Komunisma melnā grāmata
| Komunisma melnā grāmata: Noziegumi, terors, apspiešana | |
|---|---|
 1996. gada pirmā izdevuma vāks | |
| Autors | Stefans Kurtuā (redaktors; Stéphane Courtois) Karels Bartošeks (Karel Bartošek) Žans Luī Margolins (Jean-Louis Margolin) Andžejs Pačkovskis (Andrzej Paczkowski) Žans Luī Panē (Jean-Louis Panné) |
| Oriģinālais nosaukums | Le Livre noir du communisme: Crimes, terreur, répression |
| Valsts | Francija |
| Valoda | franču valoda |
| Temats | komunisms (ļeņinisms, staļinisms, maoisms utt.), totalitārisms |
| Žanrs | vēsture, politoloģija |
| Izdevējs | Éditions Robert Laffont |
| Izdota | 1997. gada 6. novembrī |
| Lappuses | 846 |
| ISBN | 978-0-674-07608-2 |
„Komunisma melnā grāmata: Noziegumi, terors, apspiešana” (franču: Le Livre noir du communisme: Crimes, terreur, répression) ir 1997. gadā izdota 11 Eiropas vēsturnieku un zinātnieku sarakstīta grāmata, kurā apkopota komunistisko režīmu 20. gadsimta politisko represiju (genocīdu, ārpustiesas nāvessodu, izsūtīšanu, darba nometņu, mākslīgi izraisīto badu u.c.) vēsture. Grāmatā aplēsts, ka par komunisma upuriem pasaulē kļuvuši no 85 līdz 100 miljoniem cilvēku, tostarp 72 miljoni Ķīnas Tautas Republikā, vairāk nekā 20 miljoni Padomju Savienībā un 1,3—2,3 miljoni jeb trešā daļa iedzīvotāju Demokrātiskajā Kampučijā.[1]
Reakcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Neilgi pēc izdošanas tā kļuva par pirktāko grāmatu Francijā, „Komunisma melnās grāmatas” redaktoram Stefanam Kurtuā vienlaikus izpelnoties arī kritiku, tostarp no dažiem „Komunisma melnās grāmatas” līdzstrādniekiem, kas iebilda pret, viņuprāt, pārspīlētajām komunisma upuru aplēsēm, terora un nogalināšanas būtības piedēvēšanu komunismam un komunisma salīdzināšanai ar nacismu.[1] 2001. gadā Labējo spēku savienības vadītājs Boriss Ņemcovs grāmatas eksemplāru uzdāvināja Krievijas Komunistiskās partijas vadītājam Genādijam Zjuganovam, un izteica piedāvājumu visas Krievijas skolas nodrošināt ar „Komunisma melnās grāmatas” krievisko tulkojumu, kas izraisīja sašutumu Krievijas komunistu vidū.[2] Reaģējot uz grāmatu, Krievijas sabiedriskā organizācija "Pēterburgas un Ļeņingradas apgabala komunisti" 2008. gadā paziņoja, ka sāks rakstīt „melno grāmatu”, kurā apkopošot noziegumus pret ļeņinismu.[3]
Tulkojumi un turpinājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grāmata pārtulkota vairāk nekā 30 valodās.[4] 2000. gadā izdots grāmatas tulkojums igauņu valodā, kuras priekšvārdu sarakstīja Igaunijas prezidents Lennarts Meri, bet nodaļu par komunistiskā režīma upuriem Igaunijā sagatavoja Igaunijas premjerministrs Marts Lārs.[5]
2002. gadā izdots „Komunisma melnās grāmatas” grāmatas turpinājums — „Nosvītrosim pagātni! Komunisma vēsture un piemiņa Eiropā” (Du passé faisons table rase! Histoire et mémoire du communisme en Europe), kurā apkopotas dažādo valodu tulkojumiem pievienotās nodaļas par komunisma upuriem attiecīgajās valstīs.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Leo Švarcs (1998. gada 10. janvāris). "Parīzes "Melnā grāmata": Komunisma upuru skaitu vērtē uz 100 miljoniem". Laiks (Nr. 2): 12. lpp.
- ↑ «Krievijas komunisti baidās no "Komunisma melnās grāmatas" izplatīšanas skolā». tvnet.lv. 2001. gada 5. septembris. Skatīts: 2024. gada 5. maijā.
- ↑ «Krievijā komunisti sāk rakstīt melno grāmatu par noziegumiem pret ļeņinismu». Delfi. 2008. gada 22. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 5. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 Franks Gordons (1998. gada 10. janvāris). ""Komūnisma Melnajai grāmatai" ir turpinājums". Laiks (Nr. 48): 12. lpp.
- ↑ «"Komunisma melnā grāmata" iznāks arī igauniski». Delfi. 2000. gada 12. decembris. Skatīts: 2024. gada 5. maijā.