Nikolajs Černiševskis
| |||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||
Nikolajs Černiševskis (Николай Гаврилович Чернышевский, 1828—1889) bija krievu literatūrkritiķis, publicists, rakstnieks, filozofs. Materiālists, sociālists, revolucionārais demokrāts.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1828. gadā Saratovā garīdznieka ģimenē. Līdz 14 gadu vecumam tēva vadībā ieguva mājas izglītību. 1843. gadā Nikolajs Černiševskis sāka mācīties Saratovas Garīgajā seminārijā, kuru nepabeidzis pēc 3 gadiem iestājās Sanktpēterburgas Imperatoriskās universitātes Filozofijas fakultātes Vēstures un filoloģijas nodaļā. Šajā posmā norisinājās Černiševska kā materiālista uzskatu izveidošanās. 1850. gadā ieguva universitātes kandidāta grādu, un 1851. gadā sāka valodas skolotāja darbu Saratovas ģimnāzijā. 1853. gadā iepazinās ar savu nākamo sievu Olgu Vasiļjevu (Ольга Сократовна Васильева), pēc kāzām pārvācās uz Pēterburgu. 1854. gadā Černiševskis kļuva par pasniedzēju 2. kadetu korpusā, pēc konflikta ar kādu virsnieku šo darbu atstāja.
1854. gadā Černiševskis sāka darboties žurnāla Sovremeņņik izdevniecībā, kur strādāja kopā ar Nikolaju Ņekrasovu un Nikolaju Dobroļubovu; vēlējās izmantot žurnālu revolucionārās demokrātijas ideju sludināšanai, pret ko iestājās ar žurnālu saistītie liberālie rakstnieki, piemēram, Ivans Turgeņevs.
1855. gadā Černiševskis aizstāvēja savu disertāciju "Mākslas estētiskās attiecības ar īstenību" (Эстетические отношения искусства к действительности), kuras saturs bija pretrunā ar tolaik valdošā ideālisma uzskatiem, Černiševskis ieguva viņam pienākošos maģistra grādu pēc izglītības ministra maiņas.
1858. gadā Černiševskis kļuva par Krievijas Kara ministrijas oficiālā laikraksta redaktoru, šajā laikā par viņa ideju domubiedriem kļuva vairāki armijas virsnieki. Nodarbojās ar filozofisko publicistiku, kurā vērsās gan pret duālismu, gan pret monismu, kā arī rakstīja ekonomiski politiskus rakstus, tostarp agrārajai reformai veltītus. Kopā ar Nikolaju Ogarjovu un Aleksandru Hercenu kļuva par narodņicisma aizsācēju.
1862. gadā Černiševski apcietināja un ievietoja Petropavlovskas cietoksnī, kur viņš pavadīja pusotru gadu ilgo izmeklēšanas laiku. Šajā laikā viņš sarakstīja romānu "Ko darīt?" (Что делать?). 1864. gadā senators Karniolins-Pinskis piesprieda Černiševskim 14 gadu katorgas darbu ar sekojošu mūža nometinājumu Sibīrijā, Aleksandrs II samazināja katorgas ilgumu līdz 7 gadiem, kopumā ieslodzījumā, katorgā un nometinājumā Černiševskis aizvadīja vairāk nekā 20 gadus. Vismaz divas reizes krievu revolucionāri nesekmīgi centušies atbrīvot Černiševski no izsūtījuma, sarīkojot viņam bēgšanas iespēju.
1883. gadā Černiševskim atļāva atgriezties Krievijas Eiropas daļā, viņš pārvācās uz Astrahaņu, 1889. gadā Černiševskim atļāva doties uz Saratovu, kur viņš tajā pašā gadā nomira pēc smadzeņu asinsizplūduma.