15. ieroču SS fizilieru bataljons

15. ieroču SS fizilieru bataljons

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943-1944, 1944-1945
Pakļautība	15. ieroču SS grenadieru divīzija 33. ieroču SS grenadieru pulks 32. ieroču SS grenadieru pulks
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Militārās operācijas	Kaujas Novosokoļņiku pozīcijās Kaujas Opočkas pozīcijās Kaujas Pomerānijas līnijā Kauja par Berlīni
Komandieri
Komandieri	Pēteris Lapainis Hanss Pomrēns Vilis Hāzners Hanss-Joahims Šice Eldons Vallijs Atis Neilands

15. ieroču SS fizilieru bataljons (vācu: Waffen-Füsilier-Bataillon der SS 15) bija Latviešu leģiona izlūkvienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza 1945. gada 2. maijā ar padošanos rietumu sabiedrotajiem, daļa bataljona vīru piedalījās Berlīnes aizstāvības kaujās, tostarp Reihskancelejas aizsardzībā.

Izveidošana

Pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi tika izlemts formēt 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kurai bija paredzēts izveidot arī izlūkvienību - fizilieru bataljonu. Priekšdarbi bataljona izveidei tika uzsākti jau 1943. gada vasarā - augusta beigās bataljonam paredzētos 54 instruktorus nosūtīja uz izlūku bataljonu kursiem Debā, Polijā, bet 10 virsniekus uz jātnieku un izlūku kursiem Brombergā, apmācības ilga līdz 6. novembrim. Starp 10. un 12. novembri virsnieki un instruktori tika nosūtīti uz Ventspili, kur bija paredzēta bataljona saformēšana, pavēle par bataljona izveidi tika izdota 11. novembrī, tā komandieris - kapteinis Pēteris Lapainis. Bataljona sastāvā pēc štata bija paredzēti 14 virsnieki, 111 instruktori un 575 kareivji. Jauniesauktie ieradās pakāpeniski līdz pat bataljona izbraukšanai uz fronti, tā uzbūve un vadība bija šāda:

Komandieris - kapteinis Lapainis, adjutants - virsleitnants Makovskis

• 1. rotas komandieris - kapteinis Priedītis
• 2. rotas komandieris - leitnants Krūka
• 3. rotas komandieris - virsleitnants Groza
• 4. rotas komandieris - virsleitnants Āboliņš

23. decembrī bataljons atstāja Ventspili 669 vīru sastāvā un maršrutā Ventspils — Jelgava — Krustpils — Zilupe devās uz galamērķi - Novosokoļņiku pozīcijām austrumu frontē.

Kaujas darbība

Novosokoļņiku pozīcijās

Vlasje staciju pie Novosokoļņikiem bataljons sasniedza 26. decembra rītā, līdz 1944. gada 29. janvārim novietojoties tuvējās sādžās un izvedot apmācības. 29. janvārī bataljons pārvietojās 6 km uz ziemeļiem, kur Jurova Gora sādžas rajonā palika līdz 3. februārim, pēc tam pārvietojoties uz Lokņas sādžu, pa ceļam 3. un 4. rota bija iesaistīta kaujas darbībā līdz ar 32. grenadieru pulku. 6. februārī 2. rotu no Lokņas pārcēla uz Belebelkas staciju, 7. februārī tur nonāca arī bataljona štābs un 1. rota. 8. februārī pienāca pavēle doties uz Podorjes rajonu ap 25 km attālumā, sasniedzot to 9. februāra rītā.

14. februārī bataljonu pakļāva 33. grenadieru pulku pulka komandierim pulkvedim Janumam, kopā ar 33. pulku tas 17. februārī, ciešot tikai minimālus zaudējumus, atvairīja ienaidnieka 391. strēlnieku divīzijas 638. strēlnieku pulka un slēpotāju bataljona uzbrukumu, nodarot ienaidniekam ap 300 vīru lielus zaudējumus. 20. februārī pienāca pavēle atstāt Novosokoļņiku pozīcijām un virzīties uz Veļikajas līniju, atiešanas laikā bataljonu pakļāva pulkveža Krīpena vadītajam 32. grenadieru pulkam, tajā pulks palika līdz 22. februārim. Atiešanas operācija turpinājās un fizilieru bataljonam, līdz ar 32. pulka II bataljonu, uzticēja piesegt galvenās kolonnas kustību, būtiski ienaidnieka uzbrukumi tika atvairīti 25. februārī pie Čihačevo un 26. februārī pie Kuzņecovas. Atkāpšanās noslēdzās sasniedzot Veļikajas pozīcijas pie Voronovičiem 29. februārī, tās gaitā bija veikti 200 km.

Veļikajas pozīcijās

1. martā bataljons bija ieņēmis jaunās pozicijās gar Sorotas un Velikajas upju krastiem, pirmais kontakts ar ienaidnieku notika 1. rotas iecirknī naktī no 2. uz 3. martu, kur veiksmīgi tika atvairīt uzbrukums bataljona stiprumā. 3. martā bataljons saņēma papildinājumus 2 virsnieku un 120 instruktoru un kareivju apmērā, ieradās arī 8 instruktori no kursiem Bolderājā. 10. martā bataljons pārgāja divīzijas rezervē uz Strešņevas sādžu aptuveni 4 km attālumā no priekšējām līnijām, taču jau naktī no 11. uz 12. martu pienāca pavēle pozīcijās Pečani, Sapronovo un Posolotino rajonā nomainīt 32. grenadieru pulka III bataljonu, turklāt daļa pozīciju atradās otrpus upei, līdz 16. martam bataljona vienības veica pozīciju uzbūvi un izlūkošanu. 16. martā sākās spēcīgs ienaidnieka uzbrukums bataljona kreisajā flangā 2. rotas sektorā, kā arī tālāk pa kreisi novietotā 43. grenadieru pulka III bataljona sektorā.

Uzbrukumā gāja bojā 2. rotas komandieris leitnants Krastiņš, kas tikai 3. martā bija ieradies frontē, tika zaudētas arī kreisā spārna pozīcijas - tās izdevās atgūt tikai nākamajā dienā. Kaujas norima 18. martā un līdz 25. martam bataljons atkal pavadīja laiku pozīciju izbūvē, tostarp 23. martā saņemot 96 vīru papildinājumu no 3. robežapsardzības pulka. Naktī uz 26. martu bataljonu pozīcijās nomainīja 32. grenadieru pulka II bataljons un to novietoja rezervē Ovečkinas sādžā, taču nomaiņas laikā sākās 2 stundu ilga ienaidnieka artilērijas uguns, kam sekoja spēcīgs uzbrukums 34. grenadieru pulka iecirknī. 11:00 bataljons saņēma pavēli pāriet pretuzbrukumā, padzenot ienaidnieku no Strežņevas sādžas un atsitot uz Pajutino — Falkova — Teličino rajonu, šīs pozīcijas izdevās noturēt pret ienaidnieka darbību 27. martā un starp 4. un 5. aprīli bataljonu nomainīja 21. Luftvaffes lauka divīzijas vienības. 29. martā bataljonā bija 6 virsnieki, 18 instruktori un 199 kareivji. Bataljonu novietoja rezervē Baronovo apkaimē, 18 km attālumā no priekšējām līnijām. Šeit bataljons palika līdz 12. aprīlim, kad tika iekļauts 34. grenadieru pulkā kā II bataljons, kapteinim Lapainim saglabājot komandiera amatu.

Atkāpšanās no Bardovo

1944. gada 12. jūlijā, atiešanas laikā 15. fizilieru bataljonu atjaunoja kā atsevišķu izlūkvienību vācu kapteiņa Hansa Pomrēna vadībā, majoru Lapaini atcēla no amata dēļ nesaskaņām ar divīzijas vadību. Atiešana no Bardovo pozīcijām bija plānota 10. jūlija 21:00, taču to izjauca pēkšņs ienaidnieka uzbrukums 09:00, ielaužoties abos bataljona flangos un draudot to ielenkt, pēcpusdienā ar divīzijas pavēli bataljonam izdevās atkāpties un no šīm briesmām izvairīties, ieņemot pozīcijas Vodobegas apkaimē, tās noturot pret ienaidnieka uzbrukumu līdz 11. jūlija 09:00. 12. jūlija rītā bataljons sasniedza pozīcijas uz dienvidaustrumiem no Opočkas, naktī turpinot kustību un novietojoties ezeru starpā uz dienvidiem no Opočkas 13. jūlijā. 14. jūlijā bataljons atvairīja četrus spēcīgu ienaidnieka uzbrukumus un naktī uz 15. jūliju atkāpās uz Isari sādžu Velikajas upes krastā. 15. jūlija rītā sekoja spēcīgs ienaidnieka uzbrukums, nodarot bataljonam būtiskus zaudējumus; pazuda arī tā komandieris kapteinis Pomrēns, krita bataljona ārsts leitnants Reinbergs un 2. rotas komandieris virsniekvietnieks Bergmanis. No ielenkuma briesmām bataljona vīrus izveda 34. pulka I bataljona komandieris majors Jūlijs Ķīlītis un 16. jūlijā fizlieru bataljona atliekas atkal iekļāva 34. grenadieru pulkā.

Otrā izveidošana

15. fizilieru bataljonu par jaunu saformēja 1944. gada septembra sākumā Vācijā no 1925. un 1926. gadā dzimušajiem Vidzemes novada jauniesauktajiem, par komandieri iecēla atkal atrasto kapteini Pomrēnu, apmācība notika pēc vācu reglamenta un ar vācu instruktoriem. 16. novembrī komandiera pienākumus pārņēma majors Vilis Hāzners, viņa vadībā bataljons neformāli ieguva Tālavas izlūku bataljona nosaukumu, uzbūve un vadība bija šāda:

komandieris - majors Hāzners, adjutants - leitnants Rudzītis

• 1. (Valkas) rotas komandieris - leitnants Lejiņš
• 2. (Smiltenes) rotas komandieris - leitnants Krieviņš
• 3. (Valmieras) rotas komandieris - virsleitnants Krūka
• 4. (Burtnieku) rotas komandieris - virsleitnants Makovskis

1944. gada decembra beigās no Tornas būvpulkiem ieradās virsleitnants Janelsiņš, kuru iecēla par bataljona adjutantu, ar to noslēdzot virsnieku korpusa komplektāciju. Līdz 1945. gada janvārim bataljons izveda apmācības, 1. rota tika aprīkota ar velosipēdiem. 22. janvārī plkst. 02:00 divīzijā tika izsludināta trauksmem un 14:30 bataljons izgāja uz fronti šādā sastāvā:

komandieris - majors Hāzners, adjutants - virsleitnants Janelsiņš, štāba sastāvs - 130 vīri

• 1. (Valkas) rota 105 vīru sastāvā, komandieris - leitnants Lejiņš
• 2. (Smiltenes) rota 87 vīru sastāvā, komandieris - leitnants Bērziņš,
• 3. (Valmieras) rota 102 vīru sastāvā, komandieris - virsleitnants Krūka
• 4. (Burtnieku) rota 171 vīru sastāvā, komandieris - virsleitnants Makovskis

No bruņojuma katrā rotā bija 15 patšautenes, 4. rotā 4 ložmetēji. Bruņucepures bija tikai 1. rotai, maskēšanās tērpu un silto virsdrēbju nebija. Ar nelielu aizkavēšanos bataljons 22. janvāra 19:00 izgāja Nakeles virzienā.

Kaujas darbība

Kaujas pie Nakeles

22. janvāra 23:00 bataljons līdz ar divīzijas prettanku divizionu sasniedza Konicu, 23. janvāra 02:00 turpinot virzību uz Cempelburgu, to sasniedzot 05:00. 07:00 bataljons sasniedza Vandsburgu, kur sastapa latviešu būvpulku vīrus, kas atkāpās no Tornas un darīja zināmu, ka ienaidnieks ieņēmis Immenheimu un 08:30 bataljons devās Immenheimas virzienā. 11:45 bataljona avangarda vienības sasniedza Klārashohi, kur atstāja prettanku lielgabalus un radiostaciju, un gatavojās uzbrukumam. 12:00 ar pēkšņu uzbrukumu bataljona 2. un 3. rotai pusstundas laikā izdevās ienaidnieku padzīt, atbrīvojot ap 1000 latviešu gūstekņus, ko ienaidnieka spēki bija notvēruši pilsētu ielencot, 15:00 bataljonu pozīcijās nomainīja 34. grenadieru pulka II bataljons.

24. janvāra 08:00 bataljons saņēma pavēli ar izlūkošanu nodrošināt 34. pulka uzbrukumu Nakelei, virzoties līdz Brombergas kanālam, manevru izdevās veikt bez saskares ar ienaidnieku un kanāla līnija tika sasniegta līdz pēcpusdienai. Ienaidnieka spēki bataljona pozīciju priekšā parādījās 25. janvāra vakarā, tanku spēkiem spiežot pamest priekšpozīcijas Brombergas kanāla austrumu krastā. 28. janvārī notika mēģinājums 2. rotai ar 32. pulka štāba rotas atbalstu atgūt vairākas zaudētās apdzīvotās vietas - Grīnbergu un Štretlavu, nakts un sniegputeņa apstākļos gan izdevās atgūt tikai Grīnbergu. 26. janvāra 11:00 pienāca pavēle visam bataljonam pozīcijas pamest.

Divīzijas pavēle paredzēja atiet uz Tērensfeldi un augstieni 112., taču tās jau bija ieņēmis ienaidnieks, ielencot bataljona spēkus, ciešot smagus zaudējumus tomēr izdevās ienaidnieka līnijas pārraut un sasniegt Immenheimu, kur bataljona vienības atkal sapulcējās. Izlaušanās kaujā ievainoja komandieri majoru Hāzneru, ko evakuēja no frontes, un vadību atkal uzņēmās majors Pomrēns; bataljons bija sarucis uz aptuveni 250 vīriem, tostarp 4. rota bija sarukusi līdz nodaļas izmēram.

Kaujas ap Jastrovu

27. janvārī bataljons saņēma uzdevumu pārvietoties uz Hercfeldu ar mērķi segt 34. pulka atkāpšanos, taču to pārsteidza ienaidnieka tanku uzbrukums un bataljons atgāja Klarashohes-Vīles virzienā. Sasniedzot līniju bataljonu pārformēja uz 3 grenadieru rotām, pagaidu kārtā par komandieri ieceļot virsleitnantu Krūku, uzbūve un vadība pēc pārformēšana bija šāda:

Komandieris - virsleitnants Krūka

• 1. rotas komandieris - leitnants Lejiņš
• 3. rotas komandieris - kadets Vārpiņš
• 4. rotas komandieris - kadets Ķempe

Ap 200 vīru stipro bataljonu pakļāva majora Rubeņa kaujas grupai, 27. janvāra 17:00 novietojoties gar šoseju Vandsburga-Immenheima pie Vīles ciema. Ar pusnakti bataljons pārgāja 34. grenadieru pulka pakļautībā un saņēma pavēli šīs pozīcijas pamest un nodrošināt divīzijas atiešanu, ieņemot atvaires pozīcijas ezeru spraugā pie Zabartovas, taču virzoties uz šo mērķi bataljons saskārās ar ienaidnieka tankiem un uzsāka aizsardzības kauju, neļaujot pārraut divīzijas atkāpšanās ceļu. 28. janvāra 08:00 bataljons saņēma pavēli pēc visu divīzijas vienību atiešanas atrauties no ienaidnieka un doties Runovo virzienā, šīs dienas pēcpusdienā saņemot tālākus rīkojumus ieņemt divīzijas kreiso flangu pie Zēdorfas. 29. janvāra 01:00 bataljona vadību pārņēma majors Pomrēns un 17:00, ienaidnieka pārspēka priekšā, bataljons pozīcijas pameta, 30. janvāri pavadot atkāpjoties rietumu virzienā un izvairoties no sadursmēm vai ielenkšanas, pārvietošanās notika bezceļa apstākļos, pret vakaru bataljona komandieris sasniedza Flatovu, kur saņēma pavēli ieņemt pozīcijas pie Girsenas.

31. janvāra 03:00 bataljons sasniedza Girsenu, kur novietojās ar mērķi segt pārējo divīzijas vienību atiešanu; starp 06:00 un 12:00 cauri Girsenai kolonnā devās pārējā 15. divīzija. 12:30 pienāca pavēle atiet uz Jastrovu, ceļā izvairoties no kārtējā ielenkšanas mēģinājuma to sasniedzot 31. janvāra vakarā. 1. februāra 12:00 pienāca pavēle ieņemt augstieni uz ziemeļiem no Jastrovas, uzbrukums sākās plkst. 14:00 un līdz 18:00 augstieni sīvā cīņā izdevās ieņemt; bataljons cieta smagus zaudējumus - tajā bija palikuši vairs ap 70 vīri. 2. februāra 02:00 bataljonu augstienē nomainīja un līdz 10:00 atstāja atpūtā Jastrovā, taču 12:00 tika nozīmēts ar arjergarda vienību visas divīzijas atiešanai uz ziemeļiem. Izsitot ienaidnieku no augstiene starp dzelzceļa līniju un Flederbornu, saduroties ar ienaidnieka pārspēku, bataljons saruka līdz pārdesmit vīriem un pārstāja eksistēt.

Pārformēšana

1945. gada 8. februārī Sofienvaldē ieradās majors Pomrēns un no 15. lauka papildinājumu bataljona izvēlējās jaunu vadošo sastāvu fizilieru bataljona atjaunošanai. Bataljonu pārformēja 2 grenadieru un vienas smagās rotas sastāvā, no iepriekšējā sastāva ierindā palika 76 vīri, papildinājumi tika saņemti arī no 34. grenadieru pulka un būvpulkiem - no tiem uz fizilieru bataljonu kā elites vienību aicināta pieteikties brīvprātīgi. Bataljona uzbūve un vadība bija šāda:

Komandieris - majors Pomrēns

• 1. rotas komandieris - virsleitnants Šnitkus
• 2. rotas komandieris - leitnants Donats (Donath)
• Smagās rotas komandieris - virsleitnants Neilands

Kaujas pie Kaminas

10. februāra 10:00 bataljons saņēma 2 stundu laikā būt gatavam iziet uz Vordelas ciemu ap 40 km attālumā, to bataljons sasniedza 11. februāra 01:00, pēc ierašanās saņemot pavēli doties uz tuvējo Kaminas pilsētu un novietoties naktsmītnē, 33. grenadieru pulka pakļautībā. 12. februāra 02:00 vispirms bataljona 2. rotu, bet tad arī pārējās vienības iesaistīja cīņā ar ienaidnieku pilsētas ziemeļaustrumos, 15:00 to atvelkot un atkal novietojot naktsmītnē.

13. februārī ienaidniekam izdevās pilnībā ielenkt Kaminu, kur atradās 33. pulks, atšķeļot to no tuvējā 34. grenadieru pulka; šo pārrāvumu likvidēt uzdeva fizilieru bataljonam. Uzbrukums bija nolikts 07:00 no rīta ar minimālu artilērijas atbalstu. Svīstot 13. februāra rītam bataljons ar 33. pulka sakaru nodaļu devās noteiktajā virzienā, taču negaidot saskārās ar ienaidnieka tankiem, kas pārrāva sakarus ar artilēriju. Ienaidnieks draudēja bataljonu pilnībā ielenkt un tam nācās atiet uz Kaminas virzienā, uzdevumu neizpildījušam. Atkāpšanos, kas ritēja lēni, jo bija ievainotie, sedza virsleitnanta Šnitkus vadītā 1. rota. Iznīcinot ienaidnieka jātnieku izlūkvienību bataljonam sniegputeņa aizsegā izdevās atgriezties Kaminā, ap ko ritēja smagas kaujas.

Atgriežoties Kaminā 33. pulka komandieris Janums bataljonu piesaistīja plānotajam izlaušanās manevram, kas bija plānot 13. februāra 17:00. Izlaušanās Vordelas virzienā ritēja veiksmīgi; ienaidnieks vēl nebija nostiprinājies, un, bataljonam sedzot tālāko 33. pulka virzību, 14. februāra 03:00 tika sasniegta Šlohava, fizilieru bataljonam tālāk novietojoties Bušvinkelē.

Cīņas par Ludvigsdorfu

15. februāra 21:00 notika bataljona virsnieku sapulce, apzinot zaudējumu - majors Pomrēns izlēma no ievainojumu neskartajiem vīriem pagaidām izveidot vienu labi bruņotu rotu paša Pomrēna vadībā, par spīti tam, ka daļa vīru bija smagi saaukstējusies - 16. februāri bataljona ārsts pusi vīru atzina par slimiem un kaujas nespējīgiem. 17. februāra 22:00 bataljonu pārveda uz Landeku II, kur tas 18. februāra 18:00 saņēma pavēli pozīcijās nomainīt 33. pulka 3. rotu, 19. februāra vakarā šīs pozīcijas tas nodeva 34. pulkam.

20. februārī bataljonu pārcēla uz Pētervaldes apkaimi un pie tā atgriezās atveseļojušies pārējie bataljona vīri, kas līdz šim bija palikuši Bušvinkelē, attiecīgi 21. februāri bataljonu atkal pārformēja uz trīs rotām šādā sastāvā:

• 1. rotas komandieris - virsleitnants Šnitkus
• 2. rotas komandieris - leitnants Donats (Donath)
• Smagās rotas komandieris - virsleitnants Pulkstenis

23. februārī par bataljona komandieri iecēla vācu SS virsleitnantu Hansu-Joahimu Šici (Hans-Joachim Schütze). 25. februāra 16:00 bataljons saņēma uzdevumu virzīties uz 33. grenadieru pulka atklāto flangu pie Ludvigsdorfas, kuru bija pametušas 33. franču SS divīzijas "Charlemagne" vienības, pavēle bija pozīcijas noturēt līdz 04:00 nākamajā rītā. Pozīcijas bataljonam izdevās ieņemt netraucēti, saskaroties tikai ar vāju ienaidnieka pretestību, taču 01:00 sekoja būtisks ienaidnieka pārspēka uzbrukums 1. rotas iecirknī, spītējot tam bataljona vienības uz Pētervaldi atkāpās tikai 06:00, taču kaujā krita 1. rotas komandieris virsleitnants Šnitkus, tika zaudēti vēl 3 kritušie un ap 30 ievainotie.

Kaujas pie Hammeršteinas

26. februārī bataljons sapulcējās Domslafā, kur saņēma uzturu un apgādi un bataljona komandieris ar adjutantu devās noskaidrot frontes stāvokli pie 33. pulka komandiera - pa to laiku bataljonam pienāca pavēle atiet uz Domslafas staciju un, atgriezies Domslafā, komandieris bataljonu vairs nespēja atrast. 27. februāra 02:00 komandieris atgriezās un bataljons saņēma pavēli atiet uz Hammeršteinu, kur neilgi pēc ierašanās 05:00 saņēma tālāku pavēli doties uz Štegeras ciemu 10 km uz ziemeļiem no Hammeršteinas, kur bija izveidojies ienaidnieka pārrāvums.

Virzoties uz ziemeļiem pēc Štegeras ieņemšanas 2. rota un bataljona štābs saņēma uzdevumu uziet kādu 33. pulka vienību, kas bija noklīdusi. Pildot šo uzdevumu štāba bataljonu klajā laukā pārsteidza ienaidnieka uguns un no smaga ievainojuma kaklā krita tā komandieris virsleitnants Šice, komandiera pienākumus uzņēmās virsleitnants Janelsiņš. Pienāca ziņas, ka ceļš atpakaļ uz Hammeršteinu ir nogriezts, arī Štegerā bija ienaidnieka spēki, tostarp 5 tanki. Ap pusnakti bataljonam izdevās uziet 33. pulka vienības un atiet Groskides virzienā, kur 32. grenadieru pulks jau bija iesaistīts cīņās ar ienaidnieku.

28. februāra 04:00 bataljons saņēma pavēli doties uz Špārzē, kur novietojās atpūtā; pēc ārsta apskaties ierindā palika 120 vīri, ko iekļāva 1. rotā. Īsi pēc pārkārtošanas bataljonu norīkoja aizsardzības pozīcijās ezeru starpā pa kuru atkāpās kaujās cietušā 34. pulka vīri, taču vispārējās 15. divīzijas atkāpšanās ietvaros tajā bija spiests iekļauties arī fizilieru bataljons un atgāja uz Elfenbušas-Nahtlībes līniju, kur ieņēma pozīcijas 33. pulka labajā flangā. 1. un 2. martā bataljons atradās atpūtā.

Pie Baltijas jūras

2. marta 17:00 pienāca pavēle ieņemt pozīcijas uz dienvidaustrumiem no Cuhas 2 km platā frontē, jau 19:30 sākā ienaidnieka uzbrukums kas spieda pozīcijas steigā pamest un atkāpties uz Dēbeli, kur priekštilta pozīcijās sedzot citu vienību atkāpšanos izdevās noturēties līdz 3. marta 17:45, turpinot virzību uz Damenu. Pēc tam bataljona rota iekļāvās divīzijas kolonnā, virzoties uz rietumiem gar Baltijas jūru līdz pienāca ziņas, ka ienaidnieks apgājis visu korpusu un nogriezis ceļu pie Kolbergas.

15. divīzijas vienības Ostenheidas mežā 1945. gada 6. martā.

6. marta vakarā bataljons līdz ar visu pārējo divīziju sapulcējās Ostenheidas mežā, kur divizījas komandieris visiem vienību komandieriem iznīcināt transportu un artilēriju un pamest ievainotos, lai ļautu nelielās grupās izkļūt no ielenkuma un sapulcētos Štetinā. Bataljona komandieris virsleitnants Janelsiņš ar šo pavēli atgriezās bataljonā un ar pārējiem virsniekiem nolēma to nepildīt - katrā ziņā tika nolemts ievainotos nepamest. 8. marta vakarā visa divīzija uzsāka virzību uz Vicmicu, taču neilgi pēc iziešanas mainīja virzienu uz jūru. 10. martā bataljons saņēma pavēli ieņemt 4.5 km platas pozīcijas pie Dēpas un līdz ar 34. pulku nodrošināt citu vienību atiešanu; ierindā bija ap 90 vīri. 11. martā pienāca pavēle pozīcijas atstāt un sapulcēties Horstā atpūtai. 12. martā bataljonu īslaicīgi iesaistīja aizsardzībā spraugā starp ezeru un jūru, taču jau 12:00 pienāca pavēle atkāpties, lai izvairītos no ielenkuma, un sapulcēties Rēvalā. Šeit bataljons līdz ar vienu vācu vadu pildīja visa korpusa arjergarda pienākumus, taču mežainā apvidus dēļ ienaidnieks virzījās lēni un, nenonākot kontaktā, 17:00 pienāca pavēle atiet gar jūru uz rietumiem.

Naktī bataljons nonāca Dīvenovā, kur no 33. pulka komandiera uzzināja, ka ielenkums ticis pārrauts. 14. martā bataljons šķērsoja Dīvenovas kanālu un novietojās atpūtā Usedomas salā. 16. martā bataljons caur Svinemindi devās uz Bencu, kur līdz 21. martam atradās atpūtā. Šeit bataljonu atrada tā noklīdušie vīri un tā izmērs pieauga līdz 170 vīriem, kas ļāva atkal izveidot divas rotas. Bataljona uzbūve un vadība bija šāda:

Komandieris: virsleitnants Atis Neilands

• 1. rotas komandieris - leitnants Puriņš
• 2. rotas komandieris - leitnants Štauers

Pārformēšana

21. martā bataljonu caur Meklenburgas Frīdlandi pārveda uz Neibrandenburgu, to sasniedzot 23. martā un 25. martā bataljonu uzsāka pārformēt, par komandieri iecēla vācu SS kapteini Valliju, pēc pārformēšanas bataljona struktūra bija šāda:

Komandieris: kapteinis Eldons Vallijs

• 1. rotas (130 vīri) komandieris - virsleitnants Pulkstenis
  • 1. vada komandieris - leitnants Saliņš
  • 2. vada komandieris - kadets Lazdiņš
• 2. rotas (130 vīri) komandieris - leitnants Šmits (Schmidt)
  • 1. vada komandieris - leitnants Štauers
  • 2. vada komandieris - virsniekvietnieks Laiviņš
• Smagās rotas (150 vīri) komandieris - leitnants Kilps (Kilp)
  • 1. vada komandieris - leitnants Liepnieks
  • 2. vada komandieris - leitnants Sams
  • 3. vada komandieris - virsniekvietnieks Vijārs

Tika izvestas nopietnas apmācības divīzijas kaujas skolā; 27. martā leitnants Puriņš saņēma pavēli izveidot 3. rotu kā darba rotu un doties uz Balvicu, tās uzbūve bija:

• Rotas komandieris - leitnants Puriņš
  • 1. vada komandieris - leitnants Brīnlaubs
  • 2. vada komandieris - virsniekvietnieks Ķempe
  • 3. vada komandieris - virsniekvietnieks Šostaks

Kauja par Berlīni

Aviācijas ministrija, kuras aizstāvībā iesaistījās ap starp 10 un 15 fizilieru bataljona vīri.

Aprīļa sākumā pie bataljona latviešu virsniekiem ieradās leitnants Ganiņš no 33. pulka un izklāstīja pulkveža Januma plānus doties pie rietumu sabiedrotajiem; tika izstrādāts plāns, kā atbrīvot bataljons vācu virsniekus. Šos plānus izjauca 19. aprīļa pavēle bataljonu pārformēt kaujas sastāvam lai dotos Berlīnes aizstāvībā. 1. rotu pārņēma virsleitnants Donats un uz Berlīni devās 1. rota 130 vīru sastāvā, 2. rota 105 vīru sastāvā un 3. rota 80 vīru sastāvā, kā arī viens smagās rotas vads bez munīcijas. Ap 180 bataljona vīru palika Januma kaujas grupā un 27. aprīlī padevās sabiedrotajiem pie Giterglikas. Bataljona komandieris Vallijs devās pie 33. pulka komandiera Januma un pēc tam savu bataljonu atrast nespēja.

Reihskancelejas ēka, pie kuras pēdējās kara dienās cīnījās fizilieru bataljona vīri.

Sākotnēji uz Berlīni nosūtītās rotas novieroja Erknera kanāla aizsardzībā ap 20 km uz austrumiem no Berlīnes, pēc tam bataljona vienības tika atvilktas uz pašu pilsētu. 25. aprīlī noslēdzās ielenkuma loks ap Berlīni; pie bataljona uz šo brīdi bija atgriezies kapteinis Vallijs. 26. aprīlī 2. un 3. rota izcieta smagas kaujas pie Bellealianses laukumā pieLandvēra kanāla, pēc šīs kaujas latviešu vīrus izkaisīja kā papildinājumus citām vienībām. 15. fizilieru bataljona vīri bija iesaistīti pēdējās Otrā pasaules kara cīņās, tostarp Reihskancelejas, Aviācijas ministrijas un Galvenā drošības dienesta aizsardzībā. Lielākā daļa šo vīru krita kaujā, atlikušie virsleitnanta Neilanda vadībā nonāca PSRS gūstā kauju noslēgumā.