Pēc Kompjenas pamiera noslēgšanas 1918. gadā Ērhartam, kurš tobrīd bija korveten-kapteinis (vācu: korvettenkapitän), bija jānodod savs kuģis britiem, tomēr viņš nepakļāvās pavēlei un aizveda kuģi uz Vilhelmshāfeni. Lai arī Hermaņas Ērharta pakāpe sauszemes spēkos atbilda tikai majoram, tomēr pēc kara viņam izdevās saformēja Otro brīvprātīgo jūras brigādi, kas plašāk bija pazīstama kā Marinebrigade Ehrhardt. Tajā dienēja apmēram 6 000 cilvēku. Šī brigāde, kas bija brīvkorpuss, piedalījās vairāku komunistu un sociālistu nemieru apspiešanā dažādos Vācijas reģionos. Politisko uzskatu ziņā viņš tobrīd bija monarhists un Versaļas miera līguma oponents.
1920. gada martā brigāde piedalījās Kapa pučā. Pēc puča izgāšanās Ērharts bija spiests bēgt no Vācijas, tomēr drīz vien viņš atgriezās. Ērharta vadībā Bavārijā tika izveidota slepena teroristiska organizācija "Konsuls" un vēlāk slepenā Vikingu līga. Alus puča laikā Ērharts atteicās atbalstīt Ādolfu Hitleru un NSDAP. Vēlāk neveiksmīgi konkurēja ar Hitleru par vadošo lomu Veimāras Republikasnacionālistisko spēku vidē. Daudzi viņa līdzgaitnieki laika gaitā no viņa novērsās un pievienojās NSDAP.
Garo nažu nakts laikā bija paredzēts nogalināt Ērhartu, bet viņam izdevās aizbēgt uz Austriju. Pēc tam viņš aizgāja no politikas. 1948. gadā ieguva Austrijas pilsonību. Šajā valstī pavadīja atlikušo dzīvi līdz pat savai nāvei 1971. gadā.
