Iespiešana

Iespiešana jeb drukāšana (no vācu: drucken — 'spiest (grāmatas)'^[1]) ir tekstu un attēlu izgatavošana un pavairošana ar mehānisku vai elektroniski mehānisku iespiedmašīnu uz papīra vai cita materiāla uzklājot iespiedkrāsu. Iespiešana ļauj iegūt daudz vienādu tekstu un attēlu kopiju. Iespiešana radās kā veids, kā paātrināt grāmatu kopiju izgatavošanu. Sākumā grāmatu kopiju veidošana bija ļoti lēns process, jo notika teksta pārrakstīšana ar roku. Ar iespiedmašīnas izgudrošanu drukāšana kļuva ātrāka un vieglāka. Mūsdienās datorizēta iespiešana ar datoru ļauj radīt simtiem lappušu minūtē. Iespiešanu izmanto, lai radītu grāmatas, žurnālus, banknotes, kartes, plakātus, kartiņas un uzlīmes.

Iespiešanas metodes

Visizplatītākā iespiešanas metode ir elektroniska drukāšana — digitālā iespiešana.^[2] Šajā metodē rakstnieks, redaktors vai maketētājs veido lappuses vai cita veida drukājamo informāciju datora ekrānā. Pēc tam ar lāzerprinteri informācija tiek izdrukāta uz papīra vai cita materiāla. Savukārt lielākais vairums no grāmatām ir izdrukātas izmantojot iespiedplates.

Vēsture

Iespiešana, tāpat kā papīra ražošana, tika uzsākta Ķīnā vēl ilgi pirms tā kļuva par Eiropas ieguvumu. Taču tas nenozīmē, ka Eiropā ķīniešu izgudrojumi būtu tikuši tieši pārņemti. Iespiešanas tehnoloģijas apgūšana un ieviešana Eiropā notika lielā mērā neatkarīgi no Austrumiem. Samērā kvalitatīvu, iespiešanai piemērotu papīru Eiropā sāka izgatavot 14. gadsimtā.

Bez papīra un iespiedmašīnas izgudrošanas ne mazāka nozīme bija metālliešanas tehnoloģijas pilnveidošanai metalurģijā, kas ļāva atliet precīzākus metāla literus (burtus), tādējādi aizvietojot izgatavotos līdz šim no koka, kuru izgatavošana bija darbietilpīga, un tie nekalpoja ilgi.

Tāpat būtiska bija uz eļļas pamata izgatavotā iespiedkrāsas izgudrošana, kas nodrošināja iespiestā teksta lielāku noturību. Dimantu slīpētājs Johans Gūtenbergs (1398—1468) no Maincas ar saviem kolēģiem 1450. gadā šos dažādos jaunievedumus pirmo reizi salāgoja iespiedmašīnā. Eksperimenti ar iespiešanas tehnoloģiju turpinājās vēl vairākus gadus, līdz 1455. gadā parādījās pirmā grāmata (Bībele), kas bija iespiesta pilnībā tipogrāfiski.

Iespieddarbu skaits nākamajos gadu desmitos pieauga ļoti strauji. Lēš, ka ap 1500. gadu Eiropā ticis izdots apmēram 35 tūkstoši atsevišķu izdevumu, kas varētu būt ap 15—20 miljoniem kopiju.^{[nepieciešama atsauce]} Vēl pēc gadsimta atsevišķu izdevumu skaits varētu būt pieaudzis līdz apmēram 150—200 tūkstošiem izdevumu, bet kopiju skaits varētu būt vismaz desmit reizes lielāks.^{[nepieciešama atsauce]}

Virkne jaunievedumu tika ieviesti arī ar mērķi uzlabot teksta tehnisko kvalitāti. Florencē, balstoties uz Karolingu burtu dizainu, tika radīta jauns, daudz vienkāršāks iespiesto burtu tips.

Iespiešanas tehnoloģijas attīstībai bija arī nozīmīga loma renesanses kultūras un zinātnes sasniegumu izplatībai plašā sabiedrībā vēlīnos viduslaikos un arī vēlāk.

Atsauces

↑ Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2001. 232. lpp. ISBN 9984-700-12-7. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2020. gada 28. maijā.
↑ Britannica Student Encyclopedia (A-Z Set). Encyclopaedia Britannica, Inc. 2012. 152. lpp. ISBN 9781615355570.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Iespiešana.

Šis ar tehnoloģijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2001. 232. lpp. ISBN 9984-700-12-7. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2020. gada 28. maijā.

[2] Britannica Student Encyclopedia (A-Z Set). Encyclopaedia Britannica, Inc. 2012. 152. lpp. ISBN 9781615355570.

[1]

[2]