Rūdolfs Kociņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rūdolfs Kociņš
Rūdolfs Kociņš
Personīgā informācija
Dzimis 1907. gada 15. decembrī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Valkas apriņķis, Tirza
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1990. gada 17. aprīlī (82 gadi)
Karogs: Vācija Vācija Menhengladbaha, Ziemeļreina-Vestfālene
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmbannführer (pulkvežleitnants)SS-Obersturmbannführer.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Komandēja 16. Zemgales policijas bataljons
42. ieroču SS grenadieru pulks
1. SS apmācības pulks
44. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Ievainojuma zīme

Rūdolfs Kociņš (1907-1990) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1907. gadā Tirzā, 1931. gadā Kociņš beidza mācības Latvijas kara skolā, dienēja Sakaru bataljonā.[1] 1939. gada 15. septembrī, pēc Augstākās kara skolas beigšanas virsleitnanta pakāpē tiek pārcelts uz to kā mācībspēks.[2]

Pēc Latvijas okupācijas Kociņš bruņotos spēkus pamet.[1] Vērmahta uzbrukuma laikā 1941. gada jūnijā Rūdolfs Kociņš darbojās Krimuldas partizānu grupā. 1941. gada novembrī Kociņš brīvprātīgi pieteicās vācu dienestā un tiek nozīmēts par 16. Zemgales bataljona komandieri Austrumu frontē. Oficiāli par komandieri tiek nozīmēts 1941. gada 12. decembrī, nomainot pulkvežleitnantu Manguli. 1943. gada 2. februārī bataljons tiek pārcelts uz Ļeņingradas fronti, 8. februārī bataljons tiek iekļauts 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljons un pārcelts uz Volhovas fronti. 1943. gada 17. augustā tiek apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu.[3] 1943. gada 11. novembrī Kociņš tiek nozīmēts par 1. pulka komandieri, taču jau 16. decembrī slimības dēļ viņam nākas no šī posteņa atteikties.[1]

Pēc izveseļošanās Kociņš Rīgā darbojās pie 44. pulka formēšanas, kas tika iekļauts 19. divīzijas sastāvā un nosūtīts uz Ostrovas fronti, piedalījās atkāpšanās cīņās līdz Vidzemei, kur viņš parādīja izcilas komandiera spējas. 1944. gada 17. martā paaugstināts par pulkvežleitnantu.[4] Atvaires kaujās pie Dobeles 1944. gada 17.-21. oktobrī Kociņa pulks atradās pašā cīņu centrā, arī 3.-4. novembrī izcīnīja smagas cīņas uz ziemeļrietumiem no Dobeles. Kā pulka komandieris piedalījās arī četrās Kurzemes lielkaujās.[1]

1945. gada 29. janvārī Kociņu apbalvoja ar Vācu krustu zeltā.[5] Viņš piedalījās Latvijas Nacionālās komitejas izveidē, pildot pienākumus tās iekšlietu resorā, 1945. gada aprīlī bija arī viens no Kurzemes tautas padomes dibinātājiem Liepājā, pameta Kurzemi ar vienu no pēdējām ātrlaivām 1945. gada 9. maijā.[1]

1948. gadā Rūdolfs Kociņš bija angļu armijai piekomandētas sardzes vienības komandieris, pildīja arī latviešu sakaru virsnieka pienākumus pie angļu Reinas valdības. Trimdā aktīvi darbojās Daugavas Vanagu organizācijā, nodarbojas ar publicistiku, kā arī bija kara invalīdu apvienības goda biedrs.

Miris 1990. gada 17. aprīlī, apbedīts Menhengladbahas kapos.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 121. lpp
  2. Latvijas Kareivis, Nr. 209, 1939. gada 15. sept, 1. lpp
  3. Tēvija, Nr. 191, 1943. gada 17. aug, 3. lpp
  4. Daugavas Vanagi, 1944. gada 17. martā, 1. lpp
  5. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 79. lpp