272. Daugavgrīvas policijas bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
272. Daugavgrīvas policijas bataljons
Ordnungspolizei flag.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1942-1943
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Varšavas geto apsardze
Partizānu apkarošana Ukrainā
Komandieri
Komandieri Kārlis Mangulis
Pēteris Ziediņš

272. Daugavgrīvas policijas bataljons (vācu: 272. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza ar iekļaušanu Latviešu leģionā 1943. gada februārī.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

272. Daugavgrīvas bataljonu saformēja pulkvežleitnants Kārlis Mangulis 1942. gada 1. jūlijā Bolderājā no Rīgas apkaimes brīvprātīgajiem, vadību 22. jūlijā pārņēma pulkvežleitnants Juris Taube. Formēšanas laikā bataljonā bija 6 virsnieki, 19 instruktori un 317 kareivji bez iepriekšējas dienesta pieredzes, bataljona vadība bija šāda:

Bataljona komandieris — pulkvežleitnants Juris Taube

  • 1. rotas komandieris — kapteinis Liepiņš
  • 2. rotas komandieris — kapteinis Ziediņš
  • 3. rotas komandieris — virsleitnants Kronis.[1]

Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmācības pilnībā nenobeidzot, taču saņēmis vienotus formās tēpus, melnus ar pelēkiem atlokiem, kā arī apšaubāmi bruņots (bruņojumā bija krievu un kanādiešu šautenes) bataljons jau 25. jūlijā saņēma pavēli 26. jūlija vakarā, kopā ar 22. Daugavas bataljonu, doties uz Varšavu, tur bataljons nonāca 31. jūlijā. Varšavā bataljonu novietoja Prāgas priekšpilsētā, Otvocka ielā 1. Ar 1. augustu 272. bataljons uzsāka Varšavas geto ārējā perimetra apsardzi trīs rotu sastāvā, piedaloties arī vienai no 22. Daugavas bataljona rotām, pienākumos ietilpa nepieļaut iekļūšanu vai izkļūšanu no geto teritorijas, kā arī sazināšanos caur žogu. Sardzes pienākumu izpildē fiksēti vairāki reglamenta pārkāpumi, tostarp atrašanās postenī reibumā, brāļošanās ar poļu civiliedzīvotājiem, kā arī pavēļu nepildīšanu. 23. septembrī SS un policijas tiesa sodīja ar nāvi trīs latviešu karavīrus par sargkareivja uzpirkšanu, novietojuma pašrocīgu pamešanu, kā arī reibumā veiktu vietējo māju izlaupīšanu aviācijas uzlidojuma aizsegā.[2] Bataljona kareivis Paulis Sprincis aprakstījis dienestu Varšavas geto apsardzē:

[..] kad ierados Varšavā, mana bataljona komandieris bija pulkvedis-leitnants Taube un pēc tam rotas komandieris kapteinis Brunners (tanī laikā virsleitnants) [..] Tajā pašā laikā Varšavā vēl bija 22. bataljons. Šis bataljons skaitījās "vecie", valkāja zaļās Latvijas armijas formas. (Mums (272. bataljonam) bija melnas, ar pelēkiem atlokiem.) [..] Varšavā abi bataljoni (272. un 22. - pieņemu, ka tas tā bija) nesa sardžu dienestu, apsargāja zināmas tautas iežogoto rajonu un pavadīja kā sargi šos transportus. Transporta apsargi vairāk bija no "vecajiem", zinu tikai vienu gadījumu, kad kā transporta pavadonis bija viens no mūsu bataljona virsniekiem. "Jaunos" sargāja no "samaitāšanas". Sakarā ar šo dienestu karavīriem bija ļoti daudz naudas un notika smaga dzeršana un uzdzīve, sevišķi pie "vecajiem". Cik tālu lietas bija aizgājušas, varat spriest no tā, ka četriem no "vecajiem" piesprieda nāves sodu par laupīšanu uzlidojuma laikā. Sodu piesprieda vācu kara tiesa, bet jāizpilda [bija] pašiem latviešiem, nošaujot [tos] ierindas priekšā. ledzīvotāju noskaņojums bija ļoti naidīgs, sevišķi pēc tam, kad ielencām un turējām aplenkumā kādu tirgus rajonu, kamēr vācieši kontrolēja "melntirdzniecību". No otras puses, paši to nezinādami, ieguvām poļu simpātijas. Kādreiz soļodami dziedājām "Balta roze manā dārzā zied" un brīnījāmies, kāpēc poļi apstājas, pat apgriežas un nāk mums līdzi, kad beidzam dziedāt - aplaudē. Noskaidrojām, ka tā ir poļu nacionālā dziesma. Vācieši mums aizliedza to turpmāk dziedāt.[2]

1942. gada 1. oktobrī no bataljona atdalīja 1. rotu un to pārdēvēja par 274. latviešu kārtības dienesta bataljonu, pēc šīs pārformēšanas bataljonā palika vien 3 virsnieki, 11 instruktori un 170 kareivji. 23. oktobrī bataljona atlikušie vīri kapteiņa Pētera Ziediņa vadībā ieradās Dņepropetrovskā, kur piedalījās tuvējās apkaimes partizānu apkarošanā, kā arī pildīja sardzes pienākumus. 1943. gada februārī bataljonu iekļāva Latviešu leģionā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 159. lpp.
  2. 2,0 2,1 Ēriks Jēkabsons, Uldis Neiburgs, Kaspars Zellis - Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1956.gadā, Rīga: 2002, 197. lpp