Osvalds Meija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Osvalds Meija
Osvalds Meija
Personīgā informācija
Dzimis 1894. gada 10. janvārī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Rīga
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1996. gada 16. oktobrī (102 gadi)
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste, Bristole
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Otīlija Elīza Bedrīte
Bērni Haralds (1920)
Zigurds (1926)
Liliana (1927)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmbannführer (pulkvežleitnants)
SS-Obersturmbannführer.svg
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 266-E. Rēzeknes policijas bataljons
276. Kuldīgas policijas bataljons
320-W. latviešu policijas (sardzes) bataljons
1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulks
34. ieroču SS grenadieru pulks
32. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Sv. Vladimira ordenis (IV šķira ar šķēpiem)
Sv. Staņislava ordenis (III šķiras)
Igaunijas Ērgļa ordenis (V šķira)
Lāčplēša kara ordenis (III šķira)
Triju zvaigžņu ordenis (IV šķira)
Viestura ordenis (III šķira ar šķēpiem)
Polonia Restituta ordenis (V šķira)
Zviedrijas Vāsas ordenis (II šķira)
Lietuvas 10 gadu neatkarības medaļa
Francijas Akadēmiskais palmu ordenis
Dzelzs krusts (I un II šķira)

Osvalds Meija (1894—1996) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks.[1]

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osvalds Meija dzimis Rīgā, izglītību iegūst pilsētas Pētera-Pāvila skolā, izturējis savvaļnieka pārbaudījumus Petrogradas 11. ģimnāzijā.[2]

Pirmajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Meiju iesauc dienestā Krievijas impērijas armijā 1915. gada septembrī, 1916. gadā viņš beidz Gatčinas kara skolu un ložmetējnieku kursus un 1917. gadā tiek nosūtīts uz 110. kājnieku divīzijas 437. Sestroreckas pulku Rīgas frontē, tur par kaujas darbību tiek apbalvots ar III šķiras Sv. Staņislava un IV šķiras Sv. Vladimira ordeņiem. Pulkam 1918. gadā atkāpjoties uz Krievijas teritoriju Meija paliek Latvijā.[2]

Latvijas brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 6. jūnijā Meija brīvprātīgi stājas Latvijas armijas dienestā, tur sākotnēji tiek nozīmēts angļu pulkveža Groves rīcībā, vēlā tiek pārcelts uz 10. Aizputes pulku, kura sastāvā 1919. gada 14. novembrī piedalās Liepājas atbrīvošanas operācijas, padzenot ienaidnieka vienības no Ziemeļu un Vidus fortiem, par šo cīņu tiek apbalvots ar III šķiras Lāčplēša ordeni.[2]

Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc neatkarības cīņu noslēguma Meija turpina dienestu Latvijas bruņotajos spējos, 1921. gadā beidz virsnieku kursus un kļūst par instruktoru rotas komandieri. No 1924. līdz 1926. gadam Meija apmeklē virsnieku akadēmiskos kursus, pēc to beigšanas tiek pārcelts uz Armijas komandiera štāba Operatīvo daļu. 1928. gada novembrī Meiju paaugstina par pulkvedi-leitnantu, 1930. gadā tiek iecelts par virsnieku kursu grupas vadītāju. No 1934. līdz 1935. gadam Meija ir bataljona komandieris 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. No 1935. gada līdz 1938. gadam meija ir kara skolas priekšnieka palīgs. No 1938. līdz 1940. gadam ieņem 5. Cēsu kājnieku pulka komandiera palīga amatu. Pēc Latvijas okupācijas Meiju pārceļ uz 24. teritoriālā korpusa 243. strēlnieku pulku, taču jau 1941. gada februārī tiek atvaļināts, pēc tam strādā par grāmatvedi.[2]

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Meija kļūst par Kuldīgas apriņķa vecāko, taču jau 1942. gada iesaistās policijas bataljonu izveidē, 1942. gada 21. martā Meija saformē 266-E. Rēzeknes bataljonu, kļūstot par tā pirmo komandieri, bataljonu Meija vada līdz 14. augustam. Jau 1942. gada 16. decembrī Meija saformē citu policijas bataljonu — 276. Kuldīgas bataljonu, bataljonu Meija vada arī operācijas Ziemas burvība (vācu: Winterzauber) laikā 1943. gada februārī un martā. 276. bataljonu Meija komandē līdz 1943. gada jūlijam. 1943. gada decembrī Meija saformē arī 320-W. bataljonu, taču komandē to tikai darbības sākumposmā, jo jau 21. decembrī tiek nozīmēts par 1. Rīgas policijas pulka komandieri ievainotā Roberta Oša vietā. Pulku Meija vada smagās cīņās starp Jasno un Gusino ezeriem, kā arī atvaires kaujās Daugavpils apkaimē.

Ar 1. Rīgas pulku 1944. gada oktobrī tiek evakuēts uz Dancigu, tur nonāk 15. divīzijas sastāvā, sākotnēji kā 1. būvpulka komandieris Tornā. Līdz ar tā pārformēšanu Meiju ieceļ par 32. grenadieru pulka komandieri, to vada no 1945. gada aprīļa sākuma līdz nokļūšanai rietumu sabiedroto gūstā 1945. gada maijā.[2]

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atbrīvošanas no kara gūstekņu nometnes Meija aktīvi iesaistās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, ir skolotājs Oldenburgas latviešu skolā. 1948. gadā dodas uz Angliju, darbojas Daugavas Vanagu organizācijā.

Pulkvežleitnants Osvalds Meija mirst 1996. gada 16. oktobrī Bristolē.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 70. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 "Laiks", Nr. 12, 1990. gada 1997. gada 22. marts, 10. lpp