Destaļinizācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Destaļinizācija ir vēsturisks apzīmējums komunistisko režīmu liberalizācijas periodam no 1953. līdz 1958. gadam PSRS un citās Austrumu bloka valstīs, kas sākās pēc Staļina nāves 1953. gada martā. Šajā laikā PSRS notika cīņa par varu, kurā 1957. gadā uzvarēja PSKP CK pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs, tādēļ šo periodu reizēm dēvē arī par Hruščova atkusni.

Šajā laikā Latvijas PSR pie varas nostiprinājās vietējie nacionālkomunisti, kas iestājās par migrācijas ierobežošanu, latviešu valodas statusa saglabāšanu un industrializācijas apjomu ierobežošanu.

Georgija Maļenkova vara (1953. gada marts - 1955. gada janvāris)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Georgijs Maļenkovs

Staļina dzīves pēdējos pāris mēnešus iezīmē gatavošanās jaunai politiskā terora kampaņai. 1953. gada 13. janvārī sākas Ārstu lieta, kuras ietvaros deviņus ebreju ārstus, kas rūpējas par augstākās partijas un armijas vadītāju veselību, apvainoja tīšā pacientu nogalināšanā. Sākas antisemītiska kampaņa, kas, Staļinam turpinot dzīvot, iespējams, būtu novedusi pie Berijas un Molotova "tīrīšanas" un ebreju deportācijām uz Sibīriju.

4. martā Maskavas radio paziņoja par Staļina sirdstrieku, un turpmāk regulāri informēja par diktatora bezcerīgo stāvokli. Par ticamāko viņa pēcnācēju šajā laikā uzskatīja pēc Ždanova nāves 1948. gadā strauji izvirzījušos Maļenkovu, kurš ieņēma vadošu amatu partijas sekretariātā, bija partijas Prezidija loceklis un valdības vadītāja vietnieks. 5. martā paziņoja par Staļina nāvi, un 9. martā notiekošo bēru organizēšanas komitejas vadību uzticēja Hruščovam.

Jau pēdējās Staļina dzīves dienās Politbiroja veterāni vienojās pārņemt varu no 1952. gada oktobra 19. partijas kongresā izveidotā paplašinātā Prezidija. Viņi veica partijas kadru un struktūras reorganizāciju - augstākos PSKP CK orgānus Biroju un Prezidiju apvienoja Centrālās Komitejas Prezidijā, no kura, aizbildinoties ar skaita samazināšanu, izslēdza gados jaunos partijas darbiniekus, kuru ievēlēšanu Prezidijā PSKP 19. kongresā bija panācis Staļins, lai nodrošinātu paaudžu maiņu pēc plānotās "vecās gvardes" likvidēšanas. Prezidiju samazināja uz 10, no kuriem 8 bija vecie Staļina Politbiroja veterāni.

7. martā Maskavas radio paziņoja par valdības un partijas vadības izmaiņām, kas apstiprinātas 6. marta Centrālkomitejas, Ministru padomes un Augstākās padomes prezidija kopsapulcē. Maļenkovs kļuva par Ministru padomes priekšsēdētāju. Par viņa vietniekiem kļuva Berija, Molotovs, Bulgaņins un Kaganovičs. Atbilstoši tā brīža praksei presē publicēt Prezidija locekļu vārdus to ietekmes secībā, Maļenkovam sekoja Berija, Molotovs, Vorošilovs, Hruščovs, Bulgaņins, Kaganovičs, Mikojans, Saburovs un Pervuhins. Šajā brīdī pilnībā saplūda partijas un valdības vadība, jo visi CK Prezidija locekļi ieņēma arī ministru posteņus, izņemot Hruščovu, kuram piešķīra vietu partijas CK sekretariātā.[1]

Tas, ka Maļenkovs šajā dienā oficiāli nekļuva arī par partijas ģenerālsekretāru, bija pirmais signāls par viņa varas vājumu, kā arī to, ka jaunā vadība nav vienojusies par partijas kontroli. No Staļina laika deviņiem CK sekretāriem, triju stāvoklis 7. marta dekrētā netika pieminēts, Hruščovu īpaši pieminēja, atbrīvojot viņu no Maskavas partijas komitejas pirmā sekretāra amata, lai viņš varētu "koncentrēties uz savu darbu Centrālkomitejā", četrus sekretārus pārcēla uz amatiem citur, un viņus aizvietoja ar trim otrā līmeņa darbiniekiem.[2]

Neskatoties uz šo neskaidrību, padomju presē no 6. līdz 12. martam Maļenkovu pieminēja arī kā jauno partijas vadītāju, īpaši izceļot viņa runu citātus. 9. marta Staļina bērēs oficiālās runas teica Maļenkovs, Berija un Molotovs, taču radio un prese vislielāko uzmanību veltīja Maļenkova runai. Jau 12. martā Maļenkova citāti sāk pazust no preses un lielāku uzmanību pievērš pārējiem Staļina "uzticīgajiem biedriem".

15. martā Augstākās padomes sēde oficiāli vēlreiz apstiprināja 6. marta varas modeli, Hruščovam uzrunā nominējot Vorošilovu un Berijam nominējot Maļenkovu jaunajiem amatiem. Maļenkovs savā runā paziņoja par ministriju skaita samazināšanas no 57 uz 27. Karaflotes ministriju pievienoja Bulgaņina Kara ministrijai, izveidojot Aizsardzības ministriju. Mikojanam papildus ministra amatam piešķīra Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu. Savā runā Maļenkovs uzsvēra kolektīvās varas principu.

Sabiedrībai nezinot, jau 14. martā bija notikusi Centrālkomitejas sapulce, par kuras lēmumiem paziņoja tikai 20. martā. 14. martā Maļenkovs bija lūdzis viņu atbrīvot no CK sekretāra amata, un tika apstiprināts jaunais CK sekretariāts ko veidoja Hruščovs, Suslovs, Pospelovs, Štaļins un Ignatjevs. Tādējādi Maļenkovs bija zaudējis ietekmi pār partjas sekretariātu, kurā nākamajos mēnešos nostiprinājās Hruščovs.[3]

Kolektīvā vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maļenkova aiziešanu no partijas CK sekretariāta skaidroja ar atgriešanos pie Ļeņina laika kolektīvās vadības principa. Attiecības kolektīvās varas grupā bija dažādas. Ārlietu ministrs Molotovs, pēdējos Staļina gados aizvien vairāk zaudēja ietekmi. Viņa sieva, eberejiete, bija arestēta. Taču viņš bija padomju varas veterāns, kas bija ilgstoši vadījis valdību un ieņēmis Ārlietu ministra amatu. Maļenkova straujā izvirzīšanās ar Staļina atbalstu bija sākusies tikai pēc Ždanova nāves 1948. gadā. Viņš bija neizteiksmīgs, labi izglītots partijas birokrāts, ko uzskatīja par Kaganoviča un Berijas sabiedroto. Kaganovičs bija ieņēmis vadošos partijas un tautsaimniecības amatus jau pirms kara, un bija viens no pieredzes bagātākajiem Politbiroja veterāniem, savulaik palīdzējis Hruščova karjerai Ukrainā. Berija, kurš pirmskara gados bija ieguvis milzīgu varu kā sarkanā terora un Gulaga vergu darba sistēmas vadītājs, pēc kara pakāpeniski zaudēja ietekmi, un pēdējos gados bija atbildīgs par padomju atombumbas veiksmīgu radīšanu. Viņš tagad atguva Iekšlietu ministra posteni. Hruščovs, kā Kaganoviča aizbilstamais, bija ilgstoši vadījis Ukrainas PSR un Maskavas pašvaldību, lielajā politikā sākotnēji mazietekmīgs, sāka intrigas varas iegūšanai. Maršals Vorošilovs, ko ievēlēja par PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju (formāli, augstāko amatpersonu valstī), bija Politbiroja veterāns un populārs tautā, taču bez lielas ietekmes. Maršals Bulgaņins nebija virsnieks, bet kara laikā darbojies kā Staļina vietnieks bruņotajos spēkos. Pēc kara iecelts par Aizsardzības ministru, uzskatīts par Hruščova sabiedroto. Maļenkovs par Bulgaņina vietniekiem iecēla Staļina nežēlastība kritušo maršalu Žukovu un iepriekšējo ministru maršalu Vasiļevski, tā nostiprinot savu ietekmi armijā, kas viņam deva pretspēku pret Berijas Iekšlietu ministrijas bruņotajām vienībām. Mikojans kļuva par Iekšējās un ārējās tirdzniecības ministru. Saburovu no Valsts plāna vadītāja amata iecēla par Mašīnbūves ministru, bet Pervuhins kļuva par jauno Elektrostaciju un Elektrisko iekārtu ražošanas ministru.

Jaunās vadības aktuālākais uzdevums bija milzīgās represīvās struktūras reorganizācija, lauksaimniecības izvešanas no krīzes un ārpolitikas kursa definēšana. Pārmaiņas ievadīja Maļenkova 10. martā izteiktā tēze par "personības kulta politikas" pārtraukšanu. 7. aprīlī Ārstu lietas atklājējai Lidijai Timšenko atņēma piešķirto Ļeņina ordeni. Jau pāris nedēļas pēc Staļina bērēm sākās minimāla destaļinizācija, vadoņa kultu sākot aizvietot ar partijas un valdības nozīmes uzsvēršanu. Presē aizvien retāk pieminēja Staļina vārdu, viņa citātus presē publicēja bez atsauces, kara uzvaras nopelnus sāka piešķirt visai partijas vadībai, nepiešķīra gadskārtējo Staļina prēmiju literatūrā un zinātnē.[4] Vienlaikus samazināja jauna kulta rašanās iespēju, mītiņos vairs neļaujot izmanot dzīvo partijas vadītāju portretus, kā arī nosaukt viņu vārdā pilsētas, ielas un fabrikas.

Maļenkovs "personības kultu" saprata kā partijas vadītāja neierobežotu varu, un glābiņu no tā redzēja "kolektīvā vadībā", par ko paziņoja partijas 1953. gada jūlija plēnumā, pēc Berijas gāšanas. Šai kolektīvajai vadībai, pēc viņa domām, vajadzēja izpausties CK Prezidijā, kur partijas augstāko vadību līdzsvarotu Ministru Padomes pārstāvji, bet kopdarbību koordinētu viņš, kā Ministru Padomes priekšsēdētājs.

Izmaiņas tautsaimniecībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izvestu valsti no pēckara saimnieciskās krīzes un uzlabotu iedzīvotāju dzīves līmeni, Maļenkovs pievērsās novārtā atstātajai vieglajai rūpniecībai, 1953. gada 8. augustā sākot "Jauno kursu", apsolot jūtamus dzīves līmeņa uzlabojumus 2-3 gadu laikā. Staļina laikā visas valsts investīcijas un plāni bija veltīti tikai izejvielu ieguvei, smagajai un ražojošajai rūpniecībai, kā rezultātā cilvēku, īpaši zemnieku, dzīves līmenis bija ļoti zems. Ieguldījumus infrastruktūrā (izņemot dzelzceļu būvi) veica tikai minimālās nepieciešamības robežās. 1953. gada vasarā Maļenkovs kā vienu no mērķiem noteica 2-3 reizes palielināt iedzīvotāju apgādi ar pārtikas un vieglās rūpniecības produkciju. 1953. gada beigās Hruščova vadībā sākas Neskarto zemju kampaņas plānošana. Hruščova cīņa pret Maļenkovu izpaudās tajā, ka viņš kritizēja Jauno kursu uz vieglās rūpniecības attīstību, aizstāvot smago rūpniecību un plašas lauksaimniecības kampaņas. Kamēr Maļenkovs uzskatīja, ka produktivitāti var celt motivējot strādājošos finansiāli, Hruščovs uzskatīja, ka labākus rezultātus var panākt uzlabojot ražošanas administrāciju.[5]

Nelīdzsvarotā ienākumu apmaiņa starp pilsētu un laukiem, ko padziļināja augstie nodokļi un atskaitījumi (kas pārsniedza pusi no kolhozu ienākumiem), speciāli paaugstinātie nodokļi un nodevas zemnieku privātajām piemājas saimniecībām un neefektīvā kolhozu pārvaldes sistēma, bija novedusi lauksaimniecību līdz bankrotam. Maļenkovs piedāvāja ievērojami samazināt nodokļus un pārtraukt administratīvo spiedienu uz privātajām piemājas saimniecībām, kā arī dot zemniekiem minimālas sociālās tiesības (piemēram, pases, kuru neesamība piesaistīja tos pie zemes un liedza pārvietošanās brīvību). Valdība palielināja oficiāli noteiktās lauksaimniecības produktu iepirkšanas cenas, palielināja investīcijas lauksaimniecības tehnikas modernizācijā, atlaida piemājas saimniecības no neizpildītajām nodevām, divas reizes samazināja lauksaimniecības nodokli. 1954. gada sākumā pēc Hruščova ierosinājuma sākās Neskarto zemju kampaņa. Reformu rezultātā lauksaimniecība, pirmo reizi kopš kolektivizācijas, kļuva rentabla. Turpmākajos trīs gados strauji pieauga iedzīvotāju pirktspēja, taču produktu ražošana neauga tik pat strauji. Pieprasījums pārsniedza piedāvājumu, un parādījās preču deficīts.

Lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves apstākļus, sāka plānot plašu dzīvokļu celtniecības kampaņu. 1954.-1957. gados pieņēma vairākus lēmumus, kuru mērķis bija uzsākt strauju un vispārēju tipveida ēku (hruščovku) celtniecību. Tas vēlāk ļāva Hruščovam 1958. gadā pasludināt, ka līdz 1970. gadam katra ģimene dzīvos atsevišķā dzīvoklī. 1954. gadā sāka strādāt lielā apļa metro līnijas Maskavā, sākās metro celtniecība Ļeņingradā.

Valdība veicināja spēcīgāko staļiniskā mantojuma aspektu - labās iedzīvotāju zināšanas fizikā un citās eksaktajās zinātnēs. 1954. gadā Maskavas tuvumā sāka darboties PSRS pirmā atomelektrostacija, un sākās vairāku citu AES celtniecība, rūpnieciskajos reģionos cēla lielās HES, kas nodrošināja elektrības ražošanas pieaugumu. Tas ļāva strauji pieaugt izejvielu ieguves rūpniecībai, elektrificēt dzelzceļa līnijas. Sāka attīstīties starpkontinentālo raķešu nozare, kas 1957. gadā noveda pie pirmā kosmiskā satelīta Sputnik-1 palaišanas.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mainījās arī PSRS ārpolitika. Austrumu bloka satelītvalstīm ieteica izbeigt staļinisko teroru un liberalizēt režīmus. 1953. gada jūnijā, sarunās ar Ungārijas Tautas Republikas delegāciju, Maļenkovs un Berija asi kritizēja Ungārijas Darba partijas darbu un tās vadītāju Rakoši. PSRS uzstāja, lai Ungārija liberalizē savu režīmu, lielāku uzmanību velta ekonomikas attīstībai, ņemot vērā Ungārijas vietējās īpatnības, palielina ungāru īpatsvaru valdībā un partijā (samazinot ebreju skaitu), un sāk politiski represēto reabilitāciju. Rakoši drīz nomainīja Imre Naģs. Lai arī 1953. gada 17. jūnija sacelšanos Austrumberlīnē un VDR apspieda padomju armija, VDR vadībai arī ieteica būt mērenākai sociālisma ieviešanā. Līdz pat 1956. gada nemieriem Polijā un revolūcijas Ungārijā, bija vērojama PSRS tiešās kontroles atslābšana Autrumeiropā.

1953. gada jūlijā parakstīja Korejas kara pamieru. PSRS normalizēja saspīlētās attiecības ar Turciju, atsakoties no teritoriālajām pretenzijām uz Karsas un Ardahanas iliem. Augustā, uzstājoties Augstākās Padomes sesijā, Maļenkovs pirmo reizi aicināja samazināt militāro pretstāvi ar Rietumiem. Kopā ar komunistisko Ķīnu, PSRS piedalījās 1954. gada Ženēvas konferencē, izbeidzot Pirmo Indoķīnas karu.

1954. gada martā Maļenkovs paziņoja, ka modernais karš ar atomieroču pielietošanu nozīmētu pasaules civilizācijas bojāeju, tādēļ komunistu un kapitālistu pretrunas būtu jāatrisina sarunu, nevis militārā ceļā. Taču jau mēnesi vēlāk viņš atkal atkārtoja tradicionālo PSRS viedokli, ka jauns pasaules karš beigsies tikai ar kapitālisma sagrāvi. Tā kā Maļenkovs nebija spēcīgs vadītājs, visai spēcīga bija Molotova tendence turpināt savu veco politisko līniju. 1954. gada novembrī Eiropas un Ķīnas komunistisko partiju pārstāvju konferencē Molotovs uzstājās ar runu par aukstā kara turpināšanu, par PSRS vadošo lomu un par nepieciešamību padomju sociālisma modeli nostiprināt ar visiem līdzekļiem. 1955. gada februārs Augstākās padomes sesijā, kurā Maļenkovs paziņoja par atkāpšanos, Molotovs atkārtoja, ka pasaules karš beigsies ar kapitālisma sagrāvi, un ka ideja par pasaules civilizācijas bojāeju ir kļūdaina.[6]

Lavrentija Berijas likvidēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lavrentijs Berija.

Pirmajos mēnešos pēc Staļina nāves, politiski aktīvākais un ambiciozākais no valsts vadītājiem bija Lavrentijs Berija. Viņš uzsāka cīņu pret iepriekšējo gadu "ļaunprātībām", kam vajadzēja atjaunot sociālistisko likumību. 27. marta amnestija atbrīvoja no ieslodzījuma apmēram 1 200 000 cilvēku (tos, kas bija notiesāti uz laiku līdz 5 gadiem: par amata noziegumiem, darba kavēšanu; kā arī sievietes, kurām bija bērni līdz 10 gadu vecumam un sirmgalvjus). Amnestija neattiecās uz kriminālnoziedzniekiem (tiesātiem par bandītismu, slepkavībām), kā arī uz politieslodzītajiem (tomēr kādus 100 000 atbrīvoja). Aprīļa sākumā pārtrauca Ārstu lietu, un par "nepieļaujamām izmeklēšanas metodēm" apcietināja šīs lietas izmeklētājus. Vasaras sākumā oficiāli nosodīja pēckara politiskos procesus: t.s. “Mingrelijas lietu”, “aviatoru lietu”, Mihoelsa slepkavību.[nepieciešama atsauce]

Iekšlietu struktūrās pēc Berijas pavēles sāka "atgriezties pie Ļeņina laika prakses nacionālajās republikās un apgabalos vadošos amatos izvirzīt vietējos kadrus", krietni ierobežoja IeM Īpašās apspriedes pilnvaras un tiesības. Reformēja Gulaga sistēmu, dažādās ražotnes tika nodotas attiecīgo ministriju pārziņā, ieslodzījuma vietas pārņēma savā ziņā Tieslietu ministrija. Pārtrauca darbu pie tādām "komunisma triecienceltnēm" kā Salehardas—Igarkas dzelzceļš, Baikāla—Amūras maģistrāle, Krasnojarskas—Jeņiseiskas tunelis, Lielais Turkmēnijas kanāls, Volgas—Baltijas ūdensceļš. Berijas mēģinājumi destaļinizāciju attiecināt arī uz politiku (samazināt "troiku" varau, atcelt beztermiņa izsūtījumu "teroristiem, trockistiem, kontrrevolucionāriem un to atbalstītājiem") sadūrās ar pārējā CK Prezidija pretsparu. Septembrī AP pieņēma lēmumu par bijušo OGPU kolēģiju, NKVD "troiku", īpašās apspriedes spriedumu pārskatīšanu. Procesā bija iesaistītas ārkārtīgi daudzas instances, un tas ritēja lēni. Līdz 1955. gadam bija atbrīvoti tikai 88 000 politieslodzītie. Tomēr, ja 1955. gada 1. janvārī Gulagā bija 309 000 politieslodzīto, tad 1959. gada aprīlī to bija vairs 11 000 (1,5% no ieslodzīto kopskaita).

Berija sāka iejaukties jautājumos ārpus savas ministrijas kompetences: publiski izteicās par varas pārdali un daudzu varas pilnvaru atņemšanu partijai un nodošanu attiecīgajām valsts pārvaldes struktūrām; uzstāja par attiecību normalizēšanu ar Dienvidslāviju, par atteikšanos no ekonomiski neizdevīgās sociālisma celtniecības Austrumvācijā un vienotas, neitrālas Vācijas izveidošanu. Bez tam viņa aktivitātes "ļaunprātību likvidēšanā" un "sociālistiskā taisnīguma atjaunošanā", kas palielināja viņa popularitāti tautā un apdraudēja pārējos padomju varas vadītājus, kas visi bija lielākā vai mazākā mērā iesaistīti staļiniskajās represijās. Tas, nenoliedzami satrauca pārējos CK locekļus. Partijas vadība centās ne tikai saglabāt neskartu režīmu, bet arī saglabāt un nostiprināt nomenklatūras pozīcijas (kuras līdz tam visai ievērojami apdraudēja un ierobežoja represīvais aparāts). Vienīgais reālais spēks, ko partija varēja likt pretī IeM, bija armija, kas labi atcerējās gan SMERŠ, gan politvadītājus kara laikā un virsnieku represijas. Arī pati Iekšlietu ministrija nebija vienota — to plosīja pārmantotās nesaskaņas starp IeM un NKVD struktūrām. No Berijas baidījās un viņu neieredzēja.

Pēc Maļenkova, Hruščova un Bulgaņina vienošanās, 1953. gada 26. jūnija CK Prezidija sēdes laikā Beriju apcietināja maršals Georgijs Žukovs un Maskavas kara apgabala komandieris Kirils Moskaļenko. 2—7. jūlijā jautājumu par "Berijas noziedzīgo pretpartejisko un pretvalstisko darbību" izskatīja CK plēnumā. Svarīgākais bija diskreditēt Berijas kā reformatora tēlu. Viņu apvainoja kadru izmaiņās, amnestijas organizēšanā, IeM orgānu patvaļā, un ārpolitikas iniciatīvās. Hruščovs apvainoja viņu mēģinājumā nodalīt partiju no varas, ierobežot partijas ietekmi tikai ar kadru jautājumiem, atņemt partijai vadošo lomu valstī un uzurpēt varu. Otrs apsūdzības akcents tika likts uz viņa darbību Staļina laikā — Berija esot ieguvis uzticību un "ielīdis biedra Staļina dvēselē", apmelojis Molotovu un Mikojanu, bet pēc Staļina nāves centies visiem līdzekļiem diskreditēt vadoni. Beriju apvainoja kā galveno represiju vaininieku (vainīga nevis sistēma, bet konkrēts politiskais intrigants), "divdabi", ārvalstu izlūkdienestu aģentu. Plēnumā arī notika politisko spēku pārkārtošanās — no CK kandidāta par CK locekli kļuva maršals Žukovs, kas nozīmēja armijas lomas palielināšanos. Beriju apvainoja virknē noziegumu - viņš esot grāvis padomju valsti, centies palielināt IeM stāvokli uz partijas un valdības rēķina, centies sagrābt varu, atbalstījis buržuāzisko nacionālismu republikās, gatavojies kapitālisma atjaunošanai.[7]

1953. gada decembrī slēgtā Augstākās tiesas sēdē Beriju un vairākus viņa līdzgaitniekus notiesāja uz nāvi pēc KPFSR KL 58. panta par "Dzimtenes nodevību un teroristisku aktu veikšanu nodevīgā pretpadomju grupā". Berijas tiesa neizvērsās par publisku procesu un bez viņa ar nāvi sodīja tikai dažus viņa tuvākos atbalstītājus no Iekšlietu ministrijas (Merkulovu, Kobulovu, Dekanozovu, Goglidzi, u.c.).[8]

Cīņa par varu (1953. gada jūlijs—1957. gada jūlijs)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Berijas gāšana iezīmēja strauju Hruščova varas pieaugumu. 1953. gada augusta Augstākās padomes sapulcē Maļenkovs oficiāli pasludināja Jauno kursu, un septembrī Hruščovs kļuva par PSKP CK pirmo sekretāru. Turpmākajos mēnešos viņš nostiprināja savas pozīcijas partijā, un sāka regulāru Maļenkova politikas kritiku, koncentrējoties uz atšķirīgajiem viedokļiem par vieglās un smagās rūpniecības prioritātēm. 1953. gada novembrī Hruščovs vadīja Ļeņingradas partijas komitejas vadības nomaiņu. 1954. gada februāra-marta CK plēnumā Hruščovs pieteica Neskarto zemju kampaņas sākumu. Kā partijas vadītājs, viņš 1954. gada pavasarī vadīja PSKP delegācijas Polijas un Čehoslovākijas komunistu kongresos, un septembrī apmeklēja Ķīnu. 1954. gada decembrī viņš sāka smagās rūpniecības atbalsta kampaņu un "labējo revizionistu" kritiku. Decembrī viņš arī uzstājās būvniecības konferencē, tā izejot no sev atvēlētās lauksaimniecības nozares rāmjiem.[9]

Bet, atšķirībā no Maļenkova, Hruščovs pat netaisījās meklēt alternatīvas valsts pārvaldē. Viņam “Staļina personības kults” bija tikai partijas dzīves normu “pārkāpšana” un pārāk lielā represīvo orgānu loma. Arī paša Staļina kā vēsturiskas personības vērtējumā Hruščovs krita nemitīgās pretrunās no “Staļina ģēnija” slavināšanas līdz “atsevišķu pārspīlējumu” un “trūkumu” konstatējumam.[nepieciešama atsauce] Izskatās, ka “personības kulta laika pārkāpumu” izmeklēšana viņam bija vajadzīga tikai tāpēc, lai likvidētu politiskos sāncenšus. Tieši šādi viņš 1954. gadā izmantoja savulaik Maļenkova organizētās “Ļeņingradas lietas” apsūdzēto reabilitāciju, un 1955. gada decembrī publiski paziņojot par bijušā Valsts drošības ministrijas (VDM) vadītāja Viktora Abakumova sodīšanu ar nāvi, tā netieši kritizējot Maļenkovu.

Pēc Berijas likvidēšanas veica plašas tīrīšanas valsts drošības struktūrās, no amatiem atceļot viņa piekritējus. 1954. gada aprīlī VDM pārveidoja par Valsts drošības komiteju (VDK) Ministru Padomes pakļautībā. Par VDK vadītāju iecēla Hruščova pirmskara draugu Ivanu Serovu (tūlīt pēc Ungārijas revolūcijas apspiešanas Serovu nomainīja bijušais komjaunatnes CK 1. sekretārs Šeļepins, bet pēc tā nāca cits bijušais komjaunatnes līderis Semičastnijs). Daudzus staļiniskajā terorā iesaistītos čekistus tiesāja, atlaida no amatiem vai izslēdza no partijas. Viņu vietā nāca cilvēki no partijas, bet īpaši, izglītoti jaunieši no komjaunatnes, kas ievērojami izmainīja drošības struktūru tēlu un darba stilu. Līdz 1963. gadam nomainīja vairāk nekā 90% drošības dienestu virsniekus, kuri bija strādājuši Staļina laikā, ietverot arī ārējās izlūkošanas speciālistus. Tas ievērojami pazemināja VDK izlūkošanas un pretizlūkošanas darba profesionalitāti, reducējot komitejas darbību sākuma posmā uz visai primitīvu politiskās policijas darbu.[nepieciešama atsauce] Tas pats noritēja Iekšlietu ministrijā, kuru 1960. gada janvārī likvidēja, nododot tās funkcijas savienības republiku ministrijām.

Partijas lomas, funkciju un varas pieaugums automātiski nozīmēja arī CK sekretāru lomas pieaugumu. Par jauno spēku samēru liecina 1953. gada septembra plēnumā radītais jaunais amats — CK 1. sekretārs — par kuru tika ievēlēts Hruščovs. Te viņa atbalstītāji bija CK sekretariāts, kurš pamatā sastāvēja no tiem nomenklatūras darboņiem, kuri no Prezidija bija izsviesti martā. Tad arī notika pirmā atklātā Hruščova un Maļenkova sadursme: Hruščovs publiski nosauca Maļenkovu par meli, atgādinot tā ziņojumu partijas XIX kongresā par lauksaimniecības uzplaukumu un pārtikas problēmas atrisināšanu.

Hruščovs kļuva atbildīgs par lauksaimniecību, 1954. gadā sākot Neskarto zemju kampaņu, un publicitātē apsteidzot Molotovu, kļūstot par otro ietekmīgāko cilvēku valstī.

Cīņa par varu turpinājās, abas puses meklēja sabiedrotos, aizvien krasāk iezīmējās Maļenkova un Hruščova pretstāve. Atklāta krīze sākās 1955. gada janvāra CK plēnumā, kur apsprieda ekonomisko situāciju valstī. Hruščovs uzbruka Maļenkovam par tā "Buharinistiski-Rikoviskajiem" centieniem palielināt investīcijas vieglajā rūpniecībā, lai palielinātu plaša patēriņa preču ražošanu, jo tas samazinātu smagās rūpniecības attīstības tempus. Paralēli presē sākās kampaņa pret “atsevišķiem ekonomistiem”, kuri atļaujas kritizēt smagās rūpniecības prioritāti. Apstrīdēja Maļenkova tēzi, ka 3. Pasaules karā varētu iet bojā visa civilizācija, jo tas veicina cilvēkos bezcerību un neticību neizbēgamajai komunisma uzvarai. Apvainoja valsts interešu nodevībā, uzturot Berijas ideju par vienotas un neitrālas Vācijas izveidošanu. Taču viskonkrētākie bija apvainojumi par sadarbību ar Beriju, “Ļeņingradas lietas” un vēl vairāku 40—50 gadu politisko procesu organizēšanu. Te vissvarīgākais, ka jau Maļenkova līdzdalība represijās bija vērā ņemama apsūdzība.

Interesanti, ka Maļenkova pozīciju atslābumu momentā izmantoja konservatīvās aprindas satelītvalstīs, mēģinot apturēt destaļinizācijas vēsmas (piemēram, Ungārijā ar līdzīgiem apvainojumiem Rakoši gāza Naģa valdību).

Plēnums paātrināja reabilitācijas procesu, kurā nu jau konkrēti tā tika saistīta ar represēto partijas biedru atjaunošanu partijā (1955.—1956. gados represiju tēma un attieksme pret Staļinu kļuva dominējošā tēma visai aktuāla, jo praktiski jebkurš no elites bija tā vai citādi iesaistīts represijās). Izsūtītajiem sāka izsniegt pases, tos iesaukt armijā. Amnestēja apsūdzētos par sadarbību ar vācu okupācijas iestādēm. Bez tam šis plēnums visai nopietni ietekmēja situāciju arī ekonomikā, konkrēti lauksaimniecībā. Hruščova ietekmes palielināšanās un Maļenkova atbīdīšana ļāva mainīt tendenci reformēt sociālās un ekonomiskās attiecības laukos pret pierasto administratīvi/birokrātisko lauksaimniecības vadīšanu. Neskartās stepes zemes Ziemeļkazahijā, Sibīrijā, Altajā un Dienvidurālos jau pierastajā terminoloģijā tika pasludinātas par komunisma triecienceltni. Paralēli sākās Kukurūzas kampaņa kur piespiedu kārtā lika sēt šo kultūru visur, ieskaitot pat Arhangeļskas apgabala ziemeļu daļu.

Maļenkova atkāpšanās, 1955[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visa 1954. gada laikā pieauga Hruščova politiskā ietekme, kurš, kā partijas vadītājs kļuva par otro ietekmīgāko cilvēku valstī. Jau no 1953. gada beigām viņš regulāri bija izteicis Maļenkova politikai pretējus viedokļus, dažādos veidos uzsverot savu atsķirīgo viedokli par valdības vadītāja plāniem. 1955. gada sākumā padomju presē sākās partijas līnijas kropļotāju kritika, kas piekopjot nepareizu kursu ekonomikā, pārāk lielu uzsvaru liekot uz vieglo rūpniecību. Maļenkova gāšanā Hruščovs kritikai pakļāva Jaunā kursa politikas uzsvaru uz vieglo rūpniecību un patērētāju precēm. 1955. gada janvāra beigās Hruščovs Centrālkomitejas plēnumā asi kritizēja Maļenkova darba nepilnības gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Maļenkovu apvainoja pārliekā liberālismā Austrumeiropā, kas draudēja ar Polijas komunistu sašķelšanos, privātīpašuma atjaunošanos Ungārijā, un iespējamu Bulgārijas pāriešanu Tito pusē. Hruščovs pretojās Maļenkova miera un sarunu kursam ar Rietumiem (taču pats to turpināja pēc varas iegūšanas). Centrālkomiteja arī apstiprināja Hruščova ierosināto Kukurūzas kampaņu.

1955. gada 3. februārī sanāca ārkārtas PSRS Augstākās padomes sesija, kas 8. februārī apstiprināja Maļenkova atkāpšanos no valdības vadītāja amata, par jauno Ministru padomes priekšsēdētāju ieceļot Bulgaņinu. Oficiālajā atkāpšanās rakstā Maļenkovs minēja savu pieredzes trūkumu valsts darbā, un uzņēmās atbildību par neveiksmēm lauksaimniecībā. Jau Berijas arests iezīmēja armijas pārstāvju ietekmes pieaugumu politikā, un to apstiprināja maršala Žukova iecelšana par Aizsardzības ministru. Pirmo reizi kopš Staļina nāves atkal pieauga militārais budžets.

Bulgaņina valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no Maļenkova laika, kad valdības vadītāju uzskatīja par svarīgāko personu valstī, Hruščovs acīmredzami dominēja pār Bulgaņinu. Ārvalstu vizītēs viņi devās kopā, un padomju prese turpināja uzsvērt kolektīvās vadības principu. Partijas Prezidijs turpināja strādāt vecajā sastāvā, Maļenkovam saglabājot savu vietu tajā. Mikojanu, Pervuhinu un Saburovu iecēla par Bulgaņina pirmajiem vietniekiem. Kaganovičs un Mikojans atbalstīja Hruščovu, kamēr Molotova ietekme samazinājās, īpaši 1955. gada vasarā, kad Hruščovs panāca attiecību uzlabošanu ar Tito Dienvidslāviju un Austrijas valsts līguma noslēgšanu. Sākās attiecību veidošana ar Indiju, Indonēziju un Birmu.

Jaunās valdības 1955. gada budžets par 27% līdz 101,2 miljardiem rubļu palielināja smagajai rūpniecībai atvēlētos līdzekļus, par 12% pieauga aizsardzības tēriņu, kamēr tik lielas pretrunas izraisījušās vieglās rūpniecības budžetu samazināja no 12,6 miljardiem rubļu un 10,6 miljardiem. Atbilstoši Hruščova uzstādījumam, lauksaimniecībai bija četri uzdevumi - palielināt ražas, samazināt zaudējumus ražas novākšanas laikā, apstrādāt neskartās un neapstrādātās zemes, ievērojami palielināt kukurūzas platības. Sākās Kukurūzas kampaņas propaganda. Produktivitātes celšanai Bulgaņins ierosināja paātrināt lauksaimniecības modernizāciju, un vienkāršot centralizētās plānošanas sistēmu.

Saasinājās diplomātiskās attiecības ar rietumiem, ko izraisīja 1954. gada rudens Parīzes akordi, kas izbeidza VFR militāro okupāciju un VFR uzņēma NATO. PSRS sākās pret vācu militārismu vērsta kampaņa, un brīdinājumi, ka jebkāds karš pārvērtīsies par atomkaru, kas iznīcinās Rietumu galvaspilsētas. Vienlaikus, arī PSRS 1955. gada 25. janvārī izbeidza formālo karastāvokli ar abām vācu valstīm un ierosināja nodibināt diplomātiskās attiecības ar VFR.

Jau Maļenkova laikā bija sākusies slepena sarakste ar Tito, par attiecību uzlabošanu. Kopš 1948. gada staļiniskā propaganda viņu atainoja kā asiņainu fašistu. 1953. gadā abas valstis vienojās par diplomātisko attiecību atjaunošanu. 1954. gada beigās Tito ielūdza apmeklēt Maskavu, taču viņš piedāvāja PSRS vadībai ierasties Belgradā, kas nozīmētu, ka PSRS atzīst savu 1948. gada kļūdu. Vizītes laikā Hruščovs un Bulgaņins atzina Tito tiesības uz atšķirīgu sociālisma celtniecības ceļu, taču tas neattiecās uz pārējām Austrumeiropas valstīm. CK jūlija plēnumā Molotovs saņēma oficiālu nosodījumu par savu pretestību attiecību uzlabošanai ar Dienvidslāviju.[10]

"Antipartejiskās grupas" sagrāve, 1957[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Maļenkova atkāpšanās februāri, 1955. gada jūnijā Ārlietu ministra amatu zaudēja Molotovs. 1956. gada jūnijā Kaganoviču atcēla no svarīgās Darba un Algu komitejas vadības un septembrī iecēla par Celtniecības materiālu ministru. 1956. gada rudens nemieri Polijā un revolūcija Ungārijā novājināja Hruščova ietekmi. Oktobrī Molotovs, Kaganovičs, Mikojans un Hruščovs devās uz Polijas krīzes sarunām, un novembrī Molotovu iecēla par Valsts kontroles ministru. Pēc Ungārijas revolūcijas apspiešanas, uz 1957. gada janvāra Austrumu bloka partiju vadītāju tikšanos Budapeštā Hruščovu pavadīja Maļenkovs. Taču 1957. gada februāra Augstākās padomes sesija atkal apstiprināja virkni Hruščova ierosinājumu, tai skaitā, par ministriju lielākās daļas likvidāciju, un sovnarhozu izveidošanu. Nodrošinājies ar Centrālkomitejas atbalstu, Hruščovs šajā laikā sāk gatavoties Maļenkova, un iespējams, arī citu veco staļinistu, atcelšanai no amatiem, apvainojot viņus līdzdalībā staļiniskajā terorā. Vienlaikus, Maļenkovs ar Molotova un Kaganoviča atbalstu, sāk gatavoties Hruščova atcelšanai no amatiem. Sazvērestībai pievienojas arī Bulgaņins, kura kabinetā notiek sapulces.[11]

1957. gada 6.-14. jūnijā Bulgaņins ar Hruščovu atrodas vizītē Somijā, dodot sazvērniekiem pabeigt plānošanu. Hruščovam atgriežoties Maskavā, Maļenkovs lūdza sasaukt Prezidija sapulci par nesvarīgu tēmu. Sākoties 18. jūnija Prezidija sēdei, Maļenkovs izteica neapmierinātību ar to, ka Hruščovs ieņēmis sapulces vadītāja krēslu. Prezidija locekļi nobalsoja sapulces vadību uzticēt Bulgaņinam. Maļenkovs turpināja kritizēt Hruščovu, apvainojot viņu kolektīvās vadības principu pārkāpšanā, kā arī nesaskaņotas un nereālas lauksaimniecības programmas īstenošanā. Izvērsās diskusija, kurā tika kritizēta visa Hruščova darbība kopš 1955. gada. Kritikai pievienojās arī Bulgaņins, Vorošilovs, Šepilovs un Pervuhins. Maļenkovs, Molotovs un Kaganovičs ierosināja Hruščovu atcelt no amata, ļaujot viņam kļūt par Lauksaimniecības ministru. Hruščovs, ar Mikojana atbalstu, noraidīja kritiku un atteicās brīvprātīgi atkāpties. Tikmēr Hruščova atbalstītāji Centrālkomitejā saņēma ziņas par notiekošo Prezidijā, un sāka aicināt Centrālkomitejas locekļus no provincēm steidzīgi ierasties Maskavā. Centrālkomitejas pārstāvji Prezidijam pieprasīja Hruščova jautājumu izskatīt Centrālkomitejas plēnumā. Opozīcija sākumā pretojās, pieprasot Hruščovam atkāpties pirms plēnuma, taču nespēja novērst Centrālkomitejas plēnuma sanākšanu 22. jūnijā.[12]

Maļenkovs, Molotovs, Kaganovičs un Šepilovs uzstājās plēnumā, kritizējot Hruščovu. Lielākā Centrālkomitejas daļa atbalstīja Hruščovu un kritizēja opozīciju, ne tikai par pretestību Hruščovam, bet arī par līdzdalību Staļina terorā. Plēnuma gaitā Saburovs, Vorošilovs, Pervuhins un Bulgaņins mainīja viedokli, sāka nosodīt opozīciju un atzina savu kļūdu. Beigās vienīgi Molotovs atteicās nožēlot savu uzvedību. Centrālkomitejas sapulces pēdejā dienā, 29. jūnijā tika pieņemts lēmums, kas nosodīja antipartejisko grupu, un no Centrālkomitejas izslēdza Molotovu, Maļenkovu, Kaganoviču un Šepilovu, ieceļot viņus nenozīmīgos, trimdai līdzvērtīgos amatos. Pārējos opozicionārus no amatiem atlaida pakāpeniski, nākamo gadu laikā.[13]

"Hruščova atkusnis" (1956. gada februāris—1958. gada marts)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ņikita Hruščovs.

1955. gada 31. decembrī CK Prezidija sēdē, kas bija veltīta represiju jautājumam, tika izveidota izmeklēšanas komisija ar CK sekretāru, akadēmiķi P.Pospelovu priekšgalā. 1956. gada 8. februārī Pospelova komisija iesniedza Prezidijam atskaiti par pretpadomju darbībā apvainotajiem un represētajiem partijas biedriem. Tā kā tuvojās partijas kongress, pamatā diskusijas bija par to, vai runāt par represijām kongresā un kā runāt. Domas dalījās: par ziņojuma publiskošanu bija Aristovs, Šepilovs un Maļenkovs, pret — Molotovs, Vorošilovs un Kaganovičs. Hruščovs bija par ziņojuma nolasīšanu, bet “mīkstinātā” formā, lai “neapgānītu pagātni”, bija pret to, ka visa vaina tika novelta uz Staļinu un VDTK (Valsts drošības tautas komisariāts) aparātu, noklusējot Staļina tuvāko līdzgaitnieku (protams, izņemot pašu Hruščovu) darbību, kā arī nebija paredzēts ziņot par pēckara represijām.

1956. gada februārī Maskavā sanāca PSKP XX kongress. Pēc vadības pārvēlēšanas, atskaišu noklausīšanās, nākamās piecgades plāna apspriešanas un oficiālās kongresa slēgšanas Hruščovs paziņoja par slēgto sēdi naktī no 24. uz 25. februāri, kurā netiks pielaisti ārzemju viesi, bet tiks nolasīts “slepenais ziņojums”.

Ziņojums bija secīgs faktu izklāsts, kas parādīja Staļina “personības kulta” veidošanos un izpausmes. Pamatā bija Staļina autoritārā vadības stila pretstatīšana Ļeņina “demokrātiskajam” vadības stilam. “Kults” veidojies, Staļinam pamazām atkāpjoties no Ļeņina idejām, sākot no tā “politiskā testamenta” noklusēšanas brīža. Staļins tika pasniegts kā bende, kurš iznīcinājis “Ļeņina gvardi”, organizējis Kirova slepkavību, apšāvis XVII kongresa delegātus, vainīgs viltus liecību “izsišanā” no godīgajiem, bet nepatiesi apsūdzētajiem partijas un armijas vadošajiem darbiniekiem. Bez tam Staļins personīgi tika vainots Kaukāza tautu deportācijā, attiecību saraušanā ar Dienvidslāviju un pēckara politisko prāvu “fabrikācijā”. Īpaši tika uzsvērta viņa nekompetence kara laikā, militāro operāciju vadībā (maza nodeva armijai un Žukovam). Spriežot pēc ziņojuma noskaņas, Staļina vaina bija vienīgi pret partijas darbiniekiem, kuri arī bija galvenie represiju upuri. Turklāt cīņa ar trockistiem u.c. “visu nokrāsu” opozīcijām tika atzīta par lielāko un pozitīvāko Staļina sasniegumu. Tas ļāva ignorēt jautājumu par ierindas pilsoņu masu represijām, kolektivizāciju, nerunājot nemaz par sistēmu kā tādu, kurā radās šis “kults”. Sēde netika stenografēta, tika nolemts iepazīstināt ar “pielabotu” ziņojumu partijas pirmorganizācijas, nepublicējot to presē.

Jautājums par vietējo partijas darboņu līdzatbildību represijās, protams, netika apspriests. Tāpēc ziņojuma saturs un ievirze panāca Hruščovam atbalstu no kongresa delegātiem, kas pamatā bija vidējā un augšējā nomenklatūras slāņa pārstāvji (bez tam viņš turpināja turēt savās rokās apsūdzību iniciatīvu, kas garantēja, ka tās nepavērsīs pret viņu un viņa atbalstītājiem). Tomēr tas viss, kaut arī zinām, ka ziņojumā netika atklāta ne desmitā daļa no īstajiem represiju apjomiem, sabiedrībā radīja bumbas sprādziena efektu. Radās jauna un pie līdzšinējās bezierunu paklausības pieradušās partijas vadības neparedzēta situācija — sabiedrībā destaļinizācijas process stihiski pieņēma tādus apmērus, ka aizgāja daudz tālāk, nekā to bija paredzējuši pasākuma iniciatori. Pagātnes vainas un atbildības apsriešana bija aktuālākā tēma visās partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sapulcēs.

Uzreiz pēc Pospelova komisijas ziņojuma sākās “personības kulta” kritikas kontrole. Lielākie “personības kulta” kritiķi vienā mirklī sāka bremzēt procesu, aicināt nepieļaut “apriešanu”, procesa aiziešanu “pašplūsmā”. Tā, piemēram, par “nepareizu” XX kongresa lēmumu apspriešanu tika izformēta Zinātņu akadēmijas Siltumenerģijas laboratorija, kuras zinātniskie darbinieki savā partijas sapulcē aizgāja pārāk tālu — sāka analizēt “kulta” iemeslus un sistēmu kā tādu. Kritikas robežas tika definētas 1956. gada 30. jūnija CK plēnuma lēmumā “Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu”, kas uz tuvākajiem 30 gadiem noteica oficiālo staļinisma un Staļina personības novērtējuma interpretāciju. 1957. gada janvārī/martā par “padomju realitātes apmelošanu” tika notiesāti vairāk nekā 100 cilvēki. Labākajās Staļina laiku tradīcijās tika safabricēta “Krasnopevceva lieta”, kurā 6—10 gadus piesprieda MVU vēstures fakultātes studenti un aspiranti, kuri mēģināja pārrakstīt PSKP vēsturi, kā arī strādāja pie jaunu ideoloģijas nostādņu veidošanas. 1958. gadā tika notiesāti Ļeņingradas zinātnieki R.Pimenovs un B.Vails, par to Hruščova “slepenā ziņojuma” komentāriem. Tika novilkta krasa šķirtne starp pieļaujamajām “virtuves” sarunām un publisko diskusiju tēmās pieļaujamo.

“Personības kulta” kritika, represēto reabilitēšanas sākšanās un paši XX kongresa rezultāti krasi mainīja visu gaisotni valstī, kultūras situāciju literatūrā, mākslā, zinātnē. Tieši te radās pats jēdziens Hruščova atkusnis, kas, kā teica rakstnieks Iļja Erenburgs, pienācis pēc “stindzinošā sala” (lai gan visai trāpīgi šis jēdziens liecina par nepastāvīgumu — pēc atkušņa var nākt salnas). Tika reabilitēti represētie literatūras un mākslas darbinieki, dzīvē atgriezās ne tikai personības, bet pat veselas kultūras jomas. Sāka izdot milzumu literāru un populārzinātnisku mēnešrakstu, sāka skanēt aizliegto gadsimta sākuma komponistu (Prokofjeva, Šostakoviča) simfoniskā mūzika. Furoru sacēla Solžeņicina romāns “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Nāca vesela plejāde literatūras un kinematogrāfijas darbu, kas pilnīgi savādāk aplūkoja kara laika notikumus: Šolohova stāsts “Cilvēka liktenis”, Simonova triloģijas pirmā daļa “Dzīvie un mirušie”, Čuhraja filma “Balāde par kareivi”, Kalatozova “Lido dzērves” u.c. Mākslā pilnīgs jaunatklājums jaunajai paaudzei bija no slēgtajiem fondiem izvilktā un izstādītā 20.—30. gadu avangarda glezniecības izstāde (kas nu nemaz neiekļāvās socreālisma tradīcijās). Bet gandrīz vai apvērsumu studentu dzīvē izsauca 1957. gada Maskavas starptautiskais studentu un jaunatnes festivāls, kur būtībā pirmo reizi bija iespēja reāli un nepastarpināti kontaktēt ar ārzemju jaunatnes pārstāvjiem.

Pilnīgi nospiestās humanitārās zinātnes patiesi tika pie “svaiga gaisa malka”. Sāka izdot tādus žurnālus kā “PSRS vēsture”, “PSKP vēstures jautājumi”, “Jaunā un jaunākā vēsture” u.c. Pirmo reizi guva pieeju daļai arhīvu, kas līdz tam bija drošības dienestu pārziņā. Tas izraisīja virkni publikāciju un pētījumu par neseno vēsturi (protams, cenzūras atļautajās robežās). Atļāva publicēt reabilitēto represēto atmiņas par revolūcijas laiku un pilsoņu karu (izņemot trockistu, buharinistu, rikovistu viedokli).

Taču “salnas” pazīmes visu laiku virmoja gaisā, un liecināja par “ziemas” varbūtējo tuvošanos. Tā 1957. gada sākumā par “padomju īstenības nihilistisku atspoguļošanu” asi tika kritizēts Dudinceva romāns “Ne no maizes vien”. Bet īsti skandaloza kļuva “Pasternaka lieta”, kur rakstnieku ne vien izslēdza no rakstnieku savienības, bet arī piespieda atteikties no Nobela prēmijas par romānu “Doktors Živago”. Šis skandāls visai uzskatāmi liecināja gan par atļautā robežām, gan arī par inteliģences gatavību mazākā partijas spiediena ietekmē izrādīt paklausību. 50. gadu beigās jaunā viļņa rakstnieki un dzejnieki sāka patstāvīgi izdot literārus žurnālus mašīnrakstā ¬ tā radās t.s. “samizdats”, kā opozīcijas domas patvērums un iespēja kaut minimāli izpausties.

Hruščovs pārņēma iniciatīvu ne tikai destaļinizācijas procesa virzīšanā, bet arī rūpēs par iedzīvotāju labklājību. 1956. gada martā pieņēma lēmumu par darbu kolhozniekiem maksāt katru mēnesi, nevis kā līdz šīm reizi gadā. Jūlijā radikāli reformēja pensiju sistēmu. Tagad vecuma pensiju varēja saņemt vīrieši no 60 gadu vecuma, bet sievietes no 55 gadu vecuma. Turklāt valsts pensijas apmērs sasniedza 55—100% no līdzšinējās vidējās algas. (Kolhozniekiem pensijas ieviesa ievērojami vēlāk — tikai 1964. gada rudenī.) No 1957. gada janvāra tika palielināta minimālā alga ražošanā, celtniecībā, transportā, tika noteikts ar nodokļiem neapliekamais ienākumu minimums. Martā samazināja nodokļus strādnieku un kalpotāju ienākumiem. Pārtrauca obligātos valsts iekšējos aizņēmumus no iedzīvotājiem. Darba dienu samazināja līdz 6—7 stundām, bet sestdienās un priekšsvētku dienās tās ilgumu samazināja vēl par 2 stundām. Pirmo reizi vispār tika aizskarts jautājums par darba materiālu stimulēšanu (kas bija pretrunā ar visu līdzšinējo ideoloģiju!). Stājās spēkā rīkojums par darba strīdiem, kas pārtrauca to strādnieku tiesisko vajāšanu, kuri vēlējās mainīt darbu pēc pašu gribas.

Ja vēl 1953. gada rudenī mēģinājumi normalizēt attiecības ar Dienvidslāviju tika izvirzīta kā apsūdzība Berijam, tad jau 1954. gadā Hruščovs, pārvarot Molotova pretestību, pats sāka meklēt kontaktus ar Tito. 1955. gada vasarā ar Dienvidslāviju jau oficiālā līmenī tika panākts izlīgums, un PSRS principā atzina citu valstu tiesības pašām veidot savu sociālisma modeli. Hruščovs uzstājās kā aktīvs destaļinizācijas veicinātājs, taču ne visai ilgu laiku. Pirmās problēmas bija 1956. gada oktobrī Polijā, taču tur status quo tika saglabāts pārrunu ceļā. Taču neizdevās situāciju noregulēt Ungārijā (kur sākās masu demonstrācijas, padomju veidošanās, par premjeru kļuva Naģs ar savu reformu politiku). Te, par spīdi noraidošajai Žukova nostājai, Hruščovs (ar Molotova, Bulgaņina, Vorošilova atbalstu), atmeta jebkādus centienus spēļēt liberālismu un deva rīkojumu Varšavas pakta karaspēkam ieiet Ungārijā un ar spēku apspiest nemierus. Visas liberalizācijas tendences PSRS ārpolitikā tika pārtrauktas, daudz stingrāka kļuva arī ideoloģiskā kontrole valsts iekšienē un visā sociālistiskajā nometnē kopumā. Ar jaunu spēku sākās aukstais karš.

No otras puses, aukstais karš deva zināmu pozitīvu ieguldījumu. Tas parādījās Hruščova orientācijā uz zinātniski tehnisko progresu. Laikā no 1950. līdz 1960. gadam investīcijas zinātnē pieauga 12 reizes. Tieši šajā laikā radās tie pētījumi, par kuriem padomju zinātnieki eksaktajās zinātnēs saņēma Nobela prēmijas. “Atkusnis” ietekmēja arī zinātnieku attiecības ar nomenklatūru. 1955. gada rudenī CK tika sūtīta “trīssimt zinātnieku vēstule”, vērsta pret Lisenko doktrīnu uzspiešanu. Zaļā gaisma tika dota kibernētikai un kvantu mehānikai, bet partijas pārstāvju mēģinājumi apšaubīt šīs nozares saņēma krasu zinātnieku pretsparu. Šajā laikā ievērojami pieauga arī zinātniski pētniecisko iestāžu skaits un pētījumu apjomi. No otras puses, Hruščova izglītības un veselā saprāta trūkums, ticība ideoloģijas brīnumiedarbībai uz sabiedrības, t.sk. arī zinātnes attīstību, kā arī paļaušanās uz “tautas akadēmiķa” Lisenko padomiem ievērojami bremzēja valsts vadības un zinātnes pārstāvju dialogu.

Hruščova populisms, pretrunīgā rīcība, haotiskās idejas ekonomikā, tiekšanās pēc varas, draudošās apsūdzības par piedalīšanos represijās, kā arī cenšanās samazināt valdības pilnvaras, balstoties uz otrā ešelona partijas nomenklatūras darbiniekiem, aizskāra veco partijas vadību. Bez tam notikumi Polijā un Ungārijā, kā arī 6. piecgades plānu neizpildīšana bija ievērojami sašķobījušas Hruščova pozīcijas CK (kur ap Maļenkovu sāka apvienoties partijas opozīcija ¬ Molotovs, Kaganovičs, Vorošilovs u.c.) un popularitāti ierēdniecībā. Hruščovs uzsāka kārtējo reformu kampaņu, lai uzlabotu ekonomisko situāciju un “uzspodrinātu” savu tēlu — 10.maija lēmums par ekonomikas decentralizāciju, nozaru pārvalžu monopola likvidēšanu, nododot saimniecības organizēšanu reģionu vadības rokās. Nenoliedzami sākumā bija pozitīvs efekts: tika likvidētas daudzas birokrātiskās barjeras, daudzās dublējošās nozares, samazināta neekonomiskā kravu plūsma, samazināta milzīgā ierēdņu armija (tika likvidētas 10 rūpniecības ministrijas). Taču tas izraisīja arī reģionu noslēgšanos vietējā ekonomikā, kas neļāva vairs efektīvi plānot attīstību valsts mērogā. Tā visa rezultātā 60. gadu sākumā sāka veidot jaunas vertikālās pārvaldes struktūras, un beigu beigās birokrātiskais aparāts bija ievērojami lielāks nekā 1954. gadā.

Tagad vienīgais, kas reāli varēja apdraudēt Hruščova pozīcijas, bija ārkārtīgi pieaugusī armijas ietekme. Bez tam CK Prezidija loceklis, aizsardzības ministrs maršals Žukovs bija vienīgais, kuru nu nemaz neapdraudēja klasiskā un visaptverošā apsūdzība par piedalīšanos represijās. Viņš ne tikai nebija tajās ņēmis līdzdalību, bet arī pats gandrīz tika represēts. Tāpēc viss CK aparāts Hruščova vadībā pievērsās armijas ietekmes samazināšanai. Žukova vizītes laikā Dienvidslāvijā un Albānijā, Hruščovs viņu apvainoja “bonopartismā” un savu kara nopelnu pārvērtēšanā. 1957. gada oktobrī Žukovs tika atcelts no visiem amatiem.

Destaļinizācijas beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gada pavasarī beidzās “juku laiks” un destaļinizācija — veidojot jauno valdību, no tās vadītāja amata atcēla N.Bulgaņinu (kurš bija atbalstījis Maļenkova opozīciju), un par Ministru Padomes priekšsēdētāju kļuva Hruščovs. Tas bija viņa pirmais amats valsts pārvaldē ārpus partijas amatiem un, sakoncentrējot savās rokās varu gan valdībā, gan partijā, viņš kļuva par vienpersonisku valsts vadītāju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Соколов А.К., Тяжельникова В.С., Курс советской истории 1941-1991. – Т.2., Москва, 1999.
  • Бурлацкий Ф.М., Вожди и советники. – Москва, 1990.
  • История России – ХХ век. - Москва, 1997.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]