Pāriet uz saturu

Visvaldis

Vikipēdijas lapa
Visvaldis
Jersikas ķēniņš Visvaldis (L.Liberta glezna Rīgas pilī, 1936)
Jersikas ķēniņš (kņazs)
1203. gads — 1239. gads
Priekštecis -
Pēctecis -
Dzimis 12. gadsimta beigas
Miris pēc 1230. gada
Dzīvesbiedre Daugerūta meita
Bērni meita
Dinastija Rurika dinastija
Tēvs Boriss Davidovičs?
Reliģija pareizticība

Visvaldis no Jersikas (latīņu: Vissewalde rex de Gerzika, vācu: Vissewalde, krievu: Всеволод, baltkrievu: Усевалад Герцыкскі; dzimis 12. gadsimta beigās, miris pēc 1230. gada)[1] bija 13. gadsimta latgaļu valsts Jersikas ķēniņš (latīņu: rex), kas valdīja Jersikas pilskalnā. Līdz 1209. gadam bijis lietuviešu sabiedrotais, pēc zaudējuma krustnešiem bijis spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams savas valsts daļu kā lēni. Pēc viņa nāves 1239. gadā ar bīskapa Nikolaja atļauju Visvalža daļu ieguva Livonijas ordenis, kuram pēc līguma tajā bija jāceļ mūra pilis un tās iedzīvotāji no grieķu ortodoksās ticības jāpievērš katoļu ticībai.

Izcelsme un ģimene

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu valsti Visvaldis bija ieguvis no tēva, ko apstiprina 1209. gada līgumā ar bīskapu Albertu minētās mantojuma tiesības uz pili un novadu.[2] Viņa vārds "Visvaldis" (Indriķa hronikā — Vissewalde) atbilst skandināvu sāgās pieminētajam valdnieka Vísivaldr vārdam.[3] Indriķa hronikas autors viņu konsekventi dēvē vienīgi latgaļu cilmes vārdā par Visvaldi (Vissewalde). Poļu vēsturnieki (W. Dworzaczek, 1959; J. Powierski, 1995) uzskata, ka viņa tēvs ir bijis Polockas un Druckas kņazs Boriss Davidovičs, bet baltkrievu vēsturnieki mēģina viņu saistīt ar Polockas Rurikoviču Minskas Gļebaviču atzara kņazu Vasiļko Valadaraviču (Э.М. Загорульский, 1994). Iespējams, ka viņam bija latgaļu dižciltīgo izcelsme. Toties ir droši zināms, ka Visvalža sievastēvs bija lietuviešu kunigaitis Daugerūts, tādēļ viņš piedalījies lietuviešu uzbrukumos gan Polockai, gan Rīgai.

Ja Visvalža tēvs ir bijis Polockas vikingu izcelsmes kņazs Boriss Davidovičs, tad ir ticams, ka pirms 1186. gada viņš iecēlis savu dēlu par pakļautās Jersikas valdnieku atbilstoši tā laika tradīcijām. Visvalža vienīgā meita izgāja pie vīra pie Johana fon Bardevisa (Johann von Bardewis). No viņu pēcnācējiem radusies Ikšķiļu dzimta (vācu: von Üxkull). Tomēr droši var uzskatīt, ka Visvalža dzimta ir bijusi viena no ievērojamākajām latgaļu dižciltīgo dzimtām tajā laikā.

Nav saglabājušās nekādas ziņas par ķēniņa Visvalža un viņa lietuviešu sievas dēliem, kaut arī netieši var secināt, ka lietuviešu dižkunigaišiem ir bijušas mantojuma pretenzijas uz bijušās Jersikas ķēniņvalsts pilsnovadiem, kuru vidū Livonijas mestrs Ernsts fon Rasburgs uzcēla Dinaburgas pili. Tā Atskaņu hronikā pieminēts, ka 1276. gadā Lietuvas dižkunigaitis Traidens pēc neveiksmīgā Dinaburgas pilskalna aplenkuma žēlojies, ka “Ko nu lai daru? Man sāpes sirdi grauž un plēš un pušu lauž. Šī pils man sirdij virsū celta (diß hûs ist gebûwet mitten ûf daß hertze mîn), man visu mūžu sirds būs šķelta, tā tagad dien' un nakti skums. Ko palīdz vairs šis pasākums? Šķiet, saites, kas mūs sien, par vājām, iet ļaudis atpakaļ uz mājām. Nu akmeņmešus sacērtiet, es arī gribu mājās iet.” (08257.-08267. rindas).

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vairāku vēsturnieku uzskatiem Visvaldis ir dzimis Polockas kņaza Borisa Davidoviča ģimenē. Iespējams, ka viņa brālis bija Kokneses ķēniņš Vetseke jeb Vjačko. Viņa tēvs iecēla savus dēlus par vietvalžiem Polockas zemei pakļautajās teritorijās.

1203. gadā Visvaldis kopā ar lietuvjiem uzbruka Rīgai un šajā sakarā pirmo reizi pieminēts Indriķa hronikā.[4] Acīmredzot viņa mērķis bija padzīt krustnešus un no jauna pakļaut Daugavas ūdensceļu, tādēļ viņš apprecēja lietuviešu kunigaiša Daugerūta (senkrievu: Довгирд) meitu kā apliecinājumu savienībai ar lietuviešiem. Līdz 1208. gadam ķēniņš Visvaldis piedalījās lietuviešu sirojumos līvu un latgaļu apdzīvotajos novados.

Padošanās bīskapam Albertam

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustneši ieņēma Jersikas pili un saņēma gūstā Visvalža sievu. Pats viņš patvērās otrpus Daugavai Dignājas pilī un Indriķa hronikā aprakstītas viņa vaimanas:

Ai, Jersika, mīļā pilsēta! ai, manu tēvu mantojums! ai, nenojaustais gals manai ciltij! vai man! jo esmu dzimis, lai redzētu savu pilsētu liesmās, lai redzētu savas tautas iznīcināšanu! (latīņu: O Gercike civitas dilecta! o hereditas patrum meorum! o inopinatum excidium gentis mee! ve michi! ut quid natus sum videre incendium civitatis mee, videre contritionem populi mei!).

Bīskaps Alberts nosūtīja ķēniņam Visvaldim piedāvājumu kļūt par viņa vasali ar šādiem vārdiem:

Ja tu turpmāk gribi izvairīties no savienības ar pagāniem, tā lai ar tiem negŗautu mūsu baznīcu, un arī nepostīsi ar leišiem savu kristīgo krievu (t.i. pareizticīgo) zemi; ja tu gribi ar mūžīgu dāvinājumu nodot savu karaļvalsti Sv. Māras baznīcai (t.i. Livonijas bīskapijai), lai tomēr saņemtu to atkal no mūsu rokas un līdz ar mums baudītu saskaņā pastāvīgu mieru, - tad beidzot mēs atdosim tev karalieni ar visiem gūstekņiem un vienmēr sniegsim tev uzticīgu palīdzību (Si paganorum consorcia deinceps vitare volueris, ita ut per eos ecclesiam nostram non destruas, simul et terram Ruthenorum tuortim christianorum per Letones non vastaveris, si regnum tuum ecclesie beate Marie per petua donatione conferre volueris, ut a nostra tamen manu iterum recipias, et nobiscum iugi pacis conformitate congaudeas; tunc tandem tibi reginam cum omnibus captivis restituemus et fidele auxilium tibi semper prestabimus).[5]

Visvaldis piekrita kļūt par bīskapa vasali un svinīgos apstākļos Rīgā saņēma daļu no savas valsts atpakaļ kā lēni ar trīs karogiem jeb trīs pilsnovadiem (Jersiku, Mākoņkalnu un Naujeni?).[6]

1211. gadā bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis pārdalīja Letijas zemes, ko ķēniņš Visvaldis bija atdevis Livonijas bīskapijai. Bīskapam Albertam tika Asotes, Lepenes un Autīnas pilsnovadi, bet ordenim Alenes, Zerdenes, Nigastes un Cesvaines pilsnovadi. Pēc pārdales bīskaps Alberts 1213. gadā ieguva arī Gardenes, Nigastes, Mārcienas, Cesvaines pilsnovadus un dažus Aiviekstes pilsnovadus. 1213. gadā Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki sagūstīja Visvalža sievastēvu Daugerūtu un turēja ieslodzījumā Cēsīs, kur viņš izdarīja pašnāvību.

Mūža noslēgums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1214. gadā bīskapa Kokneses vasalis Meinards divreiz izlaupīja Jersikas pili.[7] 1224. gadā bīskaps Alberts savā pārvaldībā esošo Visvalža zemi izlēņoja vasalim Ikšķiles Konrādam. 1230. gadā Visvaldis atdāvināja Daugavgrīvas klosterim Vilkusalu (tagadējo Glaudusolu?) Daugavā un novadus starp Līksnas un Rēzeknes upēm.[8] 1239. gadā hronikā pieminēta Jersikas pils vieta (locum castri), kas acīmredzot jau bija pamesta un neapdzīvota. Ķēniņš Visvaldis bija miris pirms 1239. gada.

13. gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki ķēniņa Visvalža laikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām, katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Ķēniņš Visvaldis sākotnēji bija Polockas kņaza Vladimira vasalis, bet pēc padošanās Livonijas bīskapam Albertam viņš kļuva par Alberta vasali, pretī saņemot tikai daļu no Jersikas valsts kā lēni. Pēc Visvalža nāves viņa lēnis kļuva par gadsimtiem ilgu militāru konfliktu cēloni, jo par savu to uzskatīja gan Livonijas ordenis, gan Lietuvas dižkunigaitija, gan tās atkarībā nonākusī Polockas kņaziste, gan arī Novgorodas republika, kas daļu no šīm zemēm bija ieguvusi pēc Ledus kaujas.[nepieciešama atsauce]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 838. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  2. ↑ Guntis Zemītis. Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijas teritorijā. No: Latvieši un Latvija, II sēj.: Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013., 13.–51. lpp.
  3. ↑ Джаксон Т. Н. Austr í Görðum: древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. — М.: Языки русской культуры, 2001.
  4. ↑ Indriķa hronika VII:5
  5. ↑ Abi citāti no Indriķa hronikas XIII. 4. [1] Arhivēts 2017. gada 24. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  6. ↑ «Švābe, A. Jersikas karaļvalsts. Senatne un Māksla. 1936. Nr.1, 5.-31.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. novembrī. Skatīts: 2015. gada 12. decembrī.
  7. ↑ Indriķa hronika XVIII:4, XVIII:9
  8. ↑ SLVA 138; Nr.159

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Priekštecis:
Volodars no Minskas (1167-1184)
Ginvils (Jurijs) (1192—1199) 		Polockas kņazi
Vladimirs Vseslavičs (1184—1216)
Vasiļko Volodarevičs? (1216—1222)
Svjatoslavs Mstislavičs (1222—1223)
Bračislavs Vasiļkovičs (1223— pēc 1239)
Dažu kņazu valdīšanas gadi nav precīzi zināmi 		Pēctecis:
Tautvils (1248, 1253—1263)
Priekštecis:
Bertolds (1196—1198) 		Livonijas bīskapi
Alberts fon Bukshēvdens (1199—1229)
Nikolajs fon Nauens (1229—1253)
13. gadsimta pirmā puse 		Pēctecis:
Alberts Zauerbērs (1253—1273)
Priekštecis:
- 		Zobenbrāļu Ordeņa mestri
Venno (1204—1209)
Folkvins (1209—1236)
13. gadsimta pirmā puse 		Pēctecis:
Livonijas Ordeņa mestri
Hermans Balke (1237—1239)


Rurika dinastijas valdnieks
Priekštecis:
nezināms 		Jersikas ķēniņš
Visvaldis
pirms 1203. gada — pirms 1239. gada 		Pēctecis:
viņa zemes sadalīja
Livonijas bīskapijas un
Zobenbrāļu ordeņa vasaļiem
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Visvaldis&oldid=4182569"