Jumprava pirmo reizi minēta 13. gadsimta vidū, kad šis apvidus piederēja zemgaļu Upmales zemei.
1257. gadā Rīgas arhibīskapsAlberts II apstiprināja, ka uz Livoniju uzaicinātajām cisterciešu klostera mūķenēm tiek piešķirta zeme 50 arklu platībā Upmalē un 100 arklu zemes Dobenes pilsnovadā, kā arī ciems 27 km lejpus Kokneses pils (Pepholt, vēlākā Lieljumpravas muiža), kā arī viena jūdze no Sēlijas zemes Daugavas pretējā krastā (Mazjumpravas muiža).[4]
1260. gadā arī Romas pāvestsAleksandrs IV apstiprināja Rīgas cisterciešu klostera privilēģijas un piešķīra tam pieder Pepoldes ciemu ar zemi pie Daugavas, 50 arklu zemes Upmalē (Upemelle) un 100 arklu zemes Zemgalē (Sascegele et SerpenDobenes pilsnovadā).[5]