Jevgeņijs Jevtušenko

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jevgeņijs Jevtušenko
Евгений Александрович Евтушенко
Jevgeņijs Jevtušenko
Personīgā informācija
Dzimis 1932. gada 18. jūlijā
Zima, KPFSR, PSRS
(Irkutskas apgabals, Karogs: Krievija Krievija)
Miris 2017. gada 1. aprīlī (84 gadi)
Talsa, Oklahoma, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Pilsonība Krievijas Federācija
Tautība krievs
Vecāki Aleksandrs Gangnuss, Zinaida Jevtušenko
Paraksts Евтушенко Е. Автограф Харьков 20.04.1989 на книге где он соавтор. Выборы нардепов.jpg
Literārā darbība
Pseidonīms dzejnieks
Valoda krievu valoda
Rakstīšanas laiks 1949-2017
Žanri dzeja, publicistika, drama
Slavenākie darbi Бабий Яр (1961), Māte un neitronbumba' (1982)
Augstskola A.M.Gorkija Literatūras institūts
Apbalvojumi Raiņa prēmija

Jevgeņijs Jevtušenko (krievu: Евгений Александрович Евтушенко; dzimis 1932. gada 18. jūlijā, miris 2017. gada 1. aprīlī) bija krievu dzejnieks, kinorežisors, scenārists un publicists.

Viens no t.s. sešdesmitnieku paaudzes dzejniekiem, kļuva plaši pazīstams pēc Staļina nāves, kad PSRS iedibinājās liberālāka sabiedriskā atmosfēra (t. s. Hruščova atkusnis). Šajā laikā bija viens no dzejniekiem, kura uzstāšanās pulcēja plašas auditorijas. Kopš 2007. gada dzīvoja galvenokārt ASV.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kā Jevgeņijs Gangnuss (Евгений Гангнус) 1932. (pēc pases 1933.) gadā Zimas pilsētā Irkutskas apgabalā Sibīrijā. Viņa tēvs bija ģeologs Aleksandrs Gangnuss (1910—1976) un māte ģeoloģe, vēlāk aktrise Zinaīda Jevtušenko (1910—2002). Pēc pārcelšanās uz Maskavu 1944. gadā viņa vecāki izšķīrās un māte viņa uzvārdu nomainīja uz Jevtušenko. Mācījās Maskavas 254. un 607. skolās. Kopā ar tēvu piedalījās ekspedīcijās uz Kazahstānu (1948) un Altaja kalniem (1950).

1949. gadā viņš publicēja savu pirmo dzejoli laikrakstā "Padomju sports". No 1951. gadā uzsāka studijas Maskavas Gorkija Literatūras institūtā (Литературный институт имени А. М. Горького), 1952. gadā iznāca viņa pirmais dzejas krājums "Nākotnes izlūki" (Разведчики грядущего), bet 1956. gadā poēma "Stacija Ziema". 1954. gadā apprecējās ar dzejnieci Bellu Ahmaduļinu. 1957. gadā viņu no institūta atskaitīja par "disciplināriem pārkāpumiem", patiesībā par Dudinceva romāna atbalstu "Ne maize vien" (Не хлебом единым). Viens no īpašajiem Hruščova atkušņa centriem bija tikšanās Maskavas Politehniskā muzeja Lielajā auditorijā, kurās Jevtušenko kopā ar saviem biedriem piedalījās kopš 1960. gada. "Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks" — tas bija paša Jevtušenko jaunrades manifests un plaši pazīstams aforisms.

Prāgas pavasara apspiešanas laikā 1968. gadā uzrakstīja protesta dzejoli Танки идут по Праге.[1] Publiski aizstāvēja padomju disidentus Brodski, Solžeņicinu un Danielu. 1978. gadā apprecējās ar savu pielūdzēju īrieti Dženu Batleri (Jan Butler).

Gorbačova perestroikas laikā bija PSRS Rakstnieku savienības sekretārs (1986—1991), 1987. gadā apprecējās ar Mariju Novikovu. No 1986. gada līdz 1991. gadam Jevtušenko bija PSRS Rakstnieku Savienības valdes sekretārs. No 1989. gada viņš bija rakstnieku asociācijas "Aprīlis" līdzpriekšsēdētājs. Kopš 1988. gada — biedrības "Memoriāls" dalībnieks. 1989. gada 14. maijā ar lielu pārsvaru, gūstot 19 reizes vairāk balsu nekā tuvākais kandidāts, tika ievēlēts par PSRS tautas deputātu no Harkovas.

1991. gadā aizbrauca ar ģimeni strādāt Talsas universitātē Oklahomā, ASV. Miris 2017. gada 1. aprīlī Talsā. Saskaņā ar testamentu viņš tiks apglabāts Krievijas rakstnieku ciemata Peredelkino kapsētā blakus Borisam Pasternakam.

Latviskās saknes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gada 21. jūlijā kopā ar satīriķi Mihailu Zadornovu uzstājās Dzintaru koncertzālē ar poētisku programmu “Starp pilsētu “jā” un pilsētu “nē””[2].

Pats dzejnieks par savām latviskajām saknēm teica:[3]

Es esmu vienīgais krievu rakstnieks – Raiņa prēmijas laureāts. Tas bija vēl stagnācijas laikos, kad es iestājos par disidentiem un nokļuvu oficiālās kritikas ugunīs. Raiņa prēmija man bija vienkārši patīkama ne vien tādēļ, ka es ļoti mīlu šo dižo dzejnieku. Tas zināmā mērā bija atbalsts man ļoti grūtā dzīves brīdī.

Manas latviešu saknes aizved gadsimtu dziļumos. Mana tēva uzvārds bija Gangnuss. Tas ir ļoti rets uzvārds. Mani senči 18. gadsimta beigās Latvijā ieradās no Vācijas. Viņi bija izcili stikla pūtēji – līdz pat šim laikam glabāju apbrīnojama krāšņuma kristāla lodi. Bet mans tēvatēvs matemātiķis Rūdolfs Vilhelmovičs Gangnuss, vācieša un latvietes dēls, tika sacerējis trigonometrijas mācību grāmatu. Vecotēvu arestēja 1937. gadā Maskavā, kad man bija četri gadi. Atceros viņu pirms aresta un to, kā viņu arestēja gandrīz vienlaikus ar otru manu vecotēvu sarkano komandieri Jermolaju Jevtušenko. Viņi ļoti draudzējās – Rūdolfs Vilhelmovičs, gandrīz atturībnieks, mierīgs, apdomīgs cilvēks un neapvaldāmā, čapajeviskā temperamenta Jermolajs Naumovičs. Bieži vien viņi stundām ilgi sarunājās. Es daudz atdotu par to, lai no jauna izdzirdētu viņu sarunas, tagad es tās saprastu. Jermolajs Naumovičs vairs neatgriezās. Gangnuss, kas teicami runāja latviski, tika arestēts “par spiegošanu Latvijas labā”. (Esmu to aprakstījis poēmā “Māte un neitronbumba”.) Brīnumainā kārtā izdzīvoja, taču atgriezās salauzts. Bija man arī tēvocis Ēriks, skolotājs, brīnišķīgs cilvēks. Latvietis. Mums kaut kad netālu no Rīgas piederēja pat neliela muižiņa dīķmalā. Es to neesmu redzējis, taču brālis bija aizbraucis…

Rīgā man vienmēr bijis daudz labu lasītāju, draudzējos ar daudziem latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem. Mēs, rakstnieki, diemžēl, tagad ļoti reti tiekamies. Kaut kā pārstājām tulkot viens otru, radusies kaut kāda garīga atsvešinātība. Taču atcerēsimies, cik daudz kas mūs saista. Būšu ļoti priecīgs, uzstājoties Rīgā, zālē redzēt gan latviešus, gan krievus. Un pacentīšos darīt visu, lai apvienotu viņus – dzeja to spēj. Galu galā mēs esam vienas un tās pašas diezgan nežēlīgas vēstures bērni, taču mēs esam arī vienas izmocītas, bet tomēr skaistas kopējas mātes – mūsu planētas – bērni. Ar tādām jūtām tad es arī braucu uz Latviju.

Latvijā populāra ir dziesma "Krīt visbaltākie sniegi" (1968) Adriana Kukuvasa izpildījumā, šīs dziesmas vārdu autors ir J. Jevtušenko (atdzejojis Jānis Peters)[4], ko daudzi līdz šim uzskata par nepārspētu un kas popularitāti ieguva pēc konkursa «Ko tu proti?».[5]

Jevtušenko un Pauls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2012. gada maijā nāca klajā Raimonda Paula un Jevgeņija Jevtušenko albums "Dod Dievs" (Dai, Bog), kas izskanēja 2011. gada konkursa Jaunais vilnis personīgajā Maestro vakarā. Ierakstā piedalījās Vladimirs Presņakovs, Irina Alegrova, Leonīds Agutins, Andželika Varum, Aleksandrs Buinovs, Valērijs Meladze un Laima Vaikule[6].

Sadarbība ar Jevtušenko bijusi liela bauda, teica Maestro.

"Kad mēs strādājām pie albuma "Dod Dievs", Jevgeņijs man sūtīja vēstules. Man mājās nekādas īpašas elektronikas nav, Internetu nelietoju. Un man bija īpaši patīkami, ka viņš rakstīja uz tekstu laukiem, tas bija piezīmes man, ļoti skaisti uzrakstītas. Tikai Jevgēnijs tik skaisti varēja, neviens cits... Mēs dziedājām šo programmu Siguldā, domājam pat uz latviešu valodu tulkot, lai nevienam nebūtu problēmas. Bet dziedājām tomēr krieviski, tāpēc, ka pārtulkot Jevtušenko dzeju ir ļoti grūti, un nav nepieciešams. " Raimonds Pauls[7]

Latviskie tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jevgenijs Jevtušenko. Sloku pārlidojums. Rīga, Liesma, 1968. — 161 lpp.
  • Jevgenijs Jevtušenko. Trešā atmiņa. Rīga, Liesma, 1980. — 106 lpp.
  • Jevgenijs Jevtušenko. Ogu vietas. Rīga, Liesma, 1986. — 271 lpp.
  • Jevgenijs Jevtušenko. Māte un neitronbumba. Rīga, Liesma, 1986. — 94 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]