Juris Caunītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Juris Caunītis
Personīgā informācija
Dzimis 1826. gada 30. augustā
Inčukalna pagasts, Vidzemes guberņā (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1861. gada 1. decembrī (35 gadi)
Rīga
Tautība latvietis

Juris Caunītis (1826—1861) bija latviešu skolotājs, žurnālists un sabiedriskais darbinieks, viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1826. gada 30. augustā Inčukalna Galaeniņu māju saimnieka ģimenē. Mācījās Ropažu draudzes novada skolā, pēc tam Cimzes skolotāju seminārā (1843-1846). Strādāja par skolotāju Inčukalna skolā, ērģelnieku un skrīveri Vangažos (1846-1850), tad par skolotāju Vānē (1850-1853).

1853. gadā pārcēlās uz dzīvi Pārdaugavā, kur strādāja G. Ā. Tīlo vadmalas manufaktūras skolā Zasumuižā. Viņš Tilo tekstilfabrikā izveidoja svētdienas skolu un bibliotēku pieaugušiem, vēlāk arī tā dēvēto tautībnieku pulciņu ar dziesmu un pārrunu vakariem. Bija viens no pirmajiem laikraksta "Mājas Viesis" līdzstrādniekiem, apkarojis mazvērtīgus, valodā kroplus sacerējumus, prasījis latviešu valodas cienīšanu.

1859. gadā, pēc luterāņu mācītāja K. J. Veiriha sastādītā kordziesmu krājuma "Dziesmu vainags mīļiem Latviešu jaunekļiem un bērniem vīts par jaunu prieku" iznākšanas kopā ar J. Kaktiņu sastādīja krājumu "100 Dziesmas un ziņģes ar notēm". Kopā ar žurnālistu Kasparu Biezbārdi un Bernhardu Dīriķi 1860. gada 30. augustā Baltajā muižā tikās ar no Pēterburgas atbraukušo Krievijas impērijas Finanšu ministrijas ierēdni Krišjāni Valdemāru par Latviešu rakstniecības biedrības dibināšanu Latviešu literārās biedrības parauga. 1861. gadā kopā ar B. Dīriķi un K. Biezbārdi izstrādāja biedrības statūtus, taču valdība to neapstiprināja. Latviaki pārulkoja Š. Birhes-Pfeiferes stāstu "Ubags un viņa audzēkne" (1860).[1]

Miris 1861. gada 1. decembrī Rīgā. Apglabāts Mārtiņa baznīcas kapos.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1856. - 1860. gadā publicēja ap 80 rakstu par praktiskiem un sabiedriskiem jautājumiem.

  • Brīnišķīgi notikumi, kādus kuģinieki dažu reiz uz saviem ceļiem piedzīvo. Mājas Viesis (1856)
  • Jauns sakāms vārds. Mājas Viesis, 1859. gada 4. maijā
  • Dziesmu vainags mīļiem Latviešu jaunekļiem un bērniem vīts par jaunu prieku. Recenzija žurnālā Mājas Viesis, 1859, nr. 25.
  • 100 Dziesmas un ziņģes ar notēm. Jaunekļiem par labu sagādātas no J. Kakting un J. Caunīt (1859)
  • Dziesmu kronis. 100 dziesmiņas uz vienu un vairāk balsīm, dziedamas skolas bērniem par labu (1861), atkārtoti izdevumi 1867. un 1884. gadā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vītoliņš J., Krasinska L. Latviešu mūzikas vēsture, Rīga, 1972, 129. lpp.
  • Zanders O. Cīruļa dziesma pelēkās debesīs. Karogs, 1976, 9, 161. lpp.
  • Bērziņa V. Tautas muzikālā atmoda latviešu publicistu skatījumā, Rīga, 1983, 9. lpp.
  • Vecgrāve A. Juris Caunītis. Pedagoģiskā doma Latvijā līdz 1890, Rīga, 1993, 101. lpp.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gadu sākumā pēc vēsturnieka Oļģerta Auna iniciatīvas Mārtiņa kapos tika atjaunots Jura Caunīša piemineklis.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]