Jānis Peters

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par dzejnieku. Par citām jēdziena Peters nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Peters
Jānis Peters
Personīgā informācija
Dzimis 1939. gada 30. jūnijā (84 gadi)
Valsts karogs: Latvija Priekule, Latvija
Dzīves vieta Rīga
Pilsonība Latvijas
Tautība latvietis
Vecāki Zelma Petere, Jānis Peters
Dzīvesbiedre Baiba Petere
Bērni Krišjānis Peters
Literārā darbība
Pseidonīms Jānis Pīlādzis
Nodarbošanās dzejnieks, rakstnieks, politiķis
Valoda latviešu
Rakstīšanas laiks 1961-
Temati latviešu likteņtēma, folklora
Slavenākie darbi Savās mājās, savā Tēvijā, Manai dzimtenei

Jānis Peters (dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē) ir latviešu dzejnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks[2] un diplomāts.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Peters ir dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē Jāņa un Zelmas Peteru ģimenē. Māte Zelma Petere (1904–1981) dzimusi Mazsalacā, strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Priekules 1. pamatskolā. Tēvs – Jānis Peters (1895–1979) bijis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. 1919. gadā piedalījies kaujās pret Bermonta karaspēku, par ko Latvijas valdība viņam piešķīra Gramzdas muižu, ko pārdevis.[3]

No 1947. līdz 1958. gadam viņš mācījās Liepājas 6. vidusskolā.[4] Strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un režisora palīgu (1957-1963).

Žurnālista darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karjeru uzsācis Liepājas rajona laikrakstā „Ļeņina Ceļš” (1963-1964), vēlāk strādājis LKP oficiozā „Cīņa” (1964-1967) un žurnālā „Zvaigzne” par prozas nodaļas redaktoru (1967-1972). 1968. gadā uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, kur bija valdes sekretārs (1974-1976), pirmais sekretārs (1985-1990).[5] Bijis PSKP biedrs no 1973. gada līdz 1990. gadam, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis, no 1989. gada 25. maija PSRS Tautas deputātu kongresa loceklis no Valmieras 299. nacionāli teritoriālā vēlēšanu apgabala. Bijis LPSR Valsts drošības komitejas segorganizācijas - Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs - padomes loceklis,[6][5] kopā ar komitejas atbildīgo sekretāru Jāni Aneraudu viesojies ASV pie trimdas latviešiem 1970. gados.[7] 1975. gadā devies uz Beļģiju, 1979. gadā ceļojis pa Baltijas jūras valstīm Miera aizstāvēšanas komisijas sastāvā, 1980. gados daudzkārt ceļojis uz ārzemēm.[5] 1980. gadu beigās, Atmodas gados kļuva par vienu no tā laika notikumu laika centrālajām personībām. J. Peters bija viens no Tautas frontes dibinātājiem un līderiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par diplomātu: bija Latvijas Republikas valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā (1991-1992) un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (1992-1997).

1990. gados kopā ar Raimondu Paulu veidoja Aināra Šlesera Jauno partiju, 21. gadsimta sākumā iesaistījās Šlesera Jaunās kristīgās partijas un Latvijas Pirmās partijas veidošanā un atbalstīšanā.[8]

Krišjāņa Valdemāra fonda vadītājs (no 1998. gada), LU Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību institūta direktors (no 1999. gada).

2008. gadā saņēma Cicerona balvu nacionālajā politikā par Atmodas laika idejas attīstīšanu.[1]

Jāņa Petera politiskā darbība ir atšķirīgi vērtēta, piemēram, Anda Kuduma norāda, ka Peters saņēmis tautas atzinību par savu radošo darbību 1960.-1980. gados, taču viņa vēlākā politiskā un diplomātiskā darbība vērtēta dažādi.[9]

Radošā darba sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Petera dzejas publikācija «Kaist pīlādzis sniegā» bija 1961. gadā Liepājas laikrakstā «Komunists». Pirmais dzejoļu krājums «Dzirnakmens» izdots 1968. gadā.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Peters ir publicējis vairākus dzejoļu krājumus, rakstījis esejas par izciliem latviešu kultūras darbiniekiem.

Dzeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dzirnakmens. Rīga: Liesma, 1968;
  • Asinszāle. Rīga: Liesma, 1970;
  • Mans bišu koks, Rīga: Liesma, 1973;
  • Ceturtā grāmata. Rīga: Liesma, 1975;
  • Priekšnojautas. Rīga: Liesma, 1979;
  • Tautas skaitīšana. Rīga: Liesma, 1984;
  • Trīs dārgas mantas. Rīga: Liesma, 1984.
  • Kovārnis korī. (bērnu dzejoļi) Rīga: Liesma, 1988.
  • Dzejnieka mīlas vārdi. Rīga: Jumava, 2004.
  • Vīna dvēsele. (dziesmu cikls) Rīga: Jumava, 2005.
  • Minhauzens un kamikadze. Rīga: Jumava, 2012.
  • Rudenskura spogulī. Rīga: Jumava, 2017.

Proza un biogrāfijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Baltijas toverī sālīti. (kopā ar D. Avotiņu) Rīga: Liesma, 1973;
  • Kalējs kala debesīs. Rīga: Liesma, 1981;

Izlases[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Modinātāju remonts. Rīga: Liesma, 1980.
  • Svētā mierā, sāpēs mūžīgās. Rīga, Liesma, 1989.
  • Es tevi mīlu. Rīga: Jumava, 1998.
  • Jānis Peters: lirika. Rīga: Zvaigzne ABC, 2003.
  • Dzeja. Rīga: Atēna, 2004.
  • Visu mūžu man ir dzejas dienas. Rīga: Jumava, 2015.

Uzrakstījis arī grāmatu par Raimondu Paulu, kurš komponējis vairāk nekā 100 dziesmu ar Petera tekstiem. Sarakstījis libretu Paula Dambja operai „Spārni” (iestudēta 1976. gadā), rakstījis arī dziesmu tekstus vairākām teātra izrādēm.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Jānis Peters: «Man netrūkst ne goda, ne slavas, ne skaudības», Antra Gabre, Edgars Skvariks, raksts NRA.lv 10.07.2008., pārskatīts 30.06.2009.
  2. 70 gadu jubileju atzīmē dzejnieks un publicists Jānis Peters, raksts portālā DELFI 30.06.2009., pārskatīts 30.06.2009.
  3. Jānis Peters (1939) – dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatura.lv
  4. Peters Jānis, Viljars Tooms, šķirklis Liepājnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, 2002-2007, publicēts portālā letonika.lv, pārskatīts 30.06.2009.
  5. 5,0 5,1 5,2 Jānis Peters (1939) – dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatūra.lv
  6. Dr. Ūlafs Jānsons «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Latvija, Nr. 22, 1983. gada 6. jūnijā, 4. lpp.
  7. Eglītis, A. «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Mūsu laikmets - Unser Zeitalter, Nr. 1(36), 1977. gada 1. martā, 31. lpp.
  8. «14. sērija. Jaunās vēsmas un jaunie aprēķini». Apollo.lv (latviešu). 2007-02-07. Skatīts: 2021-07-12.
  9. Kuduma, Anda. Jānis Peters – dzejnieks ar misijas apziņu. Kurzemes rakstnieku silueti, 4. Liepāja: LiePA, 2016, 57.–59. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jānis Peters, profils Radošo savienību padomes datubāzē
  • Manai dzimtenei kopkora izpildījumā 2008. gada Dziesmu svētkos, video portālā YouTube
  • Savās mājās, savā Tēvijā koru «Minjona» un «Tēvzeme», Ilzes Dzērves un Zigfrīda Muktupāvela izpildījumā, video portālā Youtube
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Fricis Kociņš
kā Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs PSRS
Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā
1991 — 1997
Pēctecis:
Imants Daudišs