Krievu—zviedru karš (1808—1809)
| Krievu—zviedru karš (1808—1809) | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Krievu—zviedru kariem un Napoleona kariem | |||||||||
 no augšas pa kreisi uz labo pusi: | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
|
Atbalstīja:
|
Atbalstīja:
| ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
| Spēks | |||||||||
|
1808. gada augustā: 55 000 |
1808. gada augustā: 36 000 | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
| 10 000 nogalināti vai ievainoti[1] | 7000 nogalināti vai ievainoti[1] | ||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Krievu—zviedru karš (1808—1809) jeb Somijas karš (somu: Suomen sota, zviedru: Finska kriget), bija Zviedrijas un Krievijas Impērijas karš Napoleona karu laikā. Zviedriju atbalstīja Apvienotā Karaliste, bet Krieviju atbalstīja Dānijas karaliste un Francijas impērija.
Krievu karaspēks okupēja visu Somijas teritoriju, kā arī Ālandu salas un Lapzemes daļu. Karadarbība beidzās pēc Haminas miera līguma (Freden i Fredrikshamn, somu: Haminan rauha) parakstīšanas 1809. gada 5. (17.) septembrī.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kara iemesls bija Krievijas Impērijas pāriešana Napoleona pusē pēc Tilzītes miera līguma noslēgšanas un pievienošanās Apvienotās Karalistes kontinentālajai blokādei.
Norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1808. gada 21. februārī aptuveni 24 000 vīru liela Krievijas Impērijas armija ģenerāļa Frīdriha Vilhelma fon Bukshēvdena vadībā iekaroja Hēmenlinnas cietoksni, tad Helsinkus un Ālandu salas. Somiju aizsargāja apmēram 13 000 zviedru un 8 000 somu karavīru. 1808. gada 14. martā Dānija pieteica karu Zviedrijai, taču Lielbritānijas un Zviedrijas jūras spēki novērsa plānveida Dānijas un Francijas iebrukumu Skones pussalā.
Somi sāka partizānu cīņas, Krievija pieteica karu Zviedrijai tikai 1808. gada aprīlī, kad ģenerāļa Jakova Kuļņeva spēki tika sakauti Siikajoki kaujā 1808. gada 18. aprīlī, savukārt ģenerāļa Bulatova spēki tika sakauti 27. aprīlī. 1808. gada 22. aprīlī admirālis Nikolajs Bodisko ar 2000 karavīriem no Liepājas ar izīrētiem tirdzniecības kuģiem pamanījās iekarot Gotlandes salu un Visbijas pilsētā sevi pasludināja par Gotlandes gubernatoru.[2] Tikmēr ģenerālis Bukshēvdens aplenca Suomenlinnas cietoksni, kas padevās 3. maijā ar 6000 vīriem, 110 kuģiem un vairāk nekā 700 lielgabaliem. 16. maijā krievus padzina no Gotlandes un Ālandu salām, Krievijas karavīriem tika atļauts atstāt Gotlandi un atgriezties Liepājā. Pēc gada admirāli Bodisko tiesāja par nepretošanos un izsūtīja uz Vologdu. 26. maijā Lielbritānijas flote ar 14 000 vīriem ieradās Gēteborgā.
1808. gada Zviedrijas karaspēka vasaras ofensīvas laikā Krievijas spēki tika sadalīti pa līniju Pori—Tampere—Mikeli un sasniedza 55 000 vīru, pret kuriem zviedriem bija 36 000 vīru. 14. augustā ģenerālis Nikolajs Kamenskis devās pretzubrukumā ar 11 000 vīru korpusu uzvarēja septembra kaujās uz austrumiem no Vāsas. 29. septembrī Krievijas Impērijas spēku virspavēlnieks feldmaršals Bukshēvdens parakstīja pamieru, tomēr ķeizars Aleksandrs atteicās ratificēt pamieru un nozīmēja jaunu virspavēlnieku ģenerāli Bogdanu fon Knorringu.
1809. gada ziemā ģenerālis Kamenskis piedāvāja plānu, kurā Krievijas karaspēkam divās kolonnās bija jāšķērsoto aizsalušo Botnijas līci — no Vāsas līdz Ūmeo un no Turku līdz Ālandu salām un no turienes uz Stokholmu. Trešajai vienībai bija jāvirzās pa sauszemi uz ziemeļiem Tornio virzienā.
1809. gada marta sākumā Krievijas spēki sāka gājienu pāri sasalušajam Botnijas līcim, 13. martā valsts apvērsuma rezultātā atcēla Zviedrijas karali Gustavu IV Ādolfu un par jauno karali kļuva Kārlis XIII. 17. martā ģenerālis Bagrations ar 17 000 karavīriem okupēja Ālandu salas, savukārt ģenerālis Kuļņevs 19. martā sasniedza Zviedrijas piekrasti tikai 70 kilometru attālumā no Stokholmas. Krievu karaspēka virspavēlnieks Knorrings pieņēma pamiera piedāvājumu un atsauca Kulņevu atpakaļ uz Ālandu salām, tomēr otra krievu karaspēka daļa ģenerālleitnanta Barklaja de Tolli vadībā šķērsoja Botnijas līča ledu apmēram 80 kilometru garumā uz ziemeļiem no Vāsas un 24. martā sasniedza Ūmeo. Grāfs Pāvels Šuvalovs uzbruka Tornio un ielenca Zviedrijas spēkus, kas kapitulēja 25. martā. Pēc sešām dienām ķeizars Aleksandrs ieradās Turku, noraidīja pamieru un iecēla ģenerāli Barklaju de Tolli par jauno okupācijas karaspēka virspavēlnieku. Cīņas turpinājās līdz maijam, kad Šuvalova spēki sasniedza arī Ūmeo.
17. septembrī Fredrikshamnā parakstīja miera līgumu, kurā Zviedrija atdeva Krievijas Impērijai Somiju un daļu no Lapzemes, slēdza savas ostas britu kuģiem un pievienojās kontinentālajai blokādei, piesakot karu Lielbritānijai. 1810. gada 6. janvārī Krievijas valdība palīdzēja izbeigt kara stāvokli starp Franciju un Zviedriju.
-
Krievijas un Zviedrijas karaspēka pārvietošanās Somijas kara pirmajā posmā 1808. gada martā — maijā. Parādītas nozīmīgāko kauju vietas -
Somijas kara otrais posms 1808. gada maijā — oktobrī -
Somijas kara trešais posms 1808. gada oktobrī — 1809. gada vasarā
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Hornborg, 1955, 261. lpp.
- ↑ I spåren efter den ryska invasionen av Gotland 1808 (zviedriski)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "The Final War" – The Swedish-Russian War of 1808–09
- "The Union's Last War" – The Russian-Swedish War of 1808–09 by Göran Frilund
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|