Kibucs

Kibucs (ivritā: קִבּוּץ, no קְבוּצָה, kvuca — 'grupa, kolektīvs') — lauku iedzīvotāju komūnas veids Izraēlā (vēl tur pastāv lauksaimniecības kooperatīvu tips mošavs^[1]), lauksaimniecības kooperatīvs, kura pamatpazīme ir kopīpašums (pār dzīvesvietu, darba inventāru), līdztiesība darba pienākumos un sociālo pakalpojumu izmantošanā, atteikšanās no algota darba. Analogs PSRS pastāvējušajai lauksaimnieku kooperācijas formai "kolhozs". Pamatā kibucu iedzīvotāji nodarbojas ar lauksaimniecības kultūru audzēšanu, taču atsevišķos kibucos pastāv arī rūpnīcas un darbnīcas, kas ražo rūpniecībai nepieciešamas detaļas.

Tapšana

XIX gs. beigās sākās cionisma ideoloģijas inspirēta masveida ebreju migrācija uz Osmaņu impērijas provinci Palestīnu. Migrācija norisa organizēti, grupās, un arī finansiālu palīdzību no atbalsta finanšu fondiem piešķīra nevis individuāli, bet grupām. Līdz ar to zemi kur apmesties, ebreju imigranti no osmaņu feodāļiem (pamatiedzīvotāji palestīnieši bija dzimtcilvēku statusā, un osmaņu likumi nepieļāva tiem zemes privātīpašumu) kolektīvi iepirka auglīgākās lauksaimniecības zemes, lai veidotu pirmās ebreju kopienas. Bez tam kolektīvo apmetņu veidošanos veicināja no šīs zemes padzīto vietējo iedzīvotāju neapmierinātības (pat agresijas) izpausmes, kas lika organizēt dzīvi vienkopus, apsargātos ciematos. Šo kopienu iekšējā pašorganizācija veidojās, par pamatu ņemot jūdaisma praviešu dzīvesveidu, utopiskā sociālisma un marksisma idejas, kuras vienotā koncepcijā apvienoja cionistu aktīvisti, piemēram, Josifs Trumpeldors, Maņa Šohata, Josifs Baracs u.c. Tika noteiktas kolektīvas īpašumtiesības (pār dzīvesvietu, darba inventāru), līdztiesība darba pienākumos un sociālo pakalpojumu izmantošanā, atteikšanās no algota darba. Pirmā šāda kolektīvā lauksaimniecība — Dganija ("Kvutzat Degania") — tika izveidota 1909. gadā. Uz Pirmā pasaules kara beigām Palestīnā jau bija 8 kibuci, kuros dzīvoja aptuveni 300 locekļu. Britu mandāta laikā kibucu skaits, pateicoties plašajai cionistu jaunatnes no ASV un ebreju imigrācijai no Krievijas strauji pieauga līdz 176, kuros dzīvoja aptuveni 47 400 iedzīvotāju, nodrošinot sevi ar visu nepieciešamo lauksaimniecības produkciju. Apgūstot jaunas teritorijas, kuras ebreji plānoja iekļaut savā topošajā valstī, plaši tika veidotas t.s. homa u-migdal ("tornis un siena") apmetnes stratēģiski svarīgās vietās. Praktiski visi pieaugušie kibucu iedzīvotāji bija zemessardzes "Hagana" biedri, līdz ar to bruņojums un militārā apmācība ļāva paplašināt kibucu teritoriju un nodrošināties pret vietējo iedzīvotāju uzbrukumiem.

Saimniecība

Augstākais kibuca pārvaldes orgāns ir kopsapulce, ko parasti sasauc reizi nedēļā svarīgāko jautājumu lemšanai (mazos kibucos — arī ikdienas jautājumu lemšanai). Kibucu vada sekretariāts (ģenerālsekretārs, kas kūrē visu kibucu skarošus jautājumus, saimniecības sektora vadītājs, kasieris, kurš atbild par finanšu jautājumiem un pārstāv kibucu bankās u.c. finanšu iestādēs, kā arī saimniecības, darba, izglītības un privāto lietu komisiju priekšsēdētāji).

Kibuci apvienoti 3 pamatorganizācijās: Ha-Tnu'aha-kibbucitha, Ha-Kibbucha-arci — Ha-Šomerha-ca'ir un Ha-Kibbucha-dati, kuras izveidojušās no dažādām kibucu apvienībām, kuras sāka rasties jau XX gs. 20. gados. Reizi 3—4 gados katras apvienības pārstāvji (visu kibucu locekļu ievēlēti) kopsapulcē ievēl Savienības centru, kurā ievēl Sekretariātu un tam pakļautās nozaru komitejas. Katrai apvienībai ir arī savi savstarpējās palīdzības fondi (no turīgāko kibucu dalības maksām un ziedojumiem no malas), kā arī centralizēta saimniecības vadība. 1962. gadā izveidotā Kibucu kustības savienība (Britha-tnu'aha-kibbucit) vada, saskaņojot savu darbību ar katru apvienību, kopīgo jautājumu organizēšanu, kā arī pārstāv kibucu kustību valdībā un Ebreju aģentūrā.

Kibuca locekļi algu par darbu nesaņem, tās vietā tiem nodrošināti visi dzīves apstākļi. Ir noteikta vispārēja 8 stundu darba diena. Sasniedzot pensionēšanās vecumu, darba dienas stundu skaits tiek samazināts. Fiziski smagus vai netīrus darbus, nakts maiņas, sestdienu un svētku dienu dežūras pilda visi kibuca locekļi rindas kārtībā. Parasti cilvēks pilda konkrētus darbus vairākus gadus bet, ja viņš pats vēlas, vai ir tāda nepieciešamība, to var pārcelt citu darbu veikšanai. Katram kibuca loceklim reizi gadā pienākas atvaļinājums, kā arī ir pieejams personiskais budžets, kura lielumu nosaka reizi gadā kopsapulcē. Tāpat katram loceklim pieejama kibuca ēdnīca (arī dzīvokļos ir virtuves, kur iedzīvotāji var sev gatavot pārtiku), veļas mazgātava, apģērbu noliktava un poliklīnika. Bērni tiek audzināti kopīgi, vispirms t.s. silītēs, pēc tam bērnudārzos. Pievakari bērni pavada kopā ar vecākiem (pēdējās desmitgades daudzos kibucospat ļauj bērniem nakšņot vecāku dzīvokļos). Katrā kibcā ir sava pamatskola, bet pēc tās absolvēšanas pusaudži apmeklē kibucu kopējās vidusskolas (dažos turīgākajos kibucos ir sava vidusskola).

Kibuci apstrādā 38% lauksaimniecībai derīgās zemes Izraēlā, un saražo aptuveni 39% lauksaimniecības produkcijas. Dominē daudznozaru lauksaimniecība (vidēji 4—5 dažādas lauksaimniecības kultūras katrā kibucā). Dažās nozarēs kibucos saražotās produkcijas īpatsvars dominē (81% kokvilnas, 73% banānu, 67% kartupeļu, 60% piena, 100% zivsaimniecībā), bet citur to loma ir maza (piemēram, dārzeņu, ziedu, olu ražošanā). Aptuveni 50% kibucos saražotā ir rūpniecības preces. 1980. gados kibucu sistēmā bija 326 rūpniecības uzņēmumi, kuros strādāja 16 500 kibucu locekļu un algotu strādnieku, bet viss kibucu rūpniecības kopprodukts veidoja 5% no valsts rūpniecības kopprodukta.

Atsauces un paskaidrojumi

↑ Nevajag to sajautkt ar "mošava" (sieviešu dzimtē), kas nozīmē vienkārši tradicionālo "ciemats, apmetne".

Literatūra

Lieblich Amia. Kibbutz Makom: Report From an Israeli kibbutz. — Pantheon Books, 1981. ISBN 0-394-50724-X.
Ulian Richard. Report on Two Israeli Farm Communes. — Yale University Library, Manuscripts and Archives, Scholar of the House dissertation, 1950

Ārējās saites

[1] Nevajag to sajautkt ar "mošava" (sieviešu dzimtē), kas nozīmē vienkārši tradicionālo "ciemats, apmetne".

[1]