Ieroču SS latviešu lauku papildinājumu depo

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ieroču SS latviešu lauku papildinājumu depo
Flag of the Schutzstaffel.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1944-1945
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Papildinājumu sagatavošana kaujas vienībām
Nocietinājumu izbūve Tornā
Komandieri
Komandieri Georgs Martins

Ieroču SS latviešu lauku papildinājumu depo (vācu: Waffen SS Lettisches Feldersatz Depot) bija Latviešu leģiona rezerves vienība, kas tika izmantota papildinājumu sagatavošanai 15. ieroču SS grenadieru divīzijai un 19. ieroču SS grenadieru divīzijai, kā arī nocietinājumu izbūvei Tornā. Pēckara atmiņās tās aprakstīšanai bieži izmantots apzīmējums Tornas būvpulki. Dienesta depo vienības lielākoties beidza ar padošanos rietumu sabiedrotajiem 1945. gada maijā[1].

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieroču SS latviešu lauku papildinājumu depo izveidoja ar SS vadības pavēli 1944. gada 29. novembrī no 15. divīzijai piekomandētajiem 1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulka un 2. Kurzemes latviešu brīvprātīgo policijas pulka vīriem, kā arī 1925. un 1926. gadā dzimušajiem jauniesauktajiem, kas bija pagaidu kārtā bija iedalīti 5 būvpulkos, kopskaitā ap 10 000 vīru. Depo tika iekļauti arī ap 400 no Štuthofas nometnes atbrīvotie kurelieši.

Par depo komandieri iecēla vācu SS pulkvedi Georgu Martinu. Plānotais depo uzdevums bija apkopot pie atsevišķām vienībām nepiederošos latviešu leģiona vīrus, dienestam derīgos nosūtit 15. divīzijai, bet pārējos saformēt būvniecības vienībās. Tika saformēti 3 pulki, katrā iekļaujot 5 bataljonus, katrā bataljonā savukārt 4 rotas, katru 200 vīru sastāvā. 1. un 2. būvpulka pamatā bija, attiecīgi, 1. un 2. policijas pulks. Depo uzbūve un vadība bija šāda:

  • 1. Ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen SS Grenadier Regiment 1) - komandieris pulkvežleitnants Osvalds Meija
  • 2. Ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen SS Grenadier Regiment 2) - komandieris pulkvežleitnants Nikolajs Rusmanis
  • 3. Ieroču SS grenadieru pulks (vācu: Waffen SS Grenadier Regiment 3) - komandieris pulkvedis Teodors Brigge

Pulki, par spīti oficiālajam nosaukumam, praksē tika saukt par būvpulkiem, arī to apgāde neatspoguļoja grenadieru pulka titulu. 1. un 2. pulks bija novietoti Tornā, bet 3. - Pomerānijā. Pulku vīriem trūka drēbju un apavu, telpu novietošanai, trūka segu, dažām vienībām pat nebija katlu ēdiena vārīšanai. Ieroču nebija. Par spīti nepietiekošajam uzturam, pulku vīrus ik dienas nodarbināja grāvju rakšanā nocietinājumu izbūvei[1].

Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. būvpulks atiet no Tornas 1945. gada janvāra beigās.

1. un 2. būvpulku Torunā 1945. gada 12. janvārī pārsteidza ienaidnieka tanku smaile, spiežot tos steigā, smaga sniegputeņa apstākļos 20. janvārī atiet uz Brombergu. Dezorganizētās atiešanas laikā 22. janvārī pie Neiheimas ciema 1. pulka V bataljonu pulkvežleitnanta Veckalniņa vadībā pārtvēra ienaidnieka tanki; ap 70 vīru, kas padevās gūstā, nekavējoties tika nošauti. Naktī uz 23. janvāri ienaidnieka spēki ielenca Immenheimu, tur gūstā krita ap 1000 2. būvpulka vīru, taču, kad nāvessoda izpilde bija tikai sākušās, pilsētu atbrīvoja 15. fizilieru bataljons, aiztaupot būvpulka vīriem skarbāku likteni.

Pēc šīs izglābšanās 1. un 2. būvpulka vienības caur Cempelburgu un Šlohavu atgāja uz Hammeršteinu, to sasniedzot janvāra beigās. Šeit būvpulki tika izmantoti 15. divīzijas vienību papildināšanai, paliekot šeit līdz 19. februārim. Tālāk depo vienības nosūtīja uz Štetīni, 1. būvpulku norīkojot nocietinājumu izbūvē Volinas salā Baltijas jūrā. 3. būvpulks bija nodarbinātas nocietināšanas darbos pie Vislas Polnovā un Sidovā, kur to pārsteidza ienaidnieka lieluzbrukums. Pulks, izvairoties no ielenkšanas, caur Keslinu un Kolbergu 8. martā sasniedza Altdamu pie Štetīnes. Marta beigās pulkvežleitnantu Meiju iecēla par 32. grenadieru pulka komandieri un 1. pulka vadību pārņēma kāds vācu pulkvedis.

1. būvpulks atiet no Burgštargardes 1945. gada pavasarī.

Februāra sākumā pienāca pavēle 2500 vīrus nosūtīt uz Kurzemes cietoksni 19. divīzijas papildināšanai. 1945. gada 31. martā šie vīri līdz ar ievainojumus sadziedējušajiem 19. divīzijas kareivjiem devās uz Kurzemi pulkvežleitnanta Rusmaņa vadībā, 1. būvpulku pārņēma pulvežleitnants Alberts Fricis Liepiņš. Rusmaņa kaujas grupa kara beigas sagaidīja pie Irbes 1945. gada maijā.

16. aprīlī sākās ienaidnieka lieluzbrukums Oderas telpā, taču papildinājumu depo pulki tikai 27. aprīlī saņēma pavēli atiet uz rietumiem. Nesekmīgi cenšoties izvairīties no ienaidnieka spēkiem un ciešot smagus zaudējumus 3. būvpulks atgāja caur Tesinu un Švanu, taču pie Lāges sadūrās ar ienaidnieka spēkiem un tika izklīdināts, lielai daļai vīru krītot PSRS gūstā. Abiem pārējiem būvpulkiem izdevās sasniegt Vismāras, Dasovas, Travemindes rajonu un tur padoties rietumu sabiedroto gūstā[1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 280. lpp