Humors

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Humors (angļu: humour; no latīņu: humor) ir spēja dzīvē saskatīt, labsirdīgi izteikt un mākslā attēlot dzīves pretrunas to smieklīgajās izpausmēs, komiskas īpašības un parādības.[1] Mākslas zinātnieks Nikolajs Černiševskis humoru saskatīja kā kritisku un paškritisku spēju saskatīt komiskus trūkumus citos un sevī pašā. Arī mūsdienās šīs traktējums ir viens no populārākajiem. Tas var izpausties gan tēlotāja, gan arī aktiermākslā, mūzikā, literatūrā, katrs šīs mākslas veids ienes humora izpratnē jaunu skatījumu un nianses.

Termins "humors" nāk no senās Grieķijas "humorālās medicīnas", kas noteica, ka humori (latīņu: humor, "ķermeņa šķidrums") kontrolēja cilvēku veselību un emocijas.

Uz humoru reaģē visu vecumu un kultūru cilvēki. Lielākā daļa cilvēku spēj izjust humoru - izklaidēties, smaidīt vai smieties par kaut ko smieklīgu (piemēram, vārdu spēlēm vai jokiem), un tāpēc var uzskatīt, ka viņiem ir humora izjūta. Personai, kurai trūkst humora izjūtas, var uzskatīt, ka uzvedība, kas to pamudina, ir neizskaidrojama, dīvaina vai pat neracionāla. Lai arī galu galā humora izjūtu nosaka personīgā gaume, tomēr humora izjūta var būt atkarīga arī no daudziem faktoriem, ieskaitot ģeogrāfisko atrašanās vietu, kultūru, dzīves pieredz, izglītības līmeni, inteliģenci un kontekstu. Piemēram, mazi bērni var dot priekšroku vienkāršam vizuālajam humoram, piemēram, Looney Tunes vai Toma un Džerija multfilmām, kuru fiziskā daba padara to pieejamu viņiem. Turpretī sarežģītākām humora formām, piemēram, satīrai, ir nepieciešama izpratne par tās sociālo nozīmi un kontekstu, un tādējādi tās mēdz patikt nobriedušākai auditorijai.

Teorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv daudzas teorijas par to, kas ir humors un kāda tā sociālā funkcija. Dominējošie teoriju veidi, kas mēģina izskaidrot humora esamību, ietver:[2]

  • psiholoģiskās teorijas, no kurām lielākā daļa humora izraisītu uzvedību uzskata par ļoti veselīgu,
  • garīgās teorijas, kuras, piemēram, humoru uzskata par “Dieva dāvanu”;
  • citas teorijas, kas humoru uzskata par neizskaidrojamu noslēpumu, ļoti līdzīgu mistiskam pārdzīvojumam.

Labdabīgā pārkāpuma teorija, kuru izvirzīja Pīters Makgrevs (Peter McGraw), mēģina izskaidrot humora eksistenci. Šī teorija nosaka: “humors parādās tikai tad, kad kaut kas šķiet nepareizs, satraucošs vai draudīgs, bet vienlaikus šķiet pieņemams vai drošs”.[3] Humoru var izmantot kā metodi, lai viegli iesaistītos sociālajā mijiedarbībā, atņemot neveiklu, neērtu vai neomulīgu sajūtu, kas var rasties socializējoties.

Citi uzskata, ka “piemērota humora izmantošana var atvieglot sociālizāciju”.[4]

Socioloģiskie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā ar jebkuru mākslas veidu, tas, kādu humoru uzskata par pieņemamu un saprotamu, ir atkarīgs no socioloģiskiem faktoriem un katram cilvēkam ir atšķirīgs. Vēstures gaitā komēdija ir izmantota kā izklaides veids visā pasaulē, gan rietumu karaļu galmos, gan Tālo Austrumu ciematos. Ar asprātības un sarkasma formām var parādīt gan sociālo etiķeti, gan noteiktu inteliģenci. Astoņpadsmitā gadsimta vācu autors Georgs Lichtenbergs (Georg Lichtenberg) sacīja, ka "jo vairāk jūs zināt humoru, jo smalkāku humoru jūs sagaidāt".

Maska, kura tika izmantota komēdijās Senajā Grieķijā.

Senā Grieķija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu humora teorija sākas ar Platonu, kurš Sokratam (kā daļēji vēsturiska dialoga personālam) Filebusā (49.b lpp.) piedēvēja uzskatu, ka smieklīgā būtība ir rīcības trūkums vājajās personās, kuras nespēja korekti noreaģēt, kad tiek izsmietas. Vēlāk grieķu filozofijā Aristotelis Poētikā (1449a, 34. – 35. lpp.) apgalvoja, ka humora pamatā ir neglītums, kas nerada riebumu.

Indija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senajā Bharata Muni sanskrita drāmā "Natya Shastra" humors (hāsyam) tika definēts kā viena no deviņām nava rasām jeb principiālajām rasām (emocionālām reakcijām), kuras skatītājiem var piešķirt bhavas - aktieru izpildītie emociju atdarinājumi. Katra rasa bija saistīta ar konkrētām bhavām, kas attēlotas uz skatuves.

Sociālās transformācijas modelis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Humora sociālās transformācijas modelis paredz, ka konkrētas īpašības, piemēram, fiziskā pievilcība, mijiedarbojas ar humoru. Šis modelis raksturo saites starp humoristu, auditoriju un humora tematu jeb priekšmetu, konkrēti - humora priekšmets izveido attiecības starp humoristu un auditoriju. [5]

Fiziskā pievilcība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

90% universitātes vecuma vīriešu un 81% universitātes vecuma sieviešu, apgalvo, ka humora izjūta ir būtiska īpašība, kuru meklē romantiskā partnerī.[6] Humors un godīgums tika atzīti par diviem vissvarīgākajiem atribūtiem romantiskajā partnerī.[7] Ir arī izvirzīts apgalvojums, ka humors kļūst ievērojami svarīgāks, pieaugot romantisko attiecību nopietnības pakāpei un ilgumam.[8] Jaunāki pētījumi liecina, ka humora izpausme un fiziskā pievilcība ir divi galvenie faktori, kas palielina vēlmi nākotnē socializēties ar personu.[5] Sievietes fizisko pievilcību vērtē kā mazāk svarīgu nekā vīrieši, kad runa bija par nopietnām attiecībām un dzimumaktu, salīdzinājumā ar humora izjūtu. [5]

Turklāt humoristiski cilvēki tiek uztverti kā priecīgāki, bet mazāk intelektuāli nekā cilvēki, kas nav humoristi.[5] Makmastera universitātes pētījuma rezultāti liek domāt, ka humors var pozitīvi ietekmēt vēlmi pēc konkrētiem attiecību partneriem, taču šī ietekme, visticamāk, rodas tikai tad, ja vīrieši lieto humoru, un sievietes to vērtē. Netika atrasti pierādījumi, kas liecinātu, ka vīrieši dotu priekšroku sievietēm ar humora izjūtu, ne arī sievietes dotu priekšroku sievietēm ar humora izjūtu.[9] Kad pētījumā sievietēm bija obligāti jāveic izvēle, viņas izvēlējās smieklīgus vīriešus kā potenciālos attiecību partnerus, kaut arī viņas viņus novērtēja mazāk kā godīgus un inteliģentus.[9]

Psiholoģiskā labklājība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir zināms, ka humors uzlabo subjektīvo labklājību (gan fizisko, gan psiholoģisko).[10] Pētījumi par humoru un psihisko labsajūtu liecina, ka humors faktiski ir galvenais faktors augstākas psiholoģiskās labklājības sasniegšanā un uzturēšanā.[10][11] Šī hipotēze ir pazīstama kā vispārēja humora hipotēze (angļu: general facilitative hypothesis for humour)[10] un tā apgalvo, ka pozitīvs humors noved pie pozitīvas veselības.

Tomēr ne visi mūsdienu pētījumi atbalsta iepriekšējo apgalvojumu, ka humors ir iemesls augstākai psiholoģiskajam labklājībai.[12] Daži no iepriekšējo pētījumu ierobežojumiem ir tādi, ka šie pētījumi mēdz izmantot viendimensionālu pieeju humoram, jo ​​vienmēr tika secināts, ka humors tiek uzskatīts par pozitīvu. Viņi neapskatīja un neņēma vērā humora veidus, piemēram, paškritizējošu vai agresīvu humoru.[13] Savā pētījumā[13] Kupērs (Kupier) un Mārtins (Martin) ierosina humoru klasificēt divos veidos, kur katram veidam var būt divi stili, kopā veidojot 4 stilus. humora veidi, kas katrs sastāv no 2 stiliem - adaptīvs un slikti adaptīvs, kopā veidojot 4 stilus. Adaptīvam humoram ir raksturīgas pozitivitāti veicinošas un sevi pilnveidojošas pazīmes, un disfunkcionāls ir paškritizējošs un agresīvs humors. Katram no šiem stiliem var būt atšķirīga ietekme uz psiholoģisko un vispārējo subjektīvo labsajūtu:[13]

  1. Piesaistošs humors. Personas ar šādu humora stilu mēdz izmantot jokus, lai veidotu attiecības, citus uzjautrinātu un mazinātu spriedzi..
  2. Sevi pilnveidojošs humors. Personas ar šādu humora stilu mēdz izvēlēties humoristisku dzīves skatījumu. Cilvēki ar sevis pilnveidojošu humora stilu humoru izmanto kā metodi, lai tiktu galā ar stresu.
  3. Agresīvs humors. Rasistiski joki, sarkasms un cilvēku nicinājums izklaides nolūkos. Šo humora veidu izmanto cilvēki, kuri neapsver savu joku sekas un galvenais mērķis ir izklaidēt klausītāju.
  4. Sevi kritizējošs humors. Cilvēki ar šādu humora stilu mēdz uzjautrināt citus, negatīvi jokot par sevi, kā arī mēdz pasmieties kopā ar citiem, kad tiek apsmiets. Ir izvirzīta hipotēze, ka cilvēki izmanto šo humora stilu kā līdzekli, lai tiktu pieņemts grupā. Ir arī minēts, ka šiem cilvēkiem var būt negatīva pašsajūta, un šis humors tiek izmantots kā līdzeklis šīs sliktās pašsajūtas slēpšanai.

Pētījumā par humoru un psiholoģisko labsajūtu ir secināts, ka augsts adaptīvā stila humora līmenis (piesaistošs un sevi pilnveidojošs) ir saistīts ar labāku pašnovērtējumu, pozitīvu iespaidu, lielāku paškompetenci, kā arī ar trauksmes kontroli un pozitīvākām sociālām mijiedarbībām.[14] Tie visi ir psiholoģiskās labklājības elementi. Turklāt adaptīvie humora stili var ļaut cilvēkiem saglabāt labsajūtu, neskatoties uz psiholoģiskām problēmām.[11] Turpretī disfunkcionālie humora veidi (agresīvi un sevi kritizējoši) ir saistīti ar sliktāku vispārējo psiholoģisko labsajūtu, pastiprinot trauksmes un nomāktības sajūtas. No tā tiek secināts, ka humors var negatīvi ietekmēt psiholoģisko labsajūtu, bet tikai tad, ja tam ir negatīvas īpašības.[14]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Daina Štokmane, Iveta Vīduša. Literatūra 7. klasei. 1. daļa. Zvaigzne ABC, 2014. 111. lpp.
  2. Raymond Smullyan. This Book Needs No Title: A Budget of Living Paradoxes. Touchstone Books, 1986. ISBN 9780671628314.
  3. McGraw, A. Peter; Warren, Caleb; Williams, Lawrence E.; Leonard, Bridget (2012). "Too Close for Comfort, or Too Far to Care? Finding Humor in Distant Tragedies and Close Mishaps". Psychological Science 23 (10): 1215–1223. ISSN 0956-7976.
  4. Rossing, Jonathan Paul (2014-08-08). "Prudence and Racial Humor: Troubling Epithets". Critical Studies in Media Communication 31 (4): 299–313. doi:10.1080/15295036.2013.864046. ISSN 1529-5036.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Lundy, Duane E.; Tan, Josephine; Cunningham, Michael R. (1998). "Heterosexual romantic preferences: The importance of humor and physical attractiveness for different types of relationships" (en). Personal Relationships 5 (3): 311–325. doi:10.1111/j.1475-6811.1998.tb00174.x. ISSN 1475-6811.
  6. Hewitt, Lester E. (1958). "Student Perceptions of Traits Desired in Themselves as Dating and Marriage Partners". Marriage and Family Living 20 (4): 344–349. doi:10.2307/348256. ISSN 0885-7059.
  7. Goodwin, Robin (1990-11-01). "Sex differences among partner preferences: Are the sexes really very similar?" (en). Sex Roles 23 (9): 501–513. doi:10.1007/BF00289765. ISSN 1573-2762.
  8. Kenrick, Douglas T.; Sadalla, Edward K.; Groth, Gary; Trost, Melanie R. (1990). "Evolution, Traits, and the Stages of Human Courtship: Qualifying the Parental Investment Model" (en). Journal of Personality 58 (1): 97–116. doi:10.1111/j.1467-6494.1990.tb00909.x. ISSN 1467-6494.
  9. 9,0 9,1 Bressler, Eric R.; Balshine, Sigal (2006-01-01). "The influence of humor on desirability". Evolution and Human Behavior 27 (1): 29–39. doi:10.1016/j.evolhumbehav.2005.06.002. ISSN 1090-5138.
  10. 10,0 10,1 10,2 KUIPER, NICHOLAS A.; MARTIN, ROD A. (2009). "Humor and self-concept". Humor - International Journal of Humor Research 6 (3): 251–270. doi:10.1515/humr.1993.6.3.251. ISSN 1613-3722.
  11. 11,0 11,1 Bos, Elisabeth H.; Snippe, Evelien; Jonge, Peter de; Jeronimus, Bertus F. (2016-10-03). "Preserving Subjective Wellbeing in the Face of Psychopathology: Buffering Effects of Personal Strengths and Resources" (en). PLOS ONE 11 (3): e0150867. doi:10.1371/journal.pone.0150867. ISSN 1932-6203. PMC PMC4786317. PMID 26963923.
  12. Kuiper; Martin (1998). "Laughter and stress in daily life: Relation to positive and negative affect". Motivation and Emotion.
  13. 13,0 13,1 13,2 Martin, Rod A.; Puhlik-Doris, Patricia; Larsen, Gwen; Gray, Jeanette; Weir, Kelly (2003-02-01). "Individual differences in uses of humor and their relation to psychological well-being: Development of the Humor Styles Questionnaire". Journal of Research in Personality 37 (1): 48–75. doi:10.1016/S0092-6566(02)00534-2. ISSN 0092-6566.
  14. 14,0 14,1 "Humor is not always the best medicine: Specific components of sense of humor and psychological well-being". Humor - International Journal of Humor Research 17 (1-2): 135–168. 2006. doi:10.1515/humr.2004.002. ISSN 1613-3722.