Jevgeņijs Čazovs
| Jevgeņijs Čazovs Евгений Иванович Чазов | |
|---|---|
 | |
 PSRS Veselības ministrs | |
|
Amatā 1987. gada 17. februāris — 1990. gada 23. maijs | |
| Premjerministrs | Nikolajs Rižkovs |
| Priekštecis | Sergejs Burenkovs |
| Pēctecis | Igors Denisovs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1929. gada 10. jūnijs Ņižņijnovgoroda, Krievijas PFSR, PSRS (tagad  Krievija) |
| Miršanas dati |
2021. gada 12. novembris (92 gadi) Maskava, Krievija |
| Apglabāts | Novodevičjes kapsēta |
| Tautība | krievs |
| Politiskā partija | PSKP |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
Renata Ļebedeva Lidija Germanova Lidija Žukova |
| Bērni | 2 |
| Profesija | kardiologs |
| Augstskola | Kijivas Medicīnas institūts |
Jevgeņijs Čazovs (krievu: Евгений Иванович Чазов) bija Padomju Savienības un Krievijas kardiologs, medicīnas zinātņu doktors, profesors. PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas (1971) un PSRS Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1979). No 1982. līdz 1990. gadam bija PSKP Centrālkomitejas loceklis. PSRS Augstākās Padomes 9.—11. sasaukuma deputāts.
Sevišķi pazīstams kā padomju un Krievijas augstāko amatpersonu ārsts.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piedzimis 1929. gada 10. jūnijā Ņižņijnovgorodā.
1953. gadā absolvēja Kijivas Medicīnas institūtu un iestājās Pirmā medicīnas institūta (Maskavā) Terapijas katedras ordinatūrā pie kardiologa Aleksandra Mjasņikova, kur aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju. Strādāja PSRS Medicīnas ZA Terapijas institūtā par jaunāko, pēc tam par vecāko zinātnisko darbinieku, vēlāk kļuva par institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā.
1963. gadā aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju. No 1965. līdz 1967. gadam bija MZA Terapijas institūta direktors. No 1968. līdz 1986. gadam — PSRS Veselības ministra vietnieks un Kardioloģijas institūta (1967. gadā par to pārveidots Terapijas institūts) Neatliekamās kardioloģijas nodaļas vadītājs. No 1967. līdz 1986. gadam bija PSRS Veselības ministrijas IV Galvenās pārvaldes (nodrošināja valsts augstāko amatpersonu medicīnisko aprūpi) priekšnieks. 1976. gadā kļuva par jaunizveidotā MZA Vissavienības Kardioloģiskā zinātnes centra direktoru, šajā amatā palika arī Krievijas MZA laikā līdz 1997. gadam, 1997. gadā šis centrs tika pārveidots par Krievijas Federācijas Veselības ministrijas Kardioloģisko zinātniski rūpniecisko kompleksu, Čazovs kļuva par tā ģenerāldirektoru. 1987.—1990. gadā bija PSRS Veselības ministrs.
1970.—1980. gados Čazovs kopā ar amerikāņu kardiologu Bernardu Launu izveidoja kustību "Pasaules ārsti par kodolkara novēršanu", kurai 1985. gadā tika piešķirta Nobela miera prēmija.
Nomiris 2021. gada 12. novembrī Maskavā, apglabāts Novodevičjes kapsētā.
Zinātniskais darbs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Galvenie Čazova pētījumi veltīti trombozes ārstēšanai un miokarda infarkta novēršanai. Vairāk nekā 450 zinātnisko rakstu, tostarp 15 monogrāfiju, autors. Viņa vadībā aizstāvēti vairāk nekā 30 doktoru un 50 kandidātu disertāciju. Pasaules Veselības organizācijas ekspertu padomes loceklis. Viens no Maskavas Valsts universitātes Fundamentālās medicīnas fakultātes izveidotājiem. Medicīnas žurnāla "Terapeitiskais arhīvs" (Терапевтический архив) redaktors (1973—2017).
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmo reizi bija precējies ar Renatu Ļebedevu (1928—1999), no kuras piedzima meita Tatjana, kas kļuvusi par medicīnas zinātņu doktoru. Otro reizi bija precējies ar profilaktiskās medicīnas aizsācēju Padomju Savienībā Lidiju Germanovu (1934—2010), no kuras piedzima meita Irina, kas kļuvusi par kardiologu un Krievijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Ar trešo sievu Lidiju Žukovu Čazovs apprecējās 2010. gadā, bērnu šajā laulībā nebija.
Apbalvojumi un pagodinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]PSRS un Krievijas
- Botkina prēmija (1967)
- 4 Ļeņina ordeņi (1969, 1976, 1978, 1981)
- PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas (no 1992. gada — Krievijas Medicīnas ZA, 2013. gadā iekļauta Krievijas ZA) akadēmiķis (1971)
- PSRS Zinātņu akadēmijas (no 1991. gada — Krievijas ZA) akadēmiķis (1979)
- KPFSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1974)
- Sociālistiskā Darba Varonis (1978)
- PSRS Valsts prēmija (1969, 1976, 1991)
- Mjasņikova prēmija (1977)
- PSRS Ministru Padomes prēmija
- Ļeņina prēmija (1982)
- Krievijas Federācijas Valdības Goda raksts (1999)
- Krievijas Federācijas Valsts prēmija (2003)
- Lomonosova Lielā Zelta medaļa (2003)
- ordenis "Par nopelniem tēvijas labā", II šķira (2004)
- ordenis "Par nopelniem tēvijas labā", I šķira (2009)
- Pavlova Lielā medaļa (2011)
- ordenis "Par nopelniem Kabardas-Balkārijas Republikas labā" (2014)
- ordenis "Par nopelniem tēvijas labā", III šķira (2014)
- ordenis "Par nopelniem tēvijas labā", IV šķira (2019)
- I šķiras Stolipina medaļa (2019)
- Svētā Andreja fonda prēmija u.c.
Citu valstu
- Bulgārijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1986)
- Amerikas Sirds asociācijas goda loceklis
- VDR Zinātņu akadēmijas goda loceklis
- Ungārijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis
- Serbijas Zinātņu un mākslu akadēmijas goda loceklis
- Moldovas Zinātņu akadēmijas goda loceklis
- Kirgizstānas Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1995)
- Leona Bernāra fonda prēmija (1997)
- Kirgizstānas Slavas medaļa (1999)
- Moldovas Darba Slavas ordenis (2003)
- Baltkrievijas Republikas Nacionālās Sapulces Goda raksts
- Francijas Akadēmisko Palmu ordenis u.c.