Polockas kņazi

Polockas kņazs bija valdnieka tituls Polockas kņazistē. Polockas kņazi ir cēlušies no varjagiem, kas 9.-10. gadsimtā valdīja pilskalnos, kas bija izvietoti gar svarīgākajiem upju ceļiem no "varjagiem uz grieķiem" (Ceļš no varjagiem uz grieķiem). 12. gadsimta beigās Polockas kņazu tronī nonāca arī baltu izcelsmes kņazi, kas ieguva arvien lielāku ietekmi, kas beidzās ar Polockas valsts pievienošanu Lietuvas dižkunga valstij.

Uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polockas Rurikoviči - varjagu izcelsmes dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ragnvalds Olafsons (Ragvalods, arī Ragnvaldis, 945 - 978/980),
Vladimirs Svjatoslavičs (Kijivas kņazs Vladimirs I, Volodimirs, arī Valdemārs, 980 - 988), Novgorodas kņazs, kas nogalināja Ragnvaldu un aprecēja viņa meitu Ragnedu (Ragnhildu). 988. gadā viņš pieņēma kristīgo ticību un kļuva par Kijivas kņazu Vladimiru I Svjatoslaviču, sauktu par "Krāšņo Saulīti" (Владимир Красное Солнышко, 978—1015).
Izjaslavs Vladimirovičs (988-1001), Vladimira un Ragnedas dēls
Bračislavs Izjaslavičs (Brastislavs vai Vartilafs),^[1] 1001/1003 - 1044)
Vseslavs Bračislavičs "Brīnumdaris" (1044 - 1101) karoja ar Novgorodas un Kijivas kņaziem, lai padarītu Polocku par vadošo Krievzemes pilsētu. 1066. gadā viņš iekaroja Novgorodu un atveda tās baznīcu zvanus uz Polocku. Kijivas lielkņaza dēls Svjatopolks Izjaslavičs valdīja īslaicīgi (1069-1071), pēc tam kņazs Vseslavs atguva varu.
Rogvolods Vseslavičs ("Boriss" vai "Georgijs" 1101 - 1106/1007) devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali. Pēc hronikas ziņām viņi šajā neveiksmīgajā karā zaudēja 9 000 vīru. Kņaza Georgija Vseslaviča meita un kņaza Vseslava Bračislaviča mazmeita Polockas Eifrosīnija (Еўфрасіння Полацкая) kļuva par mūķeni un Polockas svēto aizbildni.
Dāvids Vseslavičs (1106/1007 - 1127) Kijivas lielkņazs Mstislavs Vladimirovičs Lielais 1127. gadā ieņēma Polocku, atcēla kņazu Dāvidu un viņa brālis Druckas kņazs Rogvolods Vseslavičs kļuva par kņazu Borisu I.
Rogvolods Vseslavičs (saukts Boriss I, 1127 - 1128) viņa laikā uz daudziem laukakmeņiem pie galvenajiem tirdzniecības ceļiem tika iekalti krusti, kurus vēl tagad sauc par "Borisa akmeņiem".
Dāvids Vseslavičs (1128 - 1129) pēc brāļa nāves atguva varu un atsāka karu ar Kijivas lielkņazu. Kopā ar saviem brāļiem piedalījās karagājienā uz Daugavas lejteci pret zemgaļiem 1106. gadā, kur tika sakauts.^[2]

Kijivas lielkņazu valdīšanas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izjaslavs Mstislavičs (1129-1132) pēc tam, kad Kijivas lielkņazs Mstislavs Vladimirovičs Lielais 1129. gadā anektēja Polocku un 1130. gada izsūtīja visu tās valdnieku dzimtu, vietā noliekot savu dēlu Izjaslavu.
Svjatopolks Mstislavičs (1132) kļuva par Polockas kņazu pēc tam kad viņa brālis Izjaslavs kļuva par Novgorodas kņazu.

Polockas Rurikoviču savstarpējo cīņu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vasilijs Svjatoslavičs (Vasiļko, 1132 - 1144) atjaunoja Polockas kņazu dinastiju, pēc viņa nāves sākās cīņas starp trim kņaza Vseslava "Brīnumdara" mantinieku līnijām - Vitebskas, Minskas un Druckas kņaziem. Valsts novājinājās un ziņas par tās valdniekiem kļuva fragmentāras.
Rogvolods Borisovičs (1144 - 1151)
Rostislavs Gļebovičs (1151 - 1162) Minskas kņazu atzara pārstāvis
Vseslavs Vasiļkovičs (1162 - 1167, 1167-1180)
Volodars Gļebovičs (1167) Minskas atzara pārstāvis
Boriss Davidovičs (1180 — 1184)
Vladimirs (1184? - 1216) Vitebskas kņazu atzara pārstāvis, neveiksmīgi cīnījās ar Livonijas bīskapu Albertu un lietuviešiem, Jersikas ķēniņš Visvaldis pārgāja Livonijas vasaļatkarībā.
Vasiļko Volodarevičs (1216 — 1222) Minskas kņazu atzara pārstāvis. Pēc cita uzskata Boriss II Vseslavičs - Druckas vai Smoļenskas kņazu atzara pārstāvis
Svjatoslavs Mstislavičs (1222-1223) Kijivas kņaza Mstislava dēls, kuru iecēla Smoļenskas kņazs Mstislavs Davidovičs pēc Polockas pakļaušanas
Bračislavs Vasiļkovičs (1223- pēc 1239) pēdējais Rurikoviču dinastijas pārstāvis Polockā no Vitebskas atzara.

Lietuvas dižkunigaišu un Rīgas arhibīskapu pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautivils (Таўцівіл, Товтивил, Teofils? 1248, 1253-1263) ieguva Polocku pūrā no kņaza Bračislava pēc precībām ar viņa meitu. Lietuvas dižkungs Mindaugs to apstiprināja 1248. gadā, bet drīz vien padzina no viņa lēņa zemes. Tad Tautivils vērsās pēc palīdzības pie Livonijas ordeņa. Pēc izlīguma ar Mindaugu viņš tika atjaunots amatā 1253. gadā un piedalījās Novgorodas un Pleskavas karagājienā pret Tērbatu. Viņu nogalināja kunigaitis Tranaitis pēc atentāta pret dižkunigaiti Mindaugu.
Konstantīns Bezrocis (1263) — Tautvila sievasbrālis, iecelts pēc viņa nogalināšanas. Noslēdzis miera līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atdāvinājis tam vairākas zemes mūsdienu Latvijas teritorijā, kas vēsturē tiek dēvēts par "Konstantīna dāvinājumu". Oriģināls nav saglabājies, bet ir pāvesta bulla, kurā apstiprināts dāvinājums. Lietuvas dižkunigaitis Vaišelks viņu padzina no Polockas un viņš apmetās Vitebskā.
Gerdenis (Гердзень, Гердень, 1263-1267) Nalsenes kunigaitis, kas ieguva Polocku pēc Konstantīna padzīšanas. Noslēdza 1263. gada līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznes pili. Nogalināts kņazu klanu cīņās ar Tranaiti.
Izjaslavs (1267—1281?) Vitebskas kņaza vasalis, kopā ar Lietuvas dižkungu Traideni piedalījās Daugavpils aplenkumā
Daumants (1281? — 1285), Pleskavas, pirms tam Nalsenes kunigaitis
Konstantīns Tautivilovičs jeb Konstantīns Bezrocis (1281?-1310) pēc Romas pāvesta Klementa V bullas noprotams, ka bez mantiniekiem esošais kņazs Konstantīns ap 1290. gadu novēlējis savu kņazisti Rīgas arhibīskapijai. Tomēr arhibīskapam naidīgais Livonijas ordenis pārdevis tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam. 1307. gadā dižkungs Vītenis padzinis Rīgas arhibīskapa garnizonu no Polockas.

Polockas kņaziste pēc inkorporācijas Lietuvas sastāvā 1389. gada kartē.

Vainius (Воин Полоцкий, 1315 — 13??) dižkunga Vīteņa brālis
Narimants (Narimantas, 13?? - 13??)
Ļubarts (Liubartas, Любарт Воинович Полоцкий, 13?? — 1342) kņaza Vaiņa dēls, kritis kaujā ar Livonijas bruņniekiem
Vigunds (Andrius Aļģirda dēls, Андрей Ольгердович, 1342 — 1377), piedalījies karagājienos pret Livonijas ordeni. Pēc tēva nāves 1377. gadā aizbēdzis uz Pleskavu.
Šķirgailis (Skirgiello, pēc kristīšanas - Ivans, 1377 - 1381) dižkunga Jagaiļa brālis
Andrius Aļģirda dēls (1381-1387) atkārtoti. Pēc tam, kad viņš iestājās pret Krēvas ūniju kopā ar Livonijas ordeni un Smoļenskas kņazu, tad Lietuvas valdnieks Šķirgailis viņu sakāva un atkal pats kļuva par Polockas kņazu.
Šķirgailis (1387 - 1397), atkārtoti - Polockas kņazisti inkorporēja Lietuvā kā Polockas vaivadiju.