Kātacu plaušgliemeži
| Kātacu plaušgliemeži Stylommatophora A. Schmidt, 1855 | |
|---|---|
.jpg) Kātacu plaušgliemezis parka vīngliemezis | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Virstips | Spirālveidīgie (Lophotrochozoa) |
| Tips | Gliemji (Mollusca) |
| Klase | Gliemeži (Gastropoda) |
| Apakšklase | Dažādžauņi (Heterobranchia) |
| Infraklase | Eitineiras (Euthyneura) |
| Virskārta | Īstie plaušgliemeži (Eupulmonata) |
| Kārta | Kātacu plaušgliemeži (Stylommatophora) |
| Iedalījums | |
 Kātacu plaušgliemeži Vikikrātuvē | |
Kātacu plaušgliemeži (Stylommatophora) ir gliemežu klases kārta, kas iekļauj sevī pārsvarā sauszemes gliemežus. Kārta piedēvēta vācu malakologam Ādolfam Šmitam, pamatojoties uz viņa 1855. gadā izveidoto Stylommatophoren dzimtu. Šīs kārtas pārstāvji ir plaši izplatīti pa visu pasauli, ieskaitot Latviju. Ģeohronoloģiski kātacu plaušgliemeži ir zināmi no vēlā krīta perioda līdz mūsdienām.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gandrīz visi šīs kārtas pārstāvji dzīvo uz sauszemes un sastāda visattīstītāko gliemežu grupu. Viņus raksturo ievilkties spējīgu taustekļu pāris, kuru galā atrodas acis. Bez to, ir vēl viens īsāku taustekļu pāris. Kātacu plaušgliemežu lielākai daļai ir labi attīstīta čaula. Uz sauszemes dzīvojot, tā kalpo ne tikai pasargāšanai no mehāniskiem bojājumiem, bet arī aizsardzībai no izžūšanas. Tāpēc sauszemes gliemežiem čaula ir pielāgota viņu dzīvesveidam. Mitrā vidē dzīvojošiem čaula ir vāji pārkaļķota, plāna un caurspīdīga. Sausā klimatā dzīvojošiem tā gluži otrādi ir ar biezām sieniņām, ar lielu kalcīta saturu un bieži vien balta, lai labāk atstarotu saules gaismu. Uz klintīm dzīvojošām sugām čaula var būt klāta ar tievām un resnām ribiņām, kas ar minimālu svara pieaugumu palielina čaulas izturību. Daudziem kātacu plaušgliemežiem čaula ir rudimentāra, un daļēji vai pilnībā pārklāta ar mantiju, bet citām formām tā pilnībā ir reducējusies. Čaulas forma var mainīties no gandrīz diskveidīgas (Discus rotundatus) līdz apaļīgai (Helix pomatia) vai torņveidīgai un pat izstiepti vārpstveidīgai (Cochlodina laminata). Un, visbeidzot, kad čaulai ir tendence reducēties, tā iegūst saplacinātas bļodiņas veidu ar nedaudz spirālisku virsotni. Pie tam šāda tendence ir konverģenta un parādās dažādu dzimtu pārstāvjiem (piemēram, Daudebardia, Schizoglossa novoselandica u.c.).
Saistībā ar sauszemes apstākļiem un pārvietošanos pa sausumu daudziem kātacu plaušgliemežiem ir izmainījusies pēdas uzbūve. Ja vienai to daļai saraušanās viļņi, pārvietojoties no aizmugures uz priekšu, aptver visu pēdu, tad citiem tie virzās tikai pa tās vidējo joslu, kura ir nodalīta no sānu joslām ar divām gareniskām vagām, bet reizēm tā pat izceļas ar savu krāsojumu. Bez to sauszemes gliemežiem ir priekšējais kājas dziedzeris, bet dažos gadījumos arī aizmugurējais kājas dziedzeris, kuri izdala gļotas, lai pa tām varētu labāk pārvietoties, īpaši pa slīpām vai pat pa vertikālām virsmām.
Dzīvojot uz sauszemes, daļēji izmainījās arī ādas segums, īpaši lieliem gliemežiem, kuriem āda ieguva krokotu izskatu. Šie krokotie ādas sabiezinājumi lēni pulsē, kā to var pamanīt lieliem kailgliemežiem. Šī pulsācija ir svarīga ādas elpošanai, kura sauszemes gliemežiem papildina elpošanu ar plaušām. Savukārt, elpošana ar plaušām izpaužās gaisa ieelpā un izelpā caur plaušu atveri jeb pneimostomu. Šis process nenotiek ritmiski, bet ar dažādiem laika intervāliem, atkarībā no nepieciešamības. Pneimostomas atvēršanās un gaisa izelpa notiek, acīmredzot, tad, kad plaušu dobumā sakrājas noteikts daudzums ogļskābās gāzes, kas rada refleksīvu pneimostomas atvēršanos. Normālos apstākļos parka vīngliemeža pneimostoma atveras un aizveras apmēram reizi minūtē. Ja CO2 līmenis ir augsts, tad elpošanas kustības gliemežiem var sasniegt 27 reizes minūtē.
Bez acu pāra, kuras var atšķirt ne tikai apgaismojuma intensitātes pakāpi, bet, domājams, arī priekšmetus attālumā līdz 1 cm, kātacu plaušgliemežiem ir labi attītītas ķīmiskās maņas jeb oža. Par ožas orgānu kalpo ne tikai taustekļu galu paresninājumi, bet arī visa ķermeņa priekšējās daļas āda. Kaut arī aizmugurējā tausekļu pāra gala paresninājumi un apgabals, kas izklāj ieeju elpošanas dobumā ir ar vislielāko ķīmisko jutību, taču mazākā mērā šāda jutība ir arī galvas priekšējās daļas, kājas priekšdaļas u.c. ķermeņa apgabalu ādai. Vielas ar spēcīgu smaku, bet ar kurām gliemeži dabā parasti nesaskaras (petroleja, benzīns, hloroforms, amonjaks), izsauc reakciju apmēram 4 cm attālumā. Bet, piemēram, gatavas melones smaržu parka vīngliemezis sajūt 50 cm attālumā, un kāpostu smaržu 40 cm. attālumā, tiesa gan nelielas vēsmas apstākļos. Pilnīgā bezvējā šī smarža iedarbojas tikai 6 cm attālumā. Ir gliemeži (piemēram, lielais kailgliemezis), kas pārtikas smaržu sajūt līdz 2 m un pat lielākā attālumā. Vēl kātacu plaušgliemežiem ir labi attīstīta taustes maņa, bet dzirdes maņas tiem nav. Statocistu pāris nodrošina tiem līdzsvara maņu, ļaujot orientēties attiecībā uz smaguma spēku, lai koordinētu savu kustību, īpaši pa slīpām un vertikālām virsmām.[1]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kātacu plaušgliemežu kārtā ir iekļautas šādas apakškārtas, un tajās ietilpsošās ifrakārtas un virsdzimtas[2]:
- kārta: Stylommatophora A. Schmidt, 1855
- apakškārta: Achatinina Schileyko, 1979
- virsdzimta: Achatinoidea Swainson, 1840
- virsdzimta: Streptaxoidea J.E. Gray, 1860
- apakškārta: Helicina Rafinesque, 1815
- ifrakārta: Arionoidei H. Nordsieck, 1993
- ifrakārta: Clausilioidei Bouchet et al. 2017
- ifrakārta: Helicoidei Rafinesque, 1815
- ifrakārta: Limacoidei Bouchet et al. 2017
- ifrakārta: Oleacinoidei Bouchet et al. 2017
- ifrakārta: Orthalicoidei Hausdorf & Bouchet, 2017
- ifrakārta: Pupilloidei Bouchet et al. 2017
- ifrakārta: Rhytidoidei Bouchet et al. 2017
- ifrakārta: Succineoidei Bouchet et al. 2017
- apakškārta: Scolodontina H.B. Baker, 1925
- virsdzimta: Scolodontoidea H.B. Baker, 1925
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Жизнь животных, Том 2. Беспозвоночные, Под редакцией Л.А.Зенкевича, Москва, Просвещение, 1968. Объем: 606 стр. 78-82. lpp.
- ↑ MolluscaBase