Krievu—turku karš (1768—1774)

Vikipēdijas lapa
Krievu—turku karš 1768—1774
Daļa no Krievu—turku kari

Stefano Torelli glezna „Katrīnas II uzvara pār turkiem” (1772)
Datums17681774
Vieta
Iznākums Krievijas uzvara
Teritoriālās
izmaiņas
Kučuk-Kainardžas līgums
Karotāji
Krievijas Impērija Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Krimas haniste
Čerkesija
Komandieri un līderi
Katrīna II
Grigorijs Potjomkins
Aleksandrs Suvorovs
Mustafa III
Abdul Hamids I
Spēks
125 000 200 000

Krievu—turku karš (1768—1774) bija nobeigums Krievijas Impērijas teritorijas paplašināšanā, iekarojot Ukrainas dienvidus, Ziemeļkaukāzu un Krimu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karš bija turpinājums Polijas-Lietuvas kopvalsts iekšējām nesaskaņām starp augstmaņiem un karali Staņislavu II. Karalis bija Krievijas ķeizarienes Katrīnas II favorīts un viņa vara lielā mērā balstījās uz krievu karaspēja atbalstu.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu Ložas konfederācijas karaspēka vajāti, krievu armijas sastāvā esošie kazaki iebruka Osmaņu impērijas teritorijā esošajā Baltā. Osmaņu valdība kazakus vainoja tās padoto slepkavībās, bet Krievija šos apvainojumus noraidīja, kā rezultātā sultāns Mustafa III 1768. gada 25. septembrī Krievijai pieteica karu. Turki ar poļu opozicionāriem (Ložas konfederāciju) izveidoja savienību, turpretī Krievijas pusē nostājās Lielbritānija, kas krievu flotei sniedza savu jūras karaspēka speciālistu palīdzību.

Latvijā dzimušais ģenerālis Magnus Johans fon Bergs komandēja armijas korpusu Krimas frontē, uzvarēja 1772. gadā kaujā pie Kefas. 1773. gadā viņu paaugstināja par vadošo ģenerāli (general-en-chef).[1]

Karavadoņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]