Krimas hanistes aneksija

Ivana Aivazovska glezna: Katrīnas II ierašanās Feodosijā

Krimas hanistes aneksija bija 1783. gada 19. aprīlī Krimas teritorijas pievienošana Krievijas Impērijai.

Periodu pirms aneksijas iezīmēja Krievijas iejaukšanās Krimas hanistes lietās, vairākas Krimas tatāru sacelšanās un neviennozīmīga Osmaņu impērijas attieksme. Ar aneksiju sākās 134 gadus ilga Krievijas impērijas valdīšana, kas beidzās ar 1917. gada revolūciju. Pēc tam, kad Krievijas pilsoņu kara laikā Krima vairākkārt mainīja īpašniekus, 1921. gadā tika pasludināta boļševiku vara, un gadu vēlāk pussala kļuva par KPFSR un vēlāk PSRS sastāvdaļu. Padomju varas iestādes 1944. gadā uzsāka krimas tatāru genocīdu etniskās tīrīšanas kampaņas ietvaros. 1954. gadā pussala tika nodota Ukrainas PSR, kas 1991. gadā kļuva par neatkarīgu Ukrainu.

Krievijas Federācija okupēja un anektēja Krimu 2014. gada martā, lai gan šī aneksija nav starptautiski atzīta.

Vēsture

1475. gada vasarā piekrastes pilsētas un Krimas kalnainā daļa kļuva par sastāvdaļu no Osmaņu impērijas. Krimas haniste, kurai piederēja pārējā Krimas teritorija, 1478. gadā kļuva par Osmaņu impērijas vasali. Turpmāko trīs gadsimtu laikā Melnā jūra kļuva par Turcijas "iekšzemes ezeru".

No 15. gadsimta beigām Krimas haniste regulāri veica uzbrukumus Krievijas caristei un Polijas—Lietuvas kopvalstij. Galvenais šo uzbrukumu mērķis bija sagūstīt vergus un pārdot tos Turcijas tirgos. Vēlāk Maskavija tika atbrīvota no Zelta Ordas valdīšanas, un tās uzdevums bija atjaunot piekļuvi Melnajai jūrai, kas pastāvēja Kijivas Krievzemes laikā. Pēc Kazaņas un Astrahaņas hanistes aneksijas Krievijas cariste vērsa savu ekspansiju uz dienvidiem. Kerčas šaurums kļuva Krievijas par īpašumu, kas bija ļoti svarīgs Krievijas dienvidu tirdzniecībai. Krimas haniste tika pasludināta par neatkarīgu, Turcijai un Krievijai tika aizliegts iejaukties tās iekšējās lietās. Krimas haniste pārņēma bijušos Osmaņu impērijas īpašumus pussalā (Krimas dienvidu un dienvidaustrumu daļas). Tomēr situācija Krimā bija neskaidra un sarežģīta. Turcija, piekritusi atzīt Krimas neatkarību, gatavojās jaunam karam. Osmaņu sultāns kā augstākais kalifs saglabāja reliģisko varu savās rokās un apstiprināja jaunus hanus, kas atstāja reāla spiediena iespēju uz Krimas hanisti. Rezultātā Krimas tatāri sadalījās divās grupās — krievu un turku orientētajās.

1774. gada jūlijā Aluštā piestāja turku desants. Tomēr krievu karaspēks neļāva turkiem iekļūt dziļi Krimā. Pēc Krimas hanistes neatkarības pasludināšanas Katrīna II neatteicās no idejas par tās pievienošanu Krievijai. To pieprasīja Krievijas intereses, jo Krimai bija liela militāra, politiska un ekonomiska nozīme — bez Krimas nebija iespējams brīvi piekļūt Melnajai jūrai. Tomēr sultāna Turcija savukārt nedomāja atteikties no Krimas pussalas un ķērās pie dažādiem trikiem, lai atjaunotu savu ietekmi un dominanci Krimā.

1783. gada manifests par Krimas aneksiju

1776. gada novembrī, izmantojot to, ka turku karaspēks nebija pametis Krimu, krievu karaspēks ienāca pussalā un bez lielas pretestības ieņēma dažus nocietinājumus. Politiskās nestabilitātes dēļ pašā Krimas hanistē Krievija sāka gatavoties pussalas aneksijai, par ko tā paziņoja 1783. gadā.

Eiropas lielvalstis, jo īpaši Francija, uzskatīja, ka Krimas pievienošana Krievijai ir būtisks drauds to interesēm, jo uzskatīja, ka pēc šīs aneksijas "nekas netraucēs" Krievijai sagrābt Konstantinopoli un turpināt Osmaņu impērijas sadalīšanu. Tomēr diplomātiskā situācija Eiropā un jaunais saspīlējums Kaukāzā piespieda Osmaņu impēriju spert vienīgo iespējamo soli pašreizējā situācijā — atzīt Krimas pievienošanu Krievijai. Neraugoties uz deklarēto pretestību aneksijai, neviena no Eiropas lielvarām nepiekrita palīdzēt Osmaņu impērijai izspiest Krieviju no Krimas.

Pēc aneksijas

Krimas iedzīvotāju skaits, kas 1700. gadā bija 707 000 cilvēku, līdz 1785. gadam bija samazinājies līdz 92 000. 1802. gadā Krimā bija tikai aptuveni 140 000 tatāru. Pēc Krimas pievienošanas Krievijai desmitiem tūkstošu tatāru pameta pussalu un pārcēlās uz Turciju, neskatoties uz Krievijas valdības solītajiem labumiem un privilēģijām.

Ar Katrīnas II 1784. gada 2. (13.) februāra dekrētu tika izveidots Taurijas apgabals, ko pārvaldīja kņazs Potjomkins.

Nepieciešamību apdzīvot Krimu diktēja gan ekonomiski, gan stratēģiski mērķi: pierobežas teritorijas bija svarīgas, lai nostiprinātu un nodrošinātu pārtikas resursus, izvietotajam karaspēkam bija nepieciešamas dzīvojamās telpas. Uz Krimas zemēm tika pārvietoti krievu zemnieki, atvaļinātie karavīri un imigranti no Turcijas (Nekrasova kazaki) un Polijas ukraiņi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krimas hanistes aneksija.