Pāriet uz saturu

Krievu—turku karš (1768—1774)

Vikipēdijas lapa
Krievu—turku karš 1768—1774
Daļa no Krievu—turku kari

Stefano Torelli 1772. gada glezna „Katrīnas II uzvara pār turkiem”
Datums17681774
Vieta
Iznākums Krievijas Impērijas uzvara
Teritoriālās
izmaiņas
Kičikkainardžas līgums
Karotāji
Krievijas Impērija Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Krimas haniste
Čerkesija
Komandieri un līderi
Katrīna II
Grigorijs Potjomkins
Aleksandrs Suvorovs
Mustafa III
Abdulhamids I
Spēks
125 000 200 000

Krievu—turku karš (1768—1774) bija Krievijas Impērijas paplašināšanās beigu posms, kurā tā iekaroja Čerkesiju, Osmaņu impērijas sastāvā esošo Jedisanu un Osmaņu impērijas vasaļvalsti Krimas hanisti.

Karš bija turpinājums Polijas-Lietuvas kopvalsts iekšējām nesaskaņām starp augstmaņiem un karali Staņislavu II. Karalis bija Krievijas ķeizarienes Katrīnas II favorīts un viņa vara lielā mērā balstījās uz Krievijas Impērijas armijas atbalstu.

Poļu Ložas konfederācijas karaspēka vajāti, Krievijas Impērijas armijas sastāvā esošie kazaki iebruka Osmaņu impērijas teritorijā esošajā Baltā. Osmaņu valdība kazakus vainoja tās padoto slepkavībās, bet Krievija Impērija šos apvainojumus noraidīja, tādēļ sultāns Mustafa III 1768. gada 25. septembrī Krievijai pieteica karu. Turki ar poļu opozicionāriem (Ložas konfederāciju) izveidoja savienību, bet Krievijas Impērijas pusē nostājās Lielbritānija, kas Krievijas Impērijas flotei sniedza savu jūras spēku speciālistu palīdzību.

Latvijā dzimušais ģenerālis Magnus Johans fon Bergs komandēja Krievijas Impērijas armijas korpusu Krimas frontē un uzvarēja 1772. gadā kaujā pie Kefas, tāpēc 1773. gadā viņu paaugstināja par vadošo ģenerāli (general-en-chef).[1]