Sociālistu revolucionāru partija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sociālistu revolucionāru partijas priekšvēlēšanu plakāts 1917. gadā.

Sociālistu revolucionāru partija (krievu: Партия социалистов-революционеров; saīsināti eseri krievu: эсеры) bija radikāla politiskā partija Krievijas impērijā (1902—1917), Krievijas Republikā (1917) un vēlāk Krievijas PFSR (1917— 1923), kas izveidojās apvienojoties narodņiku pulciņiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Partija tika izveidota 1902. gada janvārī. Tā kā partijas sākotnējais kodols bija vairākas narodņiku grupas, tad ideoloģiski viņi bija narodņicisma mantinieki, lai arī liela ietekme uz partijas ideoloģiju atstāja arī Eduarda Bernšteina idejas. Viņi noliedza zemniecības un proletariāta šķiriskās atšķirības. Cīņai pret patvaldību propagandēja individuālo teroru, respektīvi, teroristisku aktu veikšanu. Eseri piedalījās 1905. gada revolūcijā. 1906. gadā partijā notikās šķelšanās, kuras rezultātā izveidojās labais spārns, kas izveidoja "tautas sociālistu" partiju, un kreisais spārns, kas izveidoja maksimālistu savienību. Eseri ietilpa Otrajā internacionālē.

Līdz pat 1917. gadam partija darbojās nelegāli, bet pēc Februāra revolūcijas eseri kļuva par vienu no vadošajiem politiskajiem spēkiem. Krievijas Pagaidu valdības vadītājs bija viens no Sociālistu revolucionāru partijas līderiem, Aleksandrs Kerenskis. Turklāt valdībā vairākus ministru posteņus ieņēma arī citi pazīstami eseri. 1917. gadā partija pieauga līdz apmēram miljonam biedru un bija vairākumā daudzās Krievijas pilsētās.

Pēc Oktobra revolūcijas eseri kopā ar lieliniekiem palika vienīgās legālās politiskās partijas, kuru rokās koncentrējās lielākā daļa varas. Viņiem izdevās arī uzvarēt Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Lieliniekiem izdevās sašķelt eseru partiju, 1917. gada decembrī izveidojās Kreiso eseru partija. 1918. gada jūnijā labējie eseri tika izslēgti no visām padomēm un faktiski aizliegti, bet pēc Maskavas sacelšanās apspiešanas 7. jūlijā arī kreisie eseri tika izslēgti no politiskās dzīves.

Eseri pretojās šīm darbībām, rīkojot dumpjus, terora aktus, tomēr atgūt varu viņiem vairs neizdevās. Pāris dienu pēc Berlīnes papildvienošanās parakstīšanas 1918. gada 30. augustā esere Fanija Kaplāne atentātā ievainoja Ļeņinu. Laikā no 1921. līdz 1922. gadam eseri piedzīvoja lielu biedru atbirumu un sairumu, kas 1923. gadā noveda pie partijas kongresa, kurā tika nolemts likvidēt partiju.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]