Krišjānis Valdemārs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krišjānis Valdemārs
Krišjānis Valdemārs
Personīgā informācija
Dzimis 1825. gada 2. decembrī
„Vecjunkuri”, Ārlavas pagasts, Kurzemes guberņa, Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija
(tagad Valdgales pagasts, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1891. gada 7. decembrī (66 gadi)
Maskava, Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Vecāki Mārtiņš un Marija Valdemāri
Brāļi Johans Heinrihs (Indriķis) Voldemārs
Māsas Marija Medinska-Valdemāre
Dzīvesbiedre Luīze Johanna fon Ramma
Literārā darbība
Nodarbošanās Ekonomists, žurnālists, publicists, sabiedrisks darbinieks
Valoda Latviešu valoda, vācu valoda, krievu valoda
Augstskola Tērbatas universitāte

Krišjānis Valdemārs (dzimis 1825. gada 2. decembrī [v.s. 20. novembrī] Ārlavas pagastā (tagad Valdgales pagasts), miris 1891. gada 7. decembrī [v.s. 25. novembrī] Maskavā) bija latviešu ekonomists, publicists un politiķis, viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātājs, kā arī pirmās latviešu bibliotēkas dibinātājs.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krišjānis Valdemārs dzimis 1825. gada 2. decembrī "Vecjunkuros" saimnieka un vēlākā Ārlavas draudzes mācītāja palīga Mārtiņa Valdemāra un viņa sievas Marijas ģimenē. Vecākiem bijuši desmit bērni, no kuriem septiņi miruši līdz 15 gadu vecumam. Vecākais brālis Johans Heinrihs (Indriķis) Voldemārs (1819—1880) bija pārvācojies vēsturnieks un arhivārs, bet māsa Marija Medinska-Valdemāre (1830—1887) — rakstniece. Jau piecu gadu vecumā K. Valdemārs iemācījās lasīt. Pēc Lubezeres skolas beigšanas (1840) viņš strādāja Sasmakā (tagadējā Valdemārpils) par skolotāju, pēc tam Rundālē par pagasta skrīvera palīgu, vēlāk Lielberstelē un Ēdolē par skrīveri. Beidzis Liepājas ģimnāziju (1854), studēja ekonomiku (tolaik sauktu par "kamerālzinātni"), tautsaimniecības organizāciju un valststiesības Tērbatas universitātē.[1] Viens no studentu korporācijas Fraternitas Academica Dorpatensis dibinātājiem 1857. gadā.[2]

1848. gada 23. aprīlī (pēc vecā stila 11. aprīlī) Ēdolē K. Valdemārs dibināja pirmo latviešu bibliotēku, kas sākumā atradās Ēdoles baznīcā, bet pēc tam K. Valdemāra mājās. Pirmajā gadā tika saziedoti ap 70 rubļu, kas ļāva iegādāties ap 200 grāmatu.[3]

Studiju gados K. Valdemārs publicēja Dundagas mācītāja F. Bankava dzejojumu vācu valodā par Dundagu (1721) ar savām piezīmēm par folklora materiāla vākšanas nozīmi ("Das Inland", 1855, 14-16) un no 1856 laikrakstā "Mājas Viesis", krievu un vācu presē rakstus par dabas zinātnēm.

1856. gada 5. novembrī tapa pirmā K. Valdemāra publikācija latviešu valodā — "Ziņa par jaunām grāmatām" laikrakstā "Mājas Viesis".[4]

Ar rakstiem par jūrskolu veidošanas nepieciešamību ("Das Inland", 1857, 18-19) un brošūru "Uber die Heranziehung der Letten und Esten zum Seewesen." ("Par latviešu un igauņu piesaistīšanu jūrniecībai..", Tērbatā, 1857) jaunais zinātnieks pievērsa sev Krievijas valdības uzmanību kā izcils jūrniecības lietu pāzinējs un pēc Tērbatas universitātes beigšanas (1858) tika aicināts strādāt Sankt-Pēterburgā, kur kļuva Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta "St. Petersburgische Zeitung" redaktora palīgs un ierēdnis Finanšu ministrijā.

Ar savu darbību jūrniecības attīstīšanā guvis lielkņaza Konstantīna labvēlību un ietekmēja jūrniecības attīstību Baltijas piekrastē.

1862. gadā Leipcigā publicēja anonīmu brošūru "Baltische, namentlich livlandische Bauernzustande" ("Baltijas, īpaši Vidzemes zemnieku stāvoklis"), kur atzinīgi novērtēja G. Merķeļa paveikto un vērsās pret zemnieku beztiesisko stāvokli.

No 1862. līdz 1865. gadam viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs (sākumā cenzors un faktiski arī galvenais redaktors).

1864. gadā K. Valdemārs nodibināja pirmo latviešu jūrskolu Ainažos kā rezultātu saviem pētījumiem ekonomikā, kuros viņš galvenokārt pievērsās jūrniecības nozarei un tās attīstīšanai.

1865. gadā pret Valdemāru sāka kriminālizmeklēšanu un tiesas procesu t.s. Novgorodas lietā (Valdemārs bija ierosinājis latviešus iepirkt zemi Novgorodas apkārtnē, ja viņi to nevarēja izdarīt Baltijā, taču pasākums izrādījās nesekmīgs), kā rezultātā viņš zaudēja visus ietaupījumus un uz laiku tālākas karjeras iespējas. Lai izvairītos no kreditoriem (manta tika apķīlāta un pārdota izsolē) un rastu darba iespējas, 1867. gadā Valdemārs pārcēlās no Sanktpēterburgas uz dzīvi Maskavā, kur sākumā dzīvoja lielā trūkumā, nodarbojās ar publicistiku, rakstīja krievu konservatīvajiem laikrakstiem, veidoja latviešu-krievu-vācu valodu vārdnīcu, vēlāk atkal pievērsās jūrniecības un ekonomikas jautājumiem. Pēc K. Valdemāra ierosinājuma Fricis Brīvzemnieks Maskavā sāka organizēt Maskavas latviešu lasāmos vakarus, no kuriem vēlāk izauga latviešu trešā vecākā akadēmiskā mūža organizācija — akadēmiskā vienība "Austrums". 1873. gadā pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā tika nodibināta pirmā jūrniecības attīstības biedrība, kurā pats Valdemārs sāka strādāt par pastāvīgo sekretāru, kaut arī faktiski veica pētījumus jūrniecības ekonomikā, tajā skaitā pēc krievu valdības pasūtījuma. Līdz ar to 1870. gados ģimenes materiālais stāvoklis atkal uzlabojās.

Krišjānis Valdemārs miris 1891. gada 7. decembrī Maskavā, apbedīts Lielajos kapos Rīgā.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1864. gada 18. februārī Sanktpēterburgā K. Valdemārs salaulājās ar Rīgas tirgotāja meitu, baltvācu rakstnieci Luīzi Johannu fon Rammu (1841—1914). Savu bērnu viņiem nebija, un viņi pieņēma ģimenē 3 audžumeitas — latviešu meiteni Annu (dzim. Stīgi) un angļu meitenes Esteri un Fransisu (dzim. Klarkas). Anna nomira 9 gadu vecumā, Estere nomira 1893. gadā un Fransisa (prec. Ertlinga) 1939. gadā izceļoja uz Vāciju.

Kredo[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Valsts vēstures arhīvs 1997. gadā izdeva Valdemāra vēstuļu krājumu, kur apkopots viss līdz šim laikam apzinātais viņa epistolārais mantojums, kas glabājas Latvijas, Igaunijas un Krievijas arhīvos, bibliotēkās un muzejos. Izdevuma zinātniskā redaktore bija Dr.hist. V. Zelče.[5]

Grāmatā tika ievietotas 575 vēstules, kas attiecināmas laika posmā no 1854. gada līdz Valdemāra nāvei 1891. gadā. Tās hronoloģiski sakārtotas trīs posmos: Tērbata (1854—1858), Sanktpēterburga (1859—1867) un Maskava (1867—1891). Zinātniskā izdevumā darbi nodrukāti oriģinālvalodā - latviešu, vācu un krievu, ar latvisko tulkojumu citvalodās tapušajām vēstulēm. Grāmatu noslēdz kopsavilkums vācu, krievu un angļu valodā un personu, vietu, priekšmetu u.c. rādītāji.

Jūrniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemāra sabiedriski politiskās darbības pamats bija jūrniecība, un visvairāk vēstuļu — 135 — viņš no 1868. līdz 1891. gadam adresējis savam domubiedram kapteinim un Ainažu jūrskolas vadītājam Kristianam Dālam (1839—1904).

Jau 1860. gadā Valdemārs formulēja sava veida programmu kuģniecības attīstībai Baltijas piekrastē savam patronam, ķeizara Nikolaja I dēlam, Krievijas Jūrlietu ministrijas vadītājam, ģenerāladmirālim Konstantīnam Nikolajevičam (1827—1892). Baltijas jūras piekrasti no Somu jūras līča līdz pat Prūsijas robežām Valdemārs uzskatīja par labāku vietu ostu attīstībai: šī zeme «dabisko apstākļu dēļ ir kā radīta tam, lai nākotnē te milzīgos apjomos varētu nodarboties ar (..) Krievijas jūras tirdzniecību». Latviešiem un igauņiem ir labas dotības jūrniecībā, taču viņi nevarēs konkurēt ar plaši izglītotajiem rietumu kaimiņiem, ja Latvijā un Igaunijā nebūs daudz labu un lētu mācību iestāžu. Tāpēc īpašs Valdemāra rūpju objekts bija pirmā 1864. gadā Ainažos nodibinātā jūrskola, kā arī jaunu kuģu būve latviešu un igauņu zvejnieku ciemos.

1885. gada 13. martā viņš jau gandarīts varēja rakstīt Dālam, ka Ainažos ir pierakstīti 83 burukuģi, Ventspilī — 68 burukuģi un 7 tvaikoņi, Liepājā — 18 burukuģi un 2 tvaikoņi utt.[5]

Valdemārs rosmīgi piedalījās pirmo latviešu kuģniecības akciju sabiedrību izveidošanā un darbā. Pie viņa nopelniem pieder arī pirmās jūras terminu vārdnīcas izdošana, rūpes par Ziemeļu jūras ceļa attīstību, inspekcijas braucieni uz jūrām, kuras apskaloja Krieviju, un pētniecības ceļojumi uz vairākām Skandināvijas un Rietumeiropas valstīm.

Valdemāra darbība jūrniecības laukā vainagojās ar Krievijas tirdzniecības kuģniecības veicināšanas biedrības nodibināšanu 1873. gadā. Viņš kļuva par šīs organizācijas faktisko vadītāju un tās žurnāla redaktoru.

Krišjānis Valdemārs un «Pēterburgas Avīzes» (1862—1865)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēterburgas Avīzes dibinātājs un viens no vadītājiem ielika stingrus pamatus latviešu nacionālajai žurnālistikai un publicistikai.

Par laikraksta darbību viņš rakstīja dažādām valsts institūcijām un privātpersonām, it īpaši Avīžu vajāšanas laikā. Atbildot uz Baltijas ģenerālgubernatora V. H. fon Līvena sūdzību par laikraksta kaitīgo virzienu, viņš 1862. gada 10. oktobrī paskaidrojumā Sanktpēterburgas cenzūras komitejai noraidīja visus apvainojumus un norādīja, ka «jaunā avīze iemantojusi vispārēju uzticību», ka redakcija saņem milzums vēstuļu. Laikrakstam jau ir ap 4000 abonentu, jo tas ir daudz labāks un lietderīgāks par abām līdz šim izdotajām latviešu avīzēm (Latviešu Avīzes un Mājas Viesis).

Būdams labs diplomāts, 1865. gada aprīļa sākumā Valdemārs rakstīja Krievijas žandarmērijas štāba priekšniekam N. Mezencevam, ka viņa avīze ir "pati piesardzīgākā visā Krievijā", bet, neraugoties uz to, ir pakļauta "visā Krievijā smagākajai cenzūrai", ka viņam nācies aizstāvēties jau pret 10-15 sūdzībām, kuru autoriem, daudziem vācu muižniecības un garīdzniecības pārstāvjiem inteliģentā tonī ieturētā latviešu avīze liekas "nīstama un visādi apkarojama"

Devums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem. Savos rakstos K. Valdemārs uzstājās pret vācbaltiešu muižnieku privilēģijām Baltijas guberņās, ierosināja vairākas pārvaldes reformas. Aicināja latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt savu nacionālo pašapziņu un kultūru, sekmējot sabiedrisko kustību, kas vēlāk ieguva Pirmās atmodas nosaukumu. Daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un tās nozīmes apzināšanai. Sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu, panācis vairāku praktisku, jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu.

K. Valdemārs tiek uzskatīts par Jaunlatviešu kustības aizsācēju un tās galveno ideologu. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas, kopā ar saviem sekotājiem (Krišjāni Baronu, Frici Brīvzemnieku) izveidojis latviešu Dainu skapi, kurā ir 268 815 dainas.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

L. Āronu Matīss. Krišjānis Valdemārs savā dzīvē un darbā. Jelgava, 1892;

Līgotņu Jēkabs. Krišjānis Valdemārs. Rīga, 1923;

Birkerts A. "Kr. Valdemars un vina centieni", Rīga, 1925;

K.Valdemārs. Raksti, (t.) 1-2, Rīga, 1936-37. Sastādītājs E.Ķiploks[5].

Niedre J. "Krišjānis Valdemārs", rakstu krājumā: "Latviešu literatūra", (t.) 2, Rīga, 1953;

Jakovļeva M., Kvaskova V., Pētersone P., Pijola S., Zelče V. (sast.), Zelče V. (zin. red.). "Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste: Divos sējumos". Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1997. 1. sēj.: Krišjāņa Valdemāra vēstules. Rīga, 1997.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Krišjānis Valdemārs /Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture.
  2. Fridrihs Freibergs Jolanta Mediņa, „Kurzemnieks” Nr. 18. 2014. gada 12. februārī
  3. Šīmanis, Gints. Pirmajai latviešu bibliotēkai 140 (1988. gada 16. jūnijā). Dzimtenes Balss.
  4. «Krišjānis Valdemārs». literatura.lv (latviešu). Skatīts: 2018-01-08.
  5. 5,0 5,1 5,2 «K.Valdemārs divu grāmatu skatījumā». Skatīts: 2018-01-08.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]