Kārlis Mangulis
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Kārlis Mangulis (1900. gada 9. marts — 1959. gada 8. marts) bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, pasniedzējs. Otrā pasaules kara laikā komandējis latviešu kārtības dienesta vienības, bet pēc kara bijis sabiedriskais darbinieks trimdā.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Limbažos. Mācījies Rīgas pilsētas 1. vidusskolā.[2] Uzreiz pēc mācību pabeigšanas 1919. gada jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā.[3] Latvijas atbrīvošanas kara laikā dienējis 1. latviešu atsevišķajā brigādē, vēlāk 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. No 1919. gada 5. decembra mācījies Kara skolā, beidzis tās pirmo izlaidumu 1920. gada 20. maijā leitnanta dienesta pakāpē.[2] Pēc tam dienestu turpinājis 6. Rīgas kājnieku pulkā.[4]
1925. gadā septembrī Mangulis ar I šķiru pabeidza virsnieku kursus, iegūstot virsleitnanta dienesta pakāpi.[2] No 1931. līdz 1932. gadam studējis Latvijas Universitātē ķīmiju, savukārt no 1932. līdz 1935. gadam mācījies Augstākajos militārajos kursos (1933. gadā paaugstināts par kapteini—leitnantu).[4] Pēc tam bijis virsnieks Armijas štābā (Apmācības daļas priekšnieka palīgs[2]). No 1938. līdz 1940. gadam piekomandēts Armijas štāba bataljonam, kur komandējis rotu, lai iegūtu komandēšanas cenzu.[4] No 1939. gada Apmācības lektors Latvijas Universitātē.[2] Virsnieks Kara skolā no 1940. gada janvāra.[4]
Pēc Latvijas okupācijas turpinājis dienestu no 1940. gada jūlija kā Apmācības daļas 1. nodaļas priekšnieks, paaugstināts par pulkvedi leitnantu.[4][5] Septembrī ieskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā, kur dienējis kā 183. divīzijas Operatīvās daļas priekšnieka palīgs.[4] 1941. gada jūnijā dezertējis no dienesta Sarkanajā armijā. Pirmās padomju okupācijas laikā Manguļa vienīgais dēls Tālivaldis miris apcietinājumā, brālis, arī virsnieks, deportēts.[3]
Pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā Mangulis 1941. gada septembrī no latviešu brīvprātīgajiem organizējis 1. atsevišķā kārtības dienesta bataljona (vēlāk — 16. Zemgales policijas bataljons) formēšanu, kļūstot par bataljona pirmo komandieri. Pēc bataljona izbraukšanas uz dienesta dislokācijas vietu 1941. gada 12. decembrī nesaskaņas ar vācu sakaru virsnieku spieda Manguli pamest amatu, par bataljona nākamo komandieri kļuva kapteinis Rūdolfs Kociņš.[6] No Rīgas apkaimes brīvprātīgajiem 1942. gada 1. jūlijā Bolderājā saformējis 272. Daugavgrīvas policijas bataljonu, bataljona komandēšanu neilgi pirms tā izbraukšanas uz dienesta dislokāciju 22. jūlijā nodevis pulkvedim leitnantam Jurim Taubem.[7] Pēc tam no 1942. gada 21. oktobra pildījis dienesta pienākumus kā Latviešu kārtības dienesta vienību štāba IV (pensiju un pabalstu) daļas priekšnieks.[3][4]
Pēc Otrā pasaules kara bēgļu gaitās Vācijā. 1947. gadā Mangulis kopā ar sievu pārcēlies uz Apvienoto Karalisti. Trimdā iesaistījies latviešu sabiedriskajā dzīvē, darbojies Daugavas vanagos. Miris Notingemā 1959. gadā, apglabāts Vilforda Kalna kapsētā.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas Kareivis — Armijas svētkos ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotie (1934. gada 11. novembris, Nr.255)
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 biographien.lv — Virsnieki
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Brīvā Latvija — Kad tēvu zemei grūti laiki.. Arhivēts 2020. gada 28. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (2001. gada 27. oktobris, Nr.41)
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 "Latvijas armijas augstākie virsnieki:1918-1940:biogrāfiska vārdnīca" (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4, 321 lpp.
- ↑ Brīvā Zeme — Pārmaiņas armijas virsnieku sastāvā (1940. gada 18. jūlijs, Nr.160) Arhivēts 2020. gada 28. aprīlī, Wayback Machine vietnē..
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums — Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 41. lpp.
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums — Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 159. lpp.