Hvara (sala)
| Hvara | |
|---|---|
| Hvar | |
 Hvaras pilsēta | |
  Hvara  Hvara | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Adrijas jūra |
| Koordinātas | 43°08′00″N 16°44′00″E / 43.133333°N 16.733333°EKoordinātas: 43°08′00″N 16°44′00″E / 43.133333°N 16.733333°E |
| Platība | 297,37 km² |
| Garums | 68 km |
| Krasta līnija | 270 km |
| Augstākais kalns |
Sveti Nokola 682 m |
| Administrācija | |
 Horvātija | |
| Župānija | Splitas-Dalmācijas župānija |
| Lielākā pilsēta | Hvara |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 10678 (2021) |
| Blīvums | 36,1/km² |
 Hvara Vikikrātuvē | |
Hvara (horvātu: Hvar) ir Horvātijai piederoša sala Adrijas jūrā. Senākie nosaukumi — grieķiski Pharos, itāliski Lesina. Atrodas uz dienvidiem no Bračas salas, Centrālās Dalmācijas piekrastē. 2001. gadā salas iedzīvotāju skaits bija 11 100.[1]
Salas teritorija ir 299,6 kv.km. Garums — 68,2 km, tādējādi Hvara ir garākā Adrijas jūras sala. Augstākais punkts ir 626 metru augstais Sv. Nikolas kalns. Administratīvi iedalīta četrās daļās — Hvaras pilsēta, Stari Grad pilsēta, Jelsas municipalitāte un Sučurajas municipalitāte.[2] Lielākās pilsētas ir Hvara, Stari Grada un Jelsa.
Hvarā valdošais Vidusjūras klimats labi piemērots dažādu augļu, olīvu, lavandas un rozmarīna audzēšanai, kā arī vīna ražošanai. Saulainas ir vidēji 349 dienas gadā, Hvara ir saulainākā sala Adrijas jūrā.[1] Šis ir viens no iemesliem, kāpēc Hvara ir kļuvusi par vienu no galvenajiem Horvātijas tūrisma galamērķiem. 1868. gadā dibinātā Hvaras Higiēnas apvienība uzskatāma par modernā organizētā tūrisma aizsācēju salā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hvara apdzīvota jau vismaz 5000 gadus, kopš agrīnā Neolīta. Šī laikmeta arheoloģiskās paliekas atrastas netālu no mūsdienu Jelsas. Iespējams, ka lielākā šo iedzīvotāju apmetne bija Pitve. Vēlākā salas iedzīvotāju kultūra saistīta ar Ilīriešiem.[3]
385.g.p.m.ē. sengrieķu kolonisti tagadējās Hvaras pilsētas teritorijā nodibināja Dimos koloniju, bet Stari Gradas vietā — Pharos koloniju. Vēlāk grieķu nodibina kolonija arī Jelsā. Salā atrodas Stari Gradas līdzenums, UNESCO Pasaules mantojuma objekts. Stari Gradas kolonija ir lielākā un svarīgākā līdz pat 13.gs. beigām, kad Hvara kļūst par salas centru.
235.g.p.m.ē. Ilīriešu valdnieks Agrons no kontinentālās piekrastes iekaro salu, bet viņa pēcteci Demētriju 219.g.p.m.ē. padzen Romas Republikas karaspēks, kas turpmāk valda salā.[4]
Romas impērijas pēdējos gadsimtos Hvarā ienāk kristietība, par ko liecina 1957. gadā Stari Gradā atrastas 5.—6. gadsimtā celtas kristiešu baptistērija drupas. Sabrūkot Romas impērijai, piekrastes salas un Dalmācijas svarīgākos tirdzniecības punktus turpina kontrolēt romiešu izcelsmes iedzīvotāji un garīdzniecība, tādējādi tās paliek saistītas ar Romas pāvestu, lai arī reģionu 535. gadā pakļauj Austrumromas impērijas valdnieks Justiniāns I. Tālākā Bizantijas vara reģionā nestabili turpinās līdz pat 1102. gadam.[3]
Mūsu ēras 7.gs. Hvarā iebrūk un apmetas slāvu kolonisti. Turpmākajos gadsimtos Hvara atradās Horvātijas karalistes, Ungārijas karalistes, Venēcijas republikas, Francijas pirmās impērijas, Austroungārijas un Dienvidslāvijas ietekmē vai pakļautībā.
870. gadā Hvaru atkal iekaro Bizantijas karaspēks, taču to atvelk ap 886. gadu. 10.gs. vidū sāk nostiprināties Horvātijas karaliste, kas fragmentāri kontrolē arī Dalmācijas piekrasti. Horvātijas pakļautībā Hvara nonāk 11.gs. vidū. 1102. gadā Hvara kļūst par Horvātijas un Ungārijas karaļa Kālmāna valsts daļu.1145. gadā Dalmācijas piekrasti un salas uz īsu laiku iekaro Venēcija, taču varu šeit drīz atgūst Horvātijas un Ungārijas karalis Bēla III Ārpāds.
Venēcieši atgriežas 1278. gadā, jo salinieki lūdz viņu aizstāvību pret Omišas pilsētā bāzētajiem jūras pirātiem. Administratīvais centrs tiek pārcelts no Stari Gradas salas ziemeļos uz dienvidu piekrastē esošo Hvaru, kur venēcieši arī sāk būvēt pilsētas nocietinājumus. Ap 1289. gadu ir pabeigta venēciešu gubernatora pils Hvarā. 1331. gadā Hvaras pilsēta iegūst municipālās pašpārvaldes tiesības.[3]
1358. gadā Hvaru uz apmēram 20 gadiem atkal pakļauj Ungārijas karaliste, kurai seko Bosnijas valdnieka Tvrtko I varas posms. 1389. gadā turku uzvara pār serbiem Kosovas kaujā iezīmē pieaugošus draudus no jaunās Osmaņu impērijas, taču Dalmācijas piekrastei un Hvarai izdodas izvairīties no turkiem. 1420. gadā Hvaru atkārtoti iekaro Venēcijas republika, kuras vara turpinās līdz 1797. gadam.
Venēciešu valstī Hvarai ir svarīgas tirdzniecības un kara ostas loma, jo tā atrodas pusceļā starp Venēciju un Korfu salu. Tiek uzlabota ostas infrastruktūra. 1479. gadā pabeigta Venēcijas gubernatora pils pārbūve. Venēcijas varas gadsimti atstājuši redzamu ietekmi uz vietējo baznīcu arhitektūru. 1461. gadā sākas Franciskāņu klostera celtniecība. 16.gs. vidū sākas Sv. Stepana katedrāles paplašināšanas un pārbūves darbi. No 1531. līdz 1551. gadam notiek jauna venēciešu cietokšņa celtniecība Hvarā. Ilgi gaidītais uzbrukums nāk 1571. gadā, kad Osmaņu impērijas karaspēks uzbrūk Hvarai, nopostot daudzas ēkas Hvarā, Stari Gradā un Vrboskā. Pēc turku padzīšanas Hvaras ostā no 1579. līdz 1611. gadam tiek izbūvēts arsenāls.[3]
Venēciešu oligarhiskais varas modelis izraisa plašu vietējo iedzīvotāju sacelšanos no 1510. līdz 1514. gadam, un atkal no 1610. līdz 1612. gadam.
Salā attīstās horvātu literatūra. Dzejnieka Petara Hektoroviča (1487—1572) zināmākais darbs "Zvejošana un zvejnieka sūdzības", apraksta vietējo iedzīvotāju dzīvi. Hanibals Lucičs (1485—1553) saraksta "Vergu meitene", pirmo drāmu horvātu valodā. 1612. gadā Hvaras arsenāla augšstāvā atver vecāko sabiedrisko teātri Eiropā.
1776. gadā venēcieši savu flotes bāzi pārceļ no Hvaras uz Kotoras līci Dalmācijas piekrastē, iezīmējot Hvaras ostas nozīmes norietu. Līdz ar Venēcijas pastāvēšanas beigām, 1797. gadā Hvara nonāk Napoleona I tā brīža sabiedroti, austriešu Hābsburgu pakļautībā, kuru karaspēks daļēji iznīcina venēciešu gubernatora pili.
Pēc Austerlicas kaujas, no 1806. līdz 1812. gadam Hvara ietilpst Napoleona I franču impērijā. No 1812. līdz 1814. gadam Hvaru okupē Lielbritānijas karaspēks, bet pēc tam tā atgriežas Hābsburgu kontrolē līdz 1918. gadam. 1858. gadā šeit izveido Horvātijas vecāko metereoloģisko staciju. Hābsburgu varas laikā tiek pārbūvētas un paplašinātas ostas, celtas bākas.
Pēc Austroungārijas sabrukuma, Hvaru 1919. gadā okupē Itālijas Karaliste, taču 1922. gadā Hvara nonāk Serbu, horvātu un slovēņu karalistes sastāvā.[5]
1941. gada aprīlī Dienvidslāviju sagrauj nacistiskā Vācija, Dalmācijas piekrastes reģioni, tai skaitā Hvara, nonāk fašistiskās Itālijas okupācijā līdz 1943. gada vasarai. Hvaru uz laiku iekaro nacistu armija, bet 1944. gadā tā nonāk Tito vadītās partizānu armijas kontrolē un kļūst par jaunizveidotās sociālistiskās Dienvidslāvijas daļu.[3]
1991. gadā, sākoties Horvātijas karam, 1991. gada jūlijā Dienvidslāvijas armijas spēki uzbrūk salai un augustā sāk salas blokādi. Sākas dažādu pārtikas produktu trūkums, nav pieejami medicīnas pakalpojumi. Pēc vairāku dienvidslāvu kuģu nogremdēšanas, 1991. gada 3. decembrī flote pamet Sučurajas piekrastes ūdeņus. Karam turpinoties, pieauga bēgļu plūsma no kontinentālās Horvātijas. Bēgļi tiek izvietoti tūristu pamestajās viesnīcās. 1992. gada augustā ANO misija fiksē, ka salā apmetušies 3727 kara bēgļi un 624 no mājām padzītas personas. Karam beidzoties, lielas pūles tiek pieliktas veiksmīgai starptautiskā tūrisma atjaunošanai.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hvara.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|