1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulks
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1943—1944 |
| Pakļautība |
SS un policijas vadītājs Ostlandē 290. vācu kājnieku divīzija |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas |
Partizānu apkarošana Baltkrievijā Kaujas Nēveles telpā Partizānu apkarošana Lietuvā Kaujas Lietuvā |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Roberts Osis Osvalds Meija |
1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulks (vācu: Lettisches Freiwilligen Polizei Regiment 1 Riga) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza ar iekļaušanu 15. ieroču SS grenadieru divīzijā 1944. gada 15. oktobrī Tornā.[1]
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulku pēc 1943. gada 1. augusta pavēles izveidoja pulkvežleitnants Roberts Osis no Latvijas pierobežas apsardzē iesaistītajiem Latviešu policijas bataljoniem, tas sastāvēja no 4 bataljoniem:
- I bataljons (277. Siguldas) - komandieris pulkvežleitnants Taube
- II bataljons (278. Dobeles) - komandieris pulkvežleitnants Kleinbergs
- III bataljons (281-A.) - komandieris kapteinis Miķelsons
- IV bataljons (276. Kuldīgas) - komandieris pulkvežleitnants Birzulis
1. Rīgas pulkā apvienotajiem bataljonu karavīriem izsniedza otru zābaku pāri, svaigus formas tērpus un 1943. gada septembra vidū sapulcināja Latvijas-Baltkrievijas robežas tuvumā.[1]
Dienesta gaitas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pulka vienības 20. septembrī pārgāja robežu un uzsāka partizānu meklēšanas un apkarošanas operāciju, pulka štābam novietojoties Braslavā. Līdz oktobra beigām pulks šeit veica sardžu uzdevumus, taču ar partizāniem izvērtās tikai dažas nelielas sadursmes. Saskaņā ar pulka vienību komandieri liecībām, vairākkārt latviešu karavīri pret Sicherheitsdienst pārestībām aizstāvējuši vietējos iedzīvotājus.
1943. gada 1. novembrī 1. Rīgas pulku iesaistīja plašākas partizānu apkarošanas operācijas "Heinrich" īstenošanā, Hahtela grupā, taču jau 9. novembrī operācija tika steidzami pārtraukta, jo Sarkanajai armijai netālu no operācijas norises vietas bija izdevies pārraut fronti. Pārrāvuma likvidēšanā iesaistīja arī 1. Rīgas pulku, sākotnēji novietojot pozīcijās pie Nevedro ezera, bet no 22. novembra līdz 15. decembrim uz vispārējās līnijas Schary—Klinovoje ar fronti aptuveni 11 km garumā. 21. decembrī kaujā ievainoja pulka komandieri pulkvežleitnantu Osi, viņa vietā pēc ģenerālinspektora Bangerska ieteikuma iecēla pulkvežleitnantu Meiju.
1944. gada janvārī pulku pārcēla uz frontes iecirkni starp Jasno un Gusino ezeriem 290. vācu kājnieku divīzijas pakļautībā, spēcīgāks ienaidnieka uzbrukums notika starp 13. un 16. janvāri. Frontē pret 1. Rīgas pulku bija 171. un 207. strēlnieku divīzijas vienības, 1. Rīgas pulks šajās kaujās zaudēja 56 kritušos un 207 ievainotos. Saskaņā ar Bangerska ziņojumu 25. janvārī pulkā bija 42 virsnieki un 980 instruktori un kareivji, lai arī pulka agrākais sastāvs bija 80 virsnieki un 1625 vīri. 7. martā pulks saņēma pavēli atstāt Nēveles telpu un ar kauju atiet pāri Latvijas robežai, tur pulku novietoja atpūtā.
Pulka vienības atpūtā tika novietotas Daugavpilī, Medumā, Subatē, Preiļos un Skaistā. 1944. gada 13. maijā, pēc komandiera Meijas lūguma, pulka vīri saņēma atļauju nēsāt rokas lenti ar uzrakstu "Lett. Freiw. Pol. Rgt. Rīga" (Latviešu brīvprātīgo policijas pulks Rīga).
Maijā pulks tika nosūtīts uz Viļņas apgabalu partizānu apkarošanas nolūkos, taču, tā kā šeit lielākā daļa bija poļu nacionālie partizāni, ar tiem tika panākts pamiers, Brīvības cīņu laika sadarbības vārdā; notika tikai viena apšaude ar poļu spēkiem un tā pati nejaušības pēc. Cīņas gan turpinājās ar sarkanajiem partizāniem. Jūlija vidū, sakarā ar ienaidnieka uzbrukumu, pulka pirmos trīs bataljonus pa dzelzceļu pārveda uz Grīvas staciju, savukārt IV bataljons tika iesaistīts Viļņas aizsardzībā. Pēc smagām kaujām IV bataljons 16. jūlijā atgriezās Rīgā vien 6 virsnieku un 42 instruktoru un kareivju sastāvā, bataljona 15. rota ap 100 vīru sastāvā gan tika piedalīta vācu spēkiem.
I, II un III bataljons tika norīkoti aizsardzības pozīcijās gar Silenes-Braslavas ceļu, kur gan tie bija izkliedēti starp vācu vienībām, 22. jūlijā vienības tālāk ar kauju atgāja uz Lielgantišķi rajonu, turpinot virzību un 25. jūlijā sasniedzot Skrudalienas augstieni, šeit tika izcīnītas smagas kaujas pret ienaidnieka pārspēku. Pulks virzību turpināja 29. jūlijā uz Subates rajonu. 17. augustā vienības sasniedza Aizkraukli, no kurienes izbrauca uz Bulduriem, kur 18. augustā sākās pulka pārformēšana, tajā iekļaujot izformēto 2. Liepājas pulka un 3. Cēsu pulka cīņasspējīgos vīrus. Pārformēšana tika daļēji pamatota ar pulka virsnieku neuzticamību vācu virsvadībai.
Pirms pārformēšanas pulkā bija palikuši 55 virsnieki, 213 instruktori un 647 kareivji, pēc pārformēšanas 24. augustā tas tika papildināts līdz 66 virsniekiem, 507 instruktoriem un 1490 kareivjiem. 4. septembrī pulks uzsāka pārgājienu uz Dundagu, to sasniedzot 9. septembrī. Šeit tika līdz 9. oktobrim tika veiktas apmācības, kad tika saņemta pavēle doties un Ventspili. Tur 11. oktobrī pulks ar kuģi atstāja Latvijas krastus un 13. oktobrī sasniedza Dancigu; tur pulka vīriem lika nodot visus ieročus un mantas.
1944. gada 15. oktobrī pulku pārvietoja uz Tornu, kur tas nonāca 15. ieroču SS grenadieru divīzijas pakļautībā, 26. novembrī tika pārsaukts par Ieroču SS grenadieru pulku "Rīga" (vācu: Waffen Grenadier Regiment der SS 1 "Riga").[1]