Kārlis Hūns

Kārlis Hūns;
Pašportrets (1864)
Personīgā informācija
Dzimis	1831. gada 13. novembrī ; Madliena, Vidzemes guberņa; (tagad Latvija)
Miris	1877. gada 28. janvārī (45 gadi); Davosa, Šveice
Tautība	vācbaltietis

Kārlis Jēkabs Vilhelms Hūns,^[1] arī Kārlis Teodors Hūns (vācu: Karl Huhn, krievu: Карл Федорович Гун, dzimis 1831. gada 13. novembrī Madlienā, miris 1877. gada 28. janvārī Davosā, Šveicē), bija vācbaltiešu gleznotājs, viens no vēsturiskā žanra aizsācējiem Latvijas glezniecībā, kā arī viens no nozīmīgākajiem 19. gadsimta vācbaltiešu māksliniekiem.

Biogrāfija

Dzimis 1831. gada 13. novembrī (pēc citiem datiem — 13. decembrī^[2]^[3]) Madlienas skolotāja, ērģelnieka un ķestera Kārļa Frīdriha Hūna un viņa sievas Luīzes Dorotejas, dzimušas Fogeles, piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs skolotājs Kārlis Frīdrihs Hūns bija dzimis Mazbrenguļu muižā (Alt Wrangelshof, tagad Valmieras novadā),^[4] bet viņa māte Luīze Doroteja bija Ķeipenes Stūres kroga krodzinieka Jēkaba Fogeļa meita.

Mācījās Rīgas Doma skolā, 1850. gadā pārcēlās uz Pēterburgu, kur 1852.— 61. gadā studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā. No agrīnajiem darbiem pazīstamākā glezna ir "Kocēni pie Valmieras. Vidzeme" (1855). 1860. gadā viņš saņēma mazo zelta medaļu par gleznu "Olimpijas spēles" un 1861. gadā lielo zelta medaļu par gleznu "Sofija Vītauta meita Vasīlija Tumšā kāzās", kā arī stipendiju uz sešiem gadiem.

1862. gadā pēc Krievijas Ķeizariskās ģeogrāfijas biedrības lūguma viņš devās uz Vjatkas un Kazaņas guberņām, kur zīmēja vietējos iedzīvotājus, tautastērpus, sadzīves ainas ("Buhāriete, hiviete un tatāriete"). Daudzos Hūna zīmējumos attēlota daba ("Pievolgas ainava", "Daugava pie Lielvārdes"). Zīmējumi darināti galvenokārt ar ogli, tušu, sēpiju, zīmuli. Kopā ar V. Vereščaginu apgleznoja ikonostasu Pokrova baznīcai Vjatkas guberņā.

1863. gadā Hūns apceļoja Leipcigu, Prāgu, Drēzdeni, Minheni un apmetās Parīzē, Šajā periodā viņš pievērsās dabas un klasikas studijām, ietekmējās no Ticiāna, Tintoreto, Velaskesa. Parīzes salonos tika izstādītas viņa gleznas "Bērtuļa nakts priekšvakarā" (1868), "Slimais bērns" (1869), "Bērtuļa nakts aina" un "Jaunā čigāniete" (1870). 1870. gadā Hūns dzīvoja Normandijā un Briselē. 1871. gadā Hūnu ievēlēja par Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru un vēsturiskās un portreta klases vadītāju.

1874. gadā Hūns saslima ar tuberkulozi, ārstējās dažādās ārstniecības iestādēs, mira 1877. gada 28. janvārī Davosā Šveicē. Apbedīts Madlienas kapsētā, pēc viņa nāves no viņa labākajiem darbiem tika izveidota ceļojoša izstāde.

Daiļrades raksturojums

Galvenokārt strādājis eļļas un akvareļa glezniecības tehnikās, iemīļotie sižeti ir vēsturiski notikumi, portreti, ainavas un tautas tipāži.

Hūns gleznoja romantizētas ainas no Francijas vēstures — "Bērtuļa nakts priekšvakarā" (par to Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa nosaukums), "Bērtuļa nakts epizode" (par to profesora nosaukums), "Kārlis IX pie Koliņjī". Daudz pētīja vēstures materiālus, lai varētu precīzi attēlot vidi, tērpus u.tml.

Vēlāk Hūns deva priekšroku sadzīviskajam žanram ("Galdnieka darbnīca", "Bretaņas zemnieku sēta" u.c.), kā arī gleznoja intīmus un reprezentatīvus portretus ("Sievietes portrets" u.c.).

Gleznošanas tehnikā Hūns lietoja brīvu otas triepienu, izteiksmīgas faktūras, krāsainību. (Hūns arī pievērsās akvarelim, kur plaši izmantoja gaismēnu attiecības.) Viņš bija arī portretists, kā arī plenēra gleznotājs (akvareļos, kur viņa darbi izceļas ar īpaši dzidru, gaišu krāsu gammu), Ar Latviju saistītie darbi ir sadzīviskas ainiņas ("Latviete pie skapja" utt.). Hūns pievērsa uzmanību tautastērpu studijām.

1855., 1858., 1859., 1860. un 1861. gadā iegūtas Pēterburgas Mākslas akadēmijas lielās un mazās sudraba un zelta medaļas, par darbu "Bērtuļa nakts priekšvakarā" iegūts akadēmiķa tituls, bet par "Bērtuļa nakts ainu" un "Čigānieti" — profesora vieta. 1865.—1870. gadā ņēmis dalību Parīzes Salona izstādēs.

Pēc atgriešanās Krievijā 1871. gadā Hūna darbi eksponēti t.s. peredvižņiku 1., 2., 3. un 5. izstādē (6. jau pēc nāves). Piemiņas izstādes Rīgā 1950. un 1980. gadā, Madlienā — 1980. gadā.

Pazīstamākās gleznas

Kokmuiža pie Valmieras. Vidzeme (1855)
Olimpiskās spēles (1860)
Sofija Vītauta meita Vasīlija Tumšā kāzās (1861)
Pērse (1863)
Slimais bērns (1869)
Duelants (1869)
Vecais kareivis no hugenotu laika (1870)
Bērtuļa nakts aina (1870)
Bruņinieks (ap 1870)
Jaunā čigāniete (1870)
Itāliešu pagalmiņš (1871)
Iekritis (1875)

Literatūra

A. Lapiņš, A. Eglīts: Kārlis Hūns. Monogrāfija. Latvijas Valsts Izdevniecība, Rīgā: 1953. (100 lpp.)
Alberts Prande: Hūns. Sērija Latviešu māksla. E.Drujas-Foršū apgāds Rīgā: 1943. (64 lpp.)
K. Hūna 120 gadu dzimšanas dienas atceres izstādes katalogs. Rīgā: 1950

Atsauces

↑ Edvarda Šmite. Kārlim Hūnam — 175. Studija, 2006., 1. numurs
↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VI sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 12 256.—12 259. sleja.
↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 152. lpp.
↑ Pēc cita uzskata tagadējā Pelvas apriņķa Prangli muižā, ko vāciski arī sauca par Alt-Wrangelshof Vidzemes guberņā

Ārējās saites

www.makslasvesture.lv

[1] Edvarda Šmite. Kārlim Hūnam — 175. Studija, 2006., 1. numurs

[2] Latviešu konversācijas vārdnīca. VI sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 12 256.—12 259. sleja.

[3] Latvijas padomju enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 152. lpp.

[4] Pēc cita uzskata tagadējā Pelvas apriņķa Prangli muižā, ko vāciski arī sauca par Alt-Wrangelshof Vidzemes guberņā

[1]

[2]

[3]

[4]