritorijas aizsardzība ir ne tikai svarīga, lai nodrošinātu dominantā tēviņa stāvokli barā, bet arī, lai nodrošinātu labākus izdzīvošanas un bagātākus barošanās apstākļus mātītēm ar mazuļiem.[1] Mātītes baru var samērā brīvi pamest, ja vēlas, toties tēviņš stingri regulē jaunpienācēju skaitu.[1] Tēviņš ģimeni parasti veido, sasniedzot 4 — 6 gadu vecumu, kad tas sasniedzis savus spēka gadus, jo starp tēviņiem ir ļoti augsta konkurence teritorijas nostiprināšanā un ģimenes izveidošanā.[1]

Galvenie gvanako ienaidnieki ir cilvēks un puma. Izbiedēta tā spēj sasniegt ātrumu 50 — 55 km/h. Bēgot no briesmām, pēdējais vienmēr skrien tēviņš. Gvanako ir arī laba peldētāja. Mazākiem plēsējiem vai, ja gvanako nav kur bēgt, tā uzbrūk, sperot ar priekškājām, kožot un spļaujot.[3] Gvanako uz kakla ir samērā bieza āda, kas spēj izturēt nopietnus kodienus.[3] Šī īpašība ir saglabājusies arī mājas lamām.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gvanako piemērojusies nabadzīgajiem kalnu un stepju graudaugiem un krūmiem, papildus tā barojas arī ar ķērpjiem un sēnēm. Gvanako apmeklē arī dažādus minerālsāļu atsegumus, lai laizītu tai nepieciešamos minerālus.[3]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairošanās sezona ir vasarā, sākas decembrī, un turpinās līdz janvārim.[1] Riesta laikā tēviņi kļūst īpaši agresīvi, lai pierādītu savu spēku un tiesības pāroties. Tēviņu starpā notiek biežas cīņas, kad darbā tiek laisti zobi, priekškājas un spļāvieni, kas var būt 2 metrus tāli. Tēviņi arī grūstās un stumj viens otru ar kakliem un krūtīm.[1] Grūsnības periods ilgst 345 — 360 dienas. Piedzimst viens mazulis, ļoti retos gadījumos divi. Tomēr izdzīvot spēj tikai viens mazulis.[1] Drīz pēc piedzimšanas mazulis spēj piecelties kājās un sekot mātei. Jau dažu nedēļu vecumā mazuļi sāk papildus ēst arī zāli. Ar pienu tos zīda apmēram līdz 4 — 8 mēnešu vecumam.

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā un pirmo reizi pārojas 3 gados. Tēviņi dzimumgatavību sasniedz 2 — 4 gadu vecumā, bet savu teritoriju nodibina 2 — 6 gadu vecumā.[1] Mazuļu izdzīvošanā liela nozīme ir mātes aizsardzībai. Tā agresīvi sargā savu mazuli, sperot, kožot un spļaujot. Kad jaunās gvanako sasniedz apmēram gadu vecumu, tās tiek padzītas no ģimenes, pirms piedzimusi jaunā paaudze. Pēc padzīšanas no ģimenes jaunās mātītes ceļo vienas vai klejo starp vientuļiem pieaugušiem tēviņiem, līdz pievienojas kādai no ģimenēm. Jaunie tēviņi veido vecpuišu barus.[1] Gvanako dzīves ilgums var būt līdz 28 gadiem.[1]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gvanako ir divas pasugas:[1]

  • Lama guanicoe cacsilensis — sastopama reģionā no Peru ziemeļiem līdz Čīles ziemeļiem;
  • Lama guanicoe guanicoe — sastopama pārējā izplatības areālā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 1,17 1,18 ADW: Lama guanicoe
  2. 2,0 2,1 Genetic analysis reveals the wild ancestors of the llama and the alpaca
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 iGo Terra: Guanaco
  4. «Driest Desert, Atacama Desert, Chile» (angliski). www.extremescience.com. Skatīts: 2011-10-25.
  5. Produced by Huw Cordey (2006-04-02). "Deserts". Planet Earth. BBC. BBC One.
  6. "Visit Englands Finest Safari Park & Zoo near Liverpool & Manchester". Knowsleysafariexperience.co.uk. Retrieved 2013-07-16.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]