Krievijas revolūcijas hronoloģija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Krievijas revolūcijas hronoloģija apkopo svarīgākos 1917. un 1918. gada notikumus, kas noveda pie Krievijas impērijas sabrukuma Februāra revolūcijas laikā, nestabilo Krievijas Pagaidu valdības laiku, kas beidzās ar boļševiku apvērsumu un noveda pie Krievijas pilsoņu kara sākšanās. Datumi norādīti vecajā stilā.

1916. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1. novembris. Kadetu līderis Pāvels Miļukovs uzrunā Valsts Domē jautā vai tā ir muļķība vai nodevība, kas vada cara neveiksmīgo politiku.
  • 17. decembris. Augstāko aprindu sazvērnieki nogalina Rasputinu.

1917. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 9.-22. februāris. Petrogradā pieaug strādnieku streiki.[1]
  • 23. februāris. Ar kara trūkumu neapmierināto sieviešu demonstrācija Petrogradā.
  • 24.-25. februāris. Pret valdību vērstu demonstrāciju pieaugums. Kareivji nelabprāt piedalās to apspiešanā.
  • 26. februāris. Valdība pavēl karaspēkam bloķēt ielas, lai nepieļautu demonstrācijas un šaut uz demonstrantiem.
  • 27. februāris. Petrogradas garnizonā sākas dumpis, izveidojas Petrogradas strādnieku un kareivju padome. Valsts Domes deputāti izveido Pagaidu komiteju, kas 28. februārī sāk pārņemt valsts varu.
  • 1. marts. Petrogradas padomes pavēle Nr.1. ar kuru tā demokratizē galvaspilsētas garnizonu un izvirza ierobežotas sadarbības (постольку-поскольку) principu ar topošo Pagaidu valdību.
  • 2. marts. Nikolajs II atsakās no troņa par labu savam brālim, kurš arī atsakās no troņa. Izveidojas Pagaidu valdība.
  • 10. marts. Petrogradas padome izplata Kareivju tiesību deklarāciju.
  • 14. marts. Petrogradas padome pieņem aicinājumu pasaules tautām noslēgt mieru bez teritoriju aneksijām un kontribūcijām.
  • 21. marts. Iraklijs Ceretreli pārņem Petrogradas padomes vadību.
  • 24. marts. Ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs intervijā izsakās, ka Krievijai kara rezultātā jāiegūst teritorijas no Austroungārijas un Osmaņu impērijas.
  • 3. aprīlis. No Šveices trimdas ar vāciešu palīdzību Petrogradā atgriežas Ļeņins.
  • 4. aprīlis. Ļeņins publisko radikālās Aprīļa tēzes.
  • 18.-21. aprīlis. Demonstrācijas un valdības krīze, ko izraisa ārlietu ministra Miļukova solījums Antantes sabiedrotajiem turpināt karu ar mērķi anektēt jaunas teritorijas. Demonstrāciju rezultātā Miļukovs un kara ministrs atkāpjas no amatiem.
  • 2.-5. maijs. Aprīļa krīzes rezultātā eseri un menševiki pieņem lēmumu piedalīties Pagaidu valdībā. Sešus Petrogradas padomes ministrus iekļauj jaunajā koalīcijas valdībā. Ceretreli vadītā padome līdz jūlijam strādā kopā ar valdību.
  • 4.-28. maijs. 1.Viskrievijas zemnieku deputātu kongress.
  • 12. maijs. Kara ministrs Kerenskis sāk armijas vīzītes, lai celtu morāli pirms plānotās ofensīvas.
  • 23. maijs. Boļševiki paziņo, ka pretosies Petrogadas garnizona kareivju nosūtīšanai uz fronti.
  • 3.-24. jūnijs. 1. Viskrievijas strādnieku un kareivju padomju deputātu kongress.
  • 10. jūnijs. Ukrainas Centrālā Rada pasludina Ukrainas autonomiju.
  • 18. jūnijs. Sākas Pagaidu valdības un kara ministra Kerenska organizētā ofensīva Galīcijā. Petrogradas padome rīko pret karu un Pagaidu valdību vērstu demonstrāciju, kurā boļševiki aicina nodibināt padomju varu.
  • 1. jūlijs. Pagaidu valdība un Ukrainas Centrālā Rada vienojas par Ukrainas autonomiju.
  • 2. jūlijs. Protestā pret sociālistu ministru panākto vienošanos par Ukrainas autonomiju, Pagaidu valdību pamet liberālie kadetu ministri.
  • 3.-.5. jūlijs. "Jūlija dienas" Petrogradā. Plašas demonstrācijas un nemieri pieprasa gāzt Pagaidu valdību. Petrogradas padome un boļševiki atsakās pārņemt varu. Seko boļševiku aresti. Ļeņins bēg uz Somiju.
  • 5. jūlijs. Vācu pretuzbrukums Galīcijā, krievu uzbrukuma beigas.
  • 5. jūlijs. Somijas lielhercogistes parlaments pasludina varas pārņemšanu.
  • 8. jūlijs. Kerenskis sāk vadīt Pagaidu valdību. Sarunas par jaunu koalīciju turpinās līdz 24. jūlijam.
  • 17. jūlijs. Iekšlietu ministrs Ceretreli izdod pavēli ierobežot zemnieku veikto patvaļīgo zemes sagrābšanu.
  • 18. jūlijs. Ģenerāli Lavru Korņilovu ieceļ par armijas virspavēlnieku.
  • 20. jūlijs. Pagaidu valdība piešķir balsstiesības sievietēm.
  • 21.-23. jūlijs. Pagaidu valdības krīze, jaunas koalīcijas izveidošanās.
  • 7. augusts. 2. Fabriku komiteju konferencē dominē boļševiki.
  • 10. augusts. Korņilovs un Kerenskis tiekas, lai apspriestu nāvessoda atjaunošanu armijā un militāras kara ekonomikas ieviešanu.
  • 12.-15. augusts. Valsts konference Maskavā. Kerenskis un Korņilovs it kā vienojas par boļševiku un padomju apspiešanu.
  • 21. augusts. Vācija ieņem Rīgu.
  • 23.-24. augusts. Sarunas starp Kerenska pārstāvjiem un Korņilovu par militārās varas nostiprināšanu.
  • 27.-31. augusts. Korņilova krīze. Reaģējot uz Korņilova karaspēka kustību uz Petrogradu, Kerenskis aicina Petrogradas padomi aizstāvēt pilsētu un revolūciju.
  • 31. augusts. Petrogradas padome pirmo reizi pieņem boļševiku izvirzītu rezolūciju.
  • 1. septembris. Kerenskis izveido piecu ministru Direktoriju. Krievijas Republikas pasludināšana.
  • 5. septembris. Boļševiki gūst atbalstu Maskavas padomē.
  • 9. septembris. Petrogradas padomes mēreno sociālistu vadība atkāpjas, nostiprinās boļševiki.
  • 14.-22. septembris. Demokrātiskā konference. Sociālistu partijas diskutē par jaunas sociālistiskas Pagaidu valdības izveidošanu, taču nepanāk vienošanos. Taču vienoja atbalstīt Kerensta trešo koalīcijas valdību.
  • 25. septembris. Izveidojas trešā koalīcijas Pagaidu valdība. Boļševiku pārstāvi Trocki ievēl par Petrogradas padomes vadītāju.
  • 6. oktobris. Petrogradas garnizona komandierim liek sagatavot daļu kareivju nosūtīšanai uz fronti.
  • 10. oktobris. Ļeņina spiediena rezultātā boļševiku Centrālkomiteja pieņem lēmumu par bruņotas sacelšanās organizēšanu.
  • 12. oktobris. Trockis izveido Militāri revolucionāro komiteju, un sāk pārņemt kontroli pār Petrogradā izvietotajām armijas vienībām.
  • 16. oktobris. Boļševiku Centrālkomiteja diskutē par bruņotu sacelšanos. Zinovjevs un Kameņevs pauž savu negatīvo nostāju.
  • 18. oktobris. 2. Viskrievijas Strādnieku un kareivju padomju deputātu kongresa sākumu pārceļ no 20. uz 25. oktobri.
  • 21.-23. oktobris. Militāri revolucionārā komiteja nosūta savus komisārus uz Petrogradas garnizona vienībām.
  • 24. oktobris. Pagaidu valdība pieņem lēmumu ierobežot Militāri revolucionārās komitejas komisāru darbību un slēgt boļševiku avīzes.
  • 25. oktobris. Militāri revolucionārā komiteja gāž Pagaidu valdību un 26. oktobra rītā ieņem Ziemas pili.
  • 26. oktobris. Kreiso eseru partija atsakās veidot koalīciju ar boļševikiem, un 27. oktobra rītā Ļeņins paziņo par boļševiku valdības izveidošanu.
  • 29.-30. oktobris. Izgāžas Kerenska atbalstītāju mēģinājumi militāri gāzt boļševiku valdību.
  • 31. oktobris-4.novembris. Sarunas par koalīcijas valdības izveidošanu Ļeņina nostājas dēļ izgāžas.
  • 12. novembris. Satversmes sapulces vēlēšanas. Eseri iegūst visvairāk balsis.
  • 14. novembris. Kreiso eseru pārstāvi ieceļ par lauksaimniecības komisāru.
  • 27. novembris. 2.Zemnieku padomju kongress izsaka atbalstu kreisajiem eseriem.
  • 2. decembris. Pamiers ar Vāciju un Austroungāriju.
  • 7. decembris. Viskrievijas Ārkārtas komisijas (čekas) izveidošana.
  • 9. decembris. Četri kreiso eseru komisāri iekļauti boļševiku vadītajā valdībā.

1918. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 4. janvāris. Padomju valdība atzīst Somijas neatkarību. Kreisie eseri panāk līdzdalību Čekas darbībā.
  • 5. janvāris. Petrogradā darbu sāk Satversmes sapulce.
  • 6. janvāris. Boļševiki slēdz Satversmes sapulci.
  • 28. janvāris. Brestļitovskas miera sarunas izgāžas, Trockim paziņojot, ka nav ne miera, ne kara.
  • 1/14. februāris. Krievijā ievieš Gregora kalendāru, pazūd gandrīz divas nedēļas.
  • 16. februārī Vācija paziņo, ka 18. februārī atsāks karadarbību pret Krieviju.
  • 3. marts. Protestējot pret Brestļitovskas miera noteikumiem, kreisie eseri pamet valdību.
  • 24. jūnijs. Kreisie eseri aicina pārtraukt sadarbošanos ar Vāciju.
  • 6. jūlijs. Kreisie eseri nogalina Vācijas vēstnieku. Uzskatot Ļeņina valdību par Vācijas sabiedroto, kreisie eseri neveiksmīgi mēģina izveidot kreiso eseru un pret Ļeņinu noskaņotu boļševiku valdību.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]