Hvara (sala)
| Hvara | |
|---|---|
| Hvar | |
 Hvaras pilsēta | |
  Hvara  Hvara | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Adrijas jūra |
| Koordinātas | 43°08′00″N 16°44′00″E / 43.133333°N 16.733333°EKoordinātas: 43°08′00″N 16°44′00″E / 43.133333°N 16.733333°E |
| Platība | 297,37 km² |
| Garums | 68 km |
| Krasta līnija | 270 km |
| Augstākais kalns |
Sveti Nokola 682 m |
| Administrācija | |
 Horvātija | |
| Župānija | Splitas-Dalmācijas župānija |
| Lielākā pilsēta | Hvara |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 10678 (2021) |
| Blīvums | 36,1/km² |
 Hvara Vikikrātuvē | |
Hvara (horvātu: Hvar) ir Horvātijai piederoša sala Adrijas jūrā. Senākie nosaukumi — grieķiski Pharos, itāliski Lesina. Atrodas uz dienvidiem no Bračas salas, Centrālās Dalmācijas piekrastē. 2001. gadā salas iedzīvotāju skaits bija 11 100.[1]
Salas teritorija ir 299,6 kv.km. Garums — 68,2 km, tādējādi Hvara ir garākā Adrijas jūras sala. Augstākais punkts ir 626 metru augstais Sv. Nikolas kalns. Administratīvi iedalīta četrās daļās — Hvaras pilsēta, Stari Gradas pilsēta, Jelsas municipalitāte un Sučurajas municipalitāte.[2] Lielākās pilsētas ir Hvara, Stari Grada un Jelsa.
Hvarā valdošais Vidusjūras klimats labi piemērots dažādu augļu, olīvu, lavandas un rozmarīna audzēšanai, kā arī vīna ražošanai. Vidēji 349 dienas gadā ir saulainas, Hvara ir saulainākā sala Adrijas jūrā.[1] Šis ir viens no iemesliem, kāpēc Hvara ir kļuvusi par vienu no galvenajiem Horvātijas tūrisma galamērķiem. 1868. gadā dibinātā Hvaras Higiēnas apvienība uzskatāma par modernā organizētā tūrisma aizsācēju salā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hvara apdzīvota jau vismaz 5000 gadus, kopš agrīnā neolīta. Šī laikmeta arheoloģiskās paliekas atrastas netālu no mūsdienu Jelsas. Iespējams, ka lielākā šo iedzīvotāju apmetne bija Pitve. Vēlākā salas iedzīvotāju kultūra saistīta ar Ilīriešiem.[3]
385. g.p.m.ē. sengrieķu kolonisti tagadējās Hvaras pilsētas teritorijā nodibināja Dimos koloniju, bet Stari Gradas vietā — Pharos koloniju. Vēlāk grieķi nodibināja kolonija arī Jelsā. Salā atrodas Stari Gradas līdzenums, UNESCO Pasaules mantojuma objekts. Stari Gradas kolonija bija lielākā un svarīgākā līdz pat 13. gs. beigām, kad Hvara kļuva par salas centru.
235. g.p.m.ē. Ilīriešu valdnieks Agrons no kontinentālās piekrastes iekaroja salu, bet viņa pēcteci Demētriju 219. g.p.m.ē. padzina Romas Republikas karaspēks, kas turpmāk valdīja salā.[4]
Romas impērijas pēdējos gadsimtos Hvarā ienāca kristietība, par ko liecina 1957. gadā Stari Gradā atrastas 5.—6. gadsimtā celtas kristiešu baptistērija drupas. Sabrūkot Romas impērijai, piekrastes salas un Dalmācijas svarīgākos tirdzniecības punktus turpināja kontrolēt romiešu izcelsmes iedzīvotāji un garīdzniecība, tādējādi tās palika saistītas ar Romas pāvestu, lai arī reģionu 535. gadā pakļāva Austrumromas impērijas valdnieks Justiniāns I. Tālākā Bizantijas vara reģionā nestabili turpinājās līdz pat 1102. gadam.[3]
Mūsu ēras 7. gs. Hvarā iebruka un apmetās slāvu kolonisti. Turpmākajos gadsimtos Hvara atradās Horvātijas karalistes, Ungārijas karalistes, Venēcijas republikas, Francijas pirmās impērijas, Austroungārijas un Dienvidslāvijas ietekmē vai pakļautībā.
870. gadā Hvaru atkal iekaroja Bizantijas karaspēks, taču to atvilka ap 886. gadu. 10. gs. vidū sāka nostiprināties Horvātijas karaliste, kas fragmentāri kontrolēja arī Dalmācijas piekrasti. Horvātijas pakļautībā Hvara nonāca 11.gs. vidū. 1102. gadā Hvara kļuva par Horvātijas un Ungārijas karaļa Kālmāna valsts daļu.1145. gadā Dalmācijas piekrasti un salas uz īsu laiku iekarojs Venēcija, taču varu šeit drīz atguva Horvātijas un Ungārijas karalis Bēla III Ārpāds.
Venēcieši atgriezās 1278. gadā, jo salinieki lūdza viņu aizstāvību pret Omišas pilsētā bāzētajiem jūras pirātiem. Administratīvais centrs tika pārcelts no Stari Gradas salas ziemeļos uz dienvidu piekrastē esošo Hvaru, kur venēcieši arī sāka būvēt pilsētas nocietinājumus. Ap 1289. gadu bija pabeigta venēciešu gubernatora pils Hvarā. 1331. gadā Hvaras pilsēta ieguva municipālās pašpārvaldes tiesības.[3]
1358. gadā Hvaru uz apmēram 20 gadiem atkal pakļāva Ungārijas karaliste, kurai sekoja Bosnijas valdnieka Tvrtko I varas posms. 1389. gadā turku uzvara pār serbiem Kosovas kaujā iezīmēja pieaugošus draudus no jaunās Osmaņu impērijas, taču Dalmācijas piekrastei un Hvarai izdevās izvairīties no turkiem. 1420. gadā Hvaru atkārtoti iekaroja Venēcijas republika, kuras vara turpinājās līdz 1797. gadam.
Venēciešu valstī Hvarai bija svarīgas tirdzniecības un kara ostas loma, jo tā atrodas pusceļā starp Venēciju un Korfu salu. Tika uzlabota ostas infrastruktūra. 1479. gadā pabeigta Venēcijas gubernatora pils pārbūve. Venēcijas varas gadsimti atstājuši redzamu ietekmi uz vietējo baznīcu arhitektūru. 1461. gadā sākās Franciskāņu klostera celtniecība. 16. gs. vidū sākās Sv. Stepana katedrāles paplašināšanas un pārbūves darbi. No 1531. līdz 1551. gadam notika jauna venēciešu cietokšņa celtniecība Hvarā. Ilgi gaidītais uzbrukums nāca 1571. gadā, kad Osmaņu impērijas karaspēks uzbruka Hvarai, nopostot daudzas ēkas Hvarā, Stari Gradā un Vrboskā. Pēc turku padzīšanas Hvaras ostā no 1579. līdz 1611. gadam tika izbūvēts arsenāls.[3]
Venēciešu oligarhiskais varas modelis izraisīja plašu vietējo iedzīvotāju sacelšanos no 1510. līdz 1514. gadam, un atkal no 1610. līdz 1612. gadam.
Salā attīstījās horvātu literatūra. Dzejnieka Petara Hektoroviča (1487—1572) zināmākais darbs "Zvejošana un zvejnieka sūdzības" aprakstīja vietējo iedzīvotāju dzīvi. Hanibals Lucičs (1485—1553) sarakstīja "Vergu meitene", pirmo drāmu horvātu valodā. 1612. gadā Hvaras arsenāla augšstāvā atvēra vecāko sabiedrisko teātri Eiropā.
1776. gadā venēcieši savu flotes bāzi pārcēla no Hvaras uz Kotoras līci Dalmācijas piekrastē, iezīmējot Hvaras ostas nozīmes norietu. Līdz ar Venēcijas pastāvēšanas beigām, 1797. gadā Hvara nonāca Napoleona I tā brīža sabiedroto, austriešu Hābsburgu pakļautībā, kuru karaspēks daļēji iznīcināja venēciešu gubernatora pili.
Pēc Austerlicas kaujas no 1806. līdz 1812. gadam Hvara ietilpa Napoleona I franču impērijā. No 1812. līdz 1814. gadam Hvaru okupēja Lielbritānijas karaspēks, bet pēc tam tā atgriezās Hābsburgu kontrolē līdz 1918. gadam. 1858. gadā šeit izveidoja Horvātijas vecāko metereoloģisko staciju. Hābsburgu varas laikā tika pārbūvētas un paplašinātas ostas, celtas bākas.
Pēc Austroungārijas sabrukuma Hvaru 1919. gadā okupēja Itālijas Karaliste, taču 1922. gadā Hvara nonāca Serbu, horvātu un slovēņu karalistes sastāvā.[5]
1941. gada aprīlī Dienvidslāviju sagrāva nacistiskā Vācija, Dalmācijas piekrastes reģioni, tai skaitā Hvara, nonāca fašistiskās Itālijas okupācijā līdz 1943. gada vasarai. Hvaru uz laiku iekaroja nacistu armija, bet 1944. gadā tā nonāca Tito vadītās partizānu armijas kontrolē un kļuva par jaunizveidotās sociālistiskās Dienvidslāvijas daļu.[3]
1991. gadā, sākoties Horvātijas karam, 1991. gada jūlijā Dienvidslāvijas armijas spēki uzbruka salai un augustā sāka salas blokādi. Sākās dažādu pārtikas produktu trūkums, nebija pieejami medicīnas pakalpojumi. Pēc vairāku dienvidslāvu kuģu nogremdēšanas, 1991. gada 3. decembrī flote pameta Sučurajas piekrastes ūdeņus. Karam turpinoties, pieauga bēgļu plūsma no kontinentālās Horvātijas. Bēgļi tika izvietoti tūristu pamestajās viesnīcās. 1992. gada augustā ANO misija fiksēja, ka salā apmetušies 3727 kara bēgļi un 624 no mājām padzītas personas. Karam beidzoties, lielas pūles tika pieliktas veiksmīgai starptautiskā tūrisma atjaunošanai.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hvara.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|