Johanness Hēsterss

Johanness Hēsterss; Johannes Heesters
Dzimis	Johans Mariuss Nikolass Hēsterss; 1903. gada 5. decembrī; Amersforta, Nīderlande
Miris	2011. gada 24. decembrī (108 gadu vecumā); Štarnberga, Vācija
Citi vārdi	Jopī Hēsterss
Nodarbošanās	Filmu aktieris, dziedātājs
Darbības gadi	1921–2011
Dzīvesbiedre	Luīza Geisa (1930–1985) ; Simona Rētele (1992–2011)

Johanness Hēsterss (Johannes Heesters; īstajā vārdā Johans Mariuss Nikolass Hēsterss, pazīstams arī ar skatuves iesauku Jopī, dzimis 1903. gada 5. decembrī Amersfortā, miris 2011. gada 24. decembrī Štarnbergā) bija nīderlandiešu izcelsmes vācu aktieris un dziedātājs.^[1]

Savu karjeru veidojis vāciski runājošajās zemēs, tostarp sasniedzis vērā ņemamus panākumus Trešajā reihā, strādājot propagandas ministrijas kontrolētajā UFA filmu studijā, kamdēļ visa mūža garumā bijis spiests saņemt pārmetumus un apsūdzības par sadarbošanos ar nacistisko režīmu, jo īpaši no oponentiem savā dzimtenē Nīderlandē.

Vienlaikus Johannesa Hēstersa sasniegumi filmu mākslā un uz skatuves tiek pielīdzināti tādām Eiropas 20. gadsimta ekrāna un skatuves parādībām kā Zāra Leandere, Marika Reke u.c. Līdz pat savai nāvei Johanness Hēsterss nenokāpa no skatuves un pamatoti tika uzskatīts par vienu no vecākajiem jelkad praktizējušiem aktieriem pasaulē.

Biogrāfija

Ģimene un jaunības gadi

Johanness Hēsterss piedzima tirgotāja Jakobusa Hēstersa (1865–1946) un mājsaimnieces Gērtreides Jakobas (dzimusi van den Heivele) (1866–1951) ģimenē kā jaunākais no četriem dēliem. Johanness jau no mazotnes brīvi pārvaldīja vācu valodu, tā kā vairākus gadus pavadīja sava onkuļa ģimenē Bavārijā.

1912. gadā Johanness kopā ar ģimeni pārcēlās uz Amsterdamu, kur pēc skolas beigšanas kādu laiku strādāja bankā par praktikantu. 16 gadu vecumā Johanness apjauta, ka vēlas veidot citu karjeru un iestājās operetes solistu un dramatisko aktieru kursos. Pēc kursu beigšanas Johanness saņēma pirmos lomu piedāvājumus un 1921. gadā debitēja uz profesionālās skatuves.

Hēsterss strādāja Amsterdamas Carré un Paleis voor Volksvlijt teātros, kā arī citviet Nīderlandē. 1924. gadā Hēsterss ar nelielu lomu debitēja arī kinemotogrāfā — Teo Frenkela mēmajā filmā Cirque hollandais.

1934. gadā sekoja nākamā kinoloma — Aleksa Benno and Riharda Osvalda komēdijā "Derības" (nīderlandiešu: Bleeke Bet), kurā Hēsterss uz ekrāna beidzot varēja demonstrēt arī savas vokālās dotības, izpildot dziesmu O mooie Westertoren.

Ceļā uz Vīni un Berlīni

1934. gadā Johanness Hēsterss debitēja uz Vīnes Tautas operas skatuves ar lomu Karla Millekera operetē "Nabaga students" (vācu: Der Bettelstudent). Iestudējums ar Hēstersu guva žilbinošus panākumus un 1936. gadā UFA studijā operete tika adaptēta Georga Jakobija režisētajai muzikālajai filmai ar tādu pašu nosaukumu. Šajā pašā periodā Hēsterss aktīvi apguva dažādu teātru skatuves, izpildot operešu lomas Vīnē, Zalcburgā un Čehoslovākijā.

UFA filmu zvaigzne

1936. gadā Johanness Hēsterss pārcēlās uz Berlīni, kur paralēli operešu lomām Berlīnes Komiskajā operā uzsāka aktīvu filmēšanos UFA muzikālajās filmās un operešu ekranizācijās. "Nabaga studentam" sekoja "Pasūtījuma koncerts" (1936) un "Gasparone" (1937), kurā Hēstersa ekrāna partnere bija Marika Reke. Hēsterss ieguva ne vien Berlīnes publikas mīlestību, bet arī draudzīgo iesauku Jopī (vācu: Jopie).

1938. gada vecgada vakara koncertā Minhenes Staatstheater am Gärtnerplatz Hēsterss izpildīja Grāfa Danilo lomu Franča Lehāra operetē "Jautrā atraitne" (vācu: Die lustige Witwe), kas vēlāk kļuva par Hēstersa skatuves mākslas vizītkarti visa viņa mūža garumā. Savā slavenajā lomā Hēsterss ir uzstājies vairāk kā 1600 reižu. Lielā mērā var apgalvot, ka tieši šī loma Hēstersam bruģēja ceļu uz trešā reiha zvaigznes statusu, tā kā Ādolfa Hitlera iecienītākā operetes izrāde bija tieši "Jautrā atraitne". Vienlaikus, neskatoties uz to, ka Hēstersa izrādēs mēdza ierasties reihskanclers Nīderlandē slavenā tautieša panākumi joprojām tika aprakstīti ar lepnu sajūsmu. Tautiešu attieksme gan radikāli mainījās līdz ar Nīderlandes okupāciju, kamēr Hēsterss joprojām turpināja uzstāties un filmēties Berlīnē.

Bēdīgi slavena ir kāda 1941. gada "viesizrāde", kurā Hēsterss tika "uzaicināts" apmeklēt Dahavas koncentrācijas nometni. Ir saglabājušās dokumentālas liecības un fotogrāfijas, kurās Hēsterss redzams kopā ar nometnes virsniekiem. Vēlāk, gadu desmitu garumā, Hēsterss ir ticis tirdīts par šī apmeklējuma iemesliem un viņa kolobaratīvo darbību nacistiskā režīma laikā, uz ko pats mākslinieks vienmēr ir atbildējis, ka nekad nav interesējies par politiku un viņa vārdu ļaunprātīgi izmantojusi propagandas ministrija.

1944. gadā Johanness Hēsterss tika iekļauts trešā reiha Apdāvināto sarakstā, kurā tika iekļauti trešā reiha idejām un estētikai atbilstīgākie aktieri, komponisti, gleznotāji un arhitekti. Vienlaikus jāatzīmē, ka Hēsterss nebija nedz Vācijas pilsonis, nedz nacionālsociālistu partijas biedrs.

Pēckara gadi

Johanness Hēsterss turpināja intensīvi strādāt filmu paviljonos un uz teātru skatuvēm līdz pat kara beigām. Hēstersa lomas bija pilnīgs pretstats noziedzīgā režīma un kara laika šausmām — tā bija skaistu cilvēku laimīgas dzīves priekšnesums operetiskās dekorācijās. Šāda bija arī viena no pēdējām Hēstersa lomām UFA ražojuma Johana Štrausa operetes ekranizējumā "Sikspārnis", kuras uzņemšana sakarā ar intensīvo Berlīnes bombardēšanu tika pārnesta uz Prāgas studiju. Gadu pēc Berlīnes kapitulācijas tika uzskatīts, ka nofilmētais materiāls ir gājis bojā, taču filma tika atrasta un tās pirmizrāde norisinājās 1946. gada Austrumberlīnē.

Operešu ekranizāciju vieglais, apolitiskais raksturs nodrošināja Johannesam Hēstersam ātru un nesarežģītu tranzītu no totalitārā laikmeta mākslas uz pēckara Eiropas ekrāniem un skatuvēm. Jau drīz vien Hēsterss atkal kļuva par pieprasītu filmu un operešu aktieri, bieži vien strādājot kopā arī ar saviem vecajiem UFA laika kolēģiem. 1940. gadu otrā pusē — 1950. gadu sākumā Hēsterss tika uzaicināts uz vairākām kinolomām: "Vīnes melodijas" (1946), "Mīļā draudzene" (1949), "Kad sieviete mīl" (1950), "Kāzu nakts paradīzē" (1950), "Profesors Naktstauriņš" (1951), "Čardaša karaliene" (1951, kopā ar Mariku Reki), "Pie baltā zirga" (1952), "Šķiertene" (1953, kopā ar Mariku Reki).

1953. gadā austriešu izcelsmes amerikāņu producents un režisors Oto Premmingers uzaicināja Hēstersu uz ASV galvenās lomas tēlojumam romantiskajā komēdijā "Jaunava uz jumta". Filma vienlaicīgi tika uzņemta angļu un vācu valodā, izmantojot divas aktieru trupas.

Hēstersam šī tomēr izrādījās vien neliela epizode aktiera karjerā, pēc filmēšanās viņš atgriezās Eiropā un līdz 1960. gadu sākumam turpināja piedalīties vācu un austriešu ražojuma spēlfilmās un muzikālo izrāžu un operešu ekranizācijās.

Sākot ar 1960. gadiem Hēsterss no lielā kino aizgāja un savu turpmāko karjeru saistīja ar skatuvi, TV ierakstiem, kā arī neskaitāmiem TV šoviem, kuros Hēstersu bieži aicināja un, kuros tas labprāt piedalījās.

No 1996. — 2001. gadam Johanness Hēsterss spēlēja viņam speciāli uzrakstītajā izrādē "Svētītās vecumdienas", kas kļuva par pamatu viņa ierakstīšanai Ginesa rekordu grāmatā (1997. gadā), kā pasaulē vecākais spēlējošais aktieris.

Privātā dzīve

1930. gadā Johanness Hēsterss salaulājās ar beļģu aktrisi Luīzu Geisu. Šai savienībai bija lemts ilgs mūžs, viņi nodzīvoja kopā līdz pat Luīzas nāvei 1985. gadā. Johannesa un Luīzas laulībā piedzima divas meitas: Vīsje (dzim. 1931. gadā Hāgā) un Nikole (dzim. 1938. gadā Potsdamā).

1992. gadā, 89 gadu vecumā, Hēsterss apprecējās otrreiz - ar tobrīd 43 gadus veco vācu aktrisi Simonu Rēteli, lielu Hēstersa talanta un personības pielūdzēju.

Hēsterss mūža nogalē gandrīz pilnībā zaudēja redzi, tomēr turpināja kāpt uz profesionālās skatuves līdz pat sava mūža pēdējam gadam. Vienlaikus viņa profesionālo mūžu raksturo ne vien neatslābstošs darbs, bet arī dzīvesprieks un vitalitāte ar kuru viņš spēja iedvesmot daudzus. Hēsterss bija kaislīgs smēķētājs, kā arī neatteicās no alkoholiskajiem dzērieniem līdz pat savai nāvei. Savu garo mūžu Hēsterss reiz raksturoja ar vārdiem: "Dzīve vēlas, lai to dzīvotu".

Filmogrāfija

1924 "Holandiešu cirks" (franču: Cirque hollandais)
1934 "Derības" (nīderlandiešu: Bleeke Bet)
1935 "Četri Milleri" (nīderlandiešu: De Vier Mullers)
1936 "Ķeizara svečturis" (vācu: Die Leuchter des Kaisers)
1936 "Nabaga students" (vācu: Der Bettelstudent)
1936 "Galma koncerts" (vācu: Das Hofkonzert)
1937 "Ja sievietes klusē" (vācu: Wenn Frauen schweigen)
1937 "Gasparone", kopā ar Mariku Reki
1938 "Nanona" (vācu: Nanon)
1938 "Ikreiz, kad esmu laimīgs..!" (vācu: Immer wenn ich glücklich bin..!)
1939 "Hallo, Žanīne!" (vācu: Hello Janine!), kopā ar Mariku Reki
1939 "Piedzīvojums turpinās" (vācu: Das Abenteuer geht weiter)
1939 "Mana tante — Tava tante" (vācu: Meine Tante – Deine Tante)
1940 "Mīlestības skola" (vācu: Liebesschule)
1940 "Jautrie klaidoņi" (vācu: Die lustigen Vagabunden)
1940 "Rozes Tirolē" (vācu: Rosen in Tirol)
1941 "Vienīgi Tu!" (vācu: Immer nur … Du!)
1941 "Dženija un kungs frakā" (vācu: Jenny und der Herr im Frack)
1941 "Ilūzija" (vācu: Illusion)
1942 "Mīlas karnevāls" (vācu: Karneval der Liebe)
1944 "Lai dzīvo mīla!" (vācu: Es lebe die Liebe!)
1944 "Sievietēm par laimi" (vācu: Glück bei Frauen)
1944 "Tas sākās tik nevainīgi" (vācu: Es fing so harmlos an)
1944 "Nerātns un iemīlējies" (vācu: Frech und verliebt) (pirmizrāde: 1948)
1946 "Sikspārnis" (vācu: Die Fledermaus) (pirmizrāde: 1946)
1946 "Renē XIV" (vācu: Renée XIV)
1947 "Vīnes melodijas" (vācu: Wiener Melodien)
1949 "Mīļā draudzene" (vācu: Liebe Freundin)
1950 "Kad sieviete mīl" (vācu: Wenn eine Frau liebt)
1950 "Kāzu nakts paradīzē" (vācu: Hochzeitsnacht im Paradies)
1951 "Profesors Naktstauriņš" (vācu: Professor Nachtfalter)

1951 "Čardaša karaliene" (vācu: Die Csardasfürstin), kopā ar Mariku Reki
1952 "Pie baltā zirga" (vācu: Im weißen Rößl)
1953 "Šķiertene" (vācu: Die geschiedene Frau), kopā ar Mariku Reki
1953 "Jaunava uz jumta" (vācu: Die Jungfrau auf dem Dach)
1953 "Šlāgerparāde" (vācu: Schlagerparade)
1953 "Es mīlu tikai Tevi" (vācu: Hab' ich nur Deine Liebe)
1954 "Zvaigzne no Rio" (vācu: Stern von Rio)
1955 "Mīļais draugs" (vācu: Bel-Ami)
1955 "Atļaujiet iepazīties, mans vārds ir Koks" (vācu: Gestatten, mein Name ist Cox)
1956 "Viena sirds un viena dvēsele/...kurš sniegs man skūpstu" (vācu: Ein Herz und eine Seele / …und wer küßt mich)
1956 "Operas balle" (vācu: Opernball)
1956 "Šodien mans vīrs precas" (vācu: Heute heiratet mein Mann)
1957 Bel Ami. Bučmūlītis no Pārīzes (vācu: Bel Ami. Der Frauenheld von Paris)
1957 "Viktors un Viktorija" (vācu: Viktor und Viktoria)
1957 "Visu mīlētais" (vācu: Von allen geliebt)
1958 "Slatuve Tava, Marika!" (vācu: Bühne frei für Marika!), kopā ar Mariku Reki
1958 "Zibens no sakidrām debesīm" (vācu: Besuch aus heiterem Himmel)
1958 "Sieviete labākajos gados" (vācu: Frau im besten Mannesalter)
1959 "Neveiksmīgā laulība" (vācu: Die unvollkommene Ehe)
1961 "Jaunajiem vajag mīlestību" (vācu: Junge Leute brauchen Liebe)
1968 "Mūsu mīļā draudzne" (vācu: Unsere liebste Freundin)(TV)
1974 "Kāzu nakts paradīzē" (vācu: Hochzeitsnacht im Paradies)(TV)
1982 "Sonny puiši" (vācu: Sonny Boys)(TV)
1984 "Skaistā Vilhelmīne" (vācu: Die schöne Wilhelmine)(TV)
1985 "Oto. Spēlfilma" (vācu: Otto. Der film)
1991 "Veca sirds kļūs vēlreiz jauna" (vācu: Altes Herz wird nochmal jung)
1993 "Divi no Minhenes Hamburgā" (vācu: Zwei Münchner in Hamburg)
1994 "Silent Love (vācu: Klusā mīlestība) (īsfilma)
1995 "Grandhotel"
1996 "Svētītas vecumdienas" (vācu: Ein gesegnetes Alter)(TV)
2003 "Atpakaļ dzīvē" (vācu: Zurück ins Leben)
2008 "Laimes ceļi" (vācu: Wege zum Glück)

Diskogrāfija

1930 Freuderl, mir geht es heut’ so gut / Ich lade Sie ein, Fräulein / Mein Mädel ist nur eine Verkäuferin
1936 Eine Frau, so wie Du / Heimatlied
1936 Ich knüpfte manche zarte Bande / Nimm mein Herz in Deine Hände
1937 Ich werde jede Nacht von Ihnen träumen / Einmal von Herzen verliebt sein
1937 Du hast mich noch nie so geküßt / Nimm mein Herz in Deine Hände
1938 So verliebt wie heut’ war ich nie / Mein Herz liegt Dir zu Füßen
1939 Jede Frau hat ein süßes Geheimnis / Meine Welt, die bist Du
1940 Lippen schweigen, ’s flüstern Geigen / Da geh' ich ins Maxim
1941 Bist du’s, lachendes Glück? / Eine nach der anderen
1941 Man müßte Klavier spielen können / Liebling, was wird nun aus uns beiden?
1941 Mein Ahnherr war der Luxemburg / Wann sagst du ja?
1942 Durch Dich wird diese Welt erst schön / Karussell
1949 Ich spiel mit Dir (Und Du mit mir) / Ein Glück, daß man sich so verlieben kann
1949 Tausendmal möcht' ich Dich küssen / Das kommt mir Spanisch vor
1950 Es kommt auf die Sekunde an / Alle Wege führen mich zu Dir
19?? Sehnsucht nach Dir / Das ist die Nacht uns’rer Liebe
1966 O, mooie molen / Wir sind zwei gute Kameraden
1998 Ich werde 100 Jahre alt
2006 Bunte Tulpen
2006 Ich danke Gott für all die schönen Jahre
2007 Generationen

Apbalvojumi

1967, 1987, 1990, 1990, 1997, 2003, 2007, 2008, 2009, 2010, 2011: "Bambi balva" (Bembijs)
1967 Vīnes pilsētas goda balva
1975 Vācu kino balva "Zelta lente" (vācu: Filmband in Gold) par ilgu un bagātu radošo devumu vācu kinoindustrijā
1982 Johannes-Heesters-Ring
1982 Berlīnes Theaters des Westens goda biedrs
1983 Medaļa München leuchtet
1983 Minhenes Gärtnerplatztheaters goda biedrs
1984 Vīnes Tautas Operas goda biedrs
1984 Bavārijas nopelnu ordenis
1993 Berlīnes nopelnu ordenis
1996 Berlīnes "Zelta Priekškars" (vācu: Goldener Vorhang) balva kā iemīļotākajam 95/96 gada sezonas aktierim
1999 Vīnes pilsētas goda gredzens
1999 Dramaturgu apvienības "Sudraba lapa" (vācu: Silbernes Blatt)
2000 DIVA-Award
2001 "Platīna Romija" (vācu: Romy in Platin) par mūža ieguldījumu
2002 "Zelta kamera" (vācu: Goldene Kamera) par mūža ieguldījumu
2004 Kamerdziedātāja goda titula piešķiršana
2005 "Augšzalcburgas zelta vērsis" (vācu: Stier der Hohensalzburg ) par mūža ieguldījumu, sirsnību un humoru
2006 Radio Regenbogen goda balva
2008 Eiropas kultūras laboratorijas Berlīne-Vīne goda biedrs (vācu: Ehrenmitglied der Europäischen Kulturwerkstatt e.V. (EKW) Berlin-Wien)
2009 Vīnes zelta žetons

Skatīt arī

Atsauces

↑ [1] Spiegel online Kultur 24.12.2011 (vāciski)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Johanness Hēsterss.

Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)

[1] [1] Spiegel online Kultur 24.12.2011 (vāciski)

[1]