Himalaju melnais lācis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Himalaju melnais lācis
Ursus thibetanus laniger
(Pocock, 1932)
Himalaju melnais lācis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaLāču dzimta (Ursidae)
ĢintsLāči (Ursus)
SugaĀzijas melnais lācis (Ursus thibetanus)
PasugaHimalaju melnais lācis (Ursus thibetanus laniger)

Himalaju melnais lācis (Ursus thibetanus laniger) ir Āzijas melnā lāča (Ursus thibetanus) pasuga. Himalaju melnais lācis ir reta pasuga un to var sastopt Himalaju kalnu mežos no Butānas līdz Pakistānai. Vasaras laikā to var sastapt Nepālā, Ķīnā, Krievijā un Tibetā 3000 līdz 3700 metrus virs jūras līmeņa. Ziemā tas dodas lejā no kalniem līdz 1500 metriem virs jūras līmeņa un apmetas tropu mežos, lai gan mēdz doties ziemas miegā.[1]

Himalaju melnais lācis ir ierakstīts Sarkanajā grāmatā un to medības ir aizliegtas kopš 1977. gada, bet joprojām malumedniecība nodara lielu postu Himalaju melno lāču populācijai.

Izskats un ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Himalaju melnajam lācim ir melns, biezs kažoks ar gaiši dzeltenu "V" veida formas zīmi uz krūtīm, purns gaiši brūns. Tā ķermeņa garums ir 140—165 cm, svars 90—120 kg, lai gan rudenī var sasniegt 200 kg. Lai arī Himalaju melnie lāči pamatā ir dienas dzīvnieki, tomēr pēdējā laikā, lai izvairītos no cilvēkiem, tie ir kļuvuši par nakts dzīvniekiem. Pa dienu tie slēpjas alās vai koku dobumos.[1]

Himalaju melnais lācis kā visi Āzijas melnie lāči ir visēdājs un ēdīs visu, ko atradīs: zīles, riekstus, augļus, medu, saknes, kukaiņus, termītus un bišu kāpurus. Ja trūkst barības, tie var uzbrukt mājlopiem: aitām, kazām un liellopiem. Trīs gadu vecumā Himalaju melnais lācis sasniedz dzimumbriedumu. Februārī, kamēr lāči guļ ziemas miegu, mātītei parasti piedzimst 2 mazuļi.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]