Pāriet uz saturu

Krupju dzimta

Vikipēdijas lapa
Krupju dzimta
Bufonidae (Gray, 1825)
Parastais krupis (Bufo bufo)
Parastais krupis (Bufo bufo)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseAbinieki (Amphibia)
VirskārtaVaržu virskārta (Batrachia)
KārtaBezastainie abinieki (Anura)
ApakškārtaJauno varžu apakškārta (Neobatrachia)
DzimtaKrupju dzimta (Bufonidae)
Izplatība
Krupju dzimta Vikikrātuvē

Krupju dzimta jeb īsto krupju dzimta (Bufonidae) ir viena no lielākajām un plašākajām bezastaino abinieku (Anura) dzimtām, kas apvieno 580 mūsdienās dzīvojošas krupju sugas un kas tiek iedalītas 50 ģintīs.[1] Krupju dzimtas sugas sastopamas gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, kā arī tās nav sastopamas Madagaskarā un Okeānijas salās.[1] Līdz 1935. gadam Austrālijā nebija sastopama neviena krupju dzimtas suga, bet mūsdienās Austrālijā lielā skaitā dzīvo jūras krupis (Rhinella marina), kas kļuvis par nopietnu apdraudējumu vietējai faunai.[2] Krupju sugas apdzīvo dažādas biomas, sākot ar sausiem apvidiem un beidzot ar lietus mežiem.

Smilšu krupis (Epidalea calamita) ir mazākā no visām Latvijā dzīvojošām krupju sugām

Latvijā sastopamas 3 krupju dzimtas sugas: parastais krupis (Bufo bufo), smilšu krupis (Epidalea calamita) un zaļais krupis (Bufotes viridis).[3][4][5] Visbiežāk sastopamā suga ir parastais krupis.[3] Mazākais no visiem Latvijā dzīvojošiem krupjiem ir smilšu krupis.[6]

Kopīgās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krupju dzimtas sugas kopumā ir masīvas, druknas ar grumbuļainu ādu un īsām kājām.[1] Mātītes ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi.[7] Lielākā suga dzimtā ir jūras krupis, kuras lielākie īpatņi var sasniegt 38 cm garumu un to svars ir 2,65 kg.[8] Krupjiem nav zobu un to āda ir sausa. Galvas malās atrodas lieli pieauss indes dziedzeri ­— parotīdi. Inde izdalās, kad krupis ir satraukts un nobijies. Tā satur dažādus toksīnus, no kuriem procentuāli visvairāk izdalās bufotoksīns. Dažādām sugām ir atšķirīgs indes sastāvs un atšķirīgs indes stiprums. Viena no indīgākajām sugām ir jūras krupis. Dažu sugas, piemēram, Kolorado upes krupis (Incilius alvarius) pieder pie psihotropo krupju grupas. Šo krupju inde satur bufotenīnu, kuram ir halucinogēna iedarbība.

Visas krupju dzimtas sugas ir izteikti sauszemes abinieki. Tiem no ķermeņa virsmas iztvaiko divreiz mazāk ūdens nekā, piemēram, zaļajām vardēm.[9] Visām krupju dzimtas sugām kurkuļa stadijā izveidojas Bidera orgāns — rudimentāras olnīcas, kas ir gan mātītēm, gan tēviņiem. Atbilstošos apstākļos pieauguši tēviņi var kļūt par varoties spējīgām mātītēm.[10][11]

Lielākā daļa krupju sugu nērš ikrus, kas savirknēti tievos, recekļainos pavedienos, kurus mātīte aptin ap nogrimušiem zariem vai augiem. No ikriem izšķiļas kurkuļi, kas dzīvo ūdenī un pēc metamorfozes tie kļūst par sauszemes abiniekiem. Dažas sugas vairojas uz sauszemes, bet Āfrikas dzīvdzemdētājkrupjiem (Nectophrynoides) un Nimbas krupjiem (Nimbaphrynoides) piedzimst uzreiz mazi krupīši.[1]

Darjenas arlekīnvarde (Atelopus certus)
Malabaras koku krupis (Pedostibes tuberculosus)
Zaļais krupis (Bufotes viridis)
Sarkanpunktotais krupis (Anaxyrus punctatus)
Amerikas krupis (Anaxyrus americanus)

Krupju dzimta (Bufonidae)[1]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Amphibia: Bufonidae
  2. Amphibiaweb: Bufonidae
  3. 3,0 3,1 «Abinieki: Bezastainie abinieki (Anura syn. Ecaudata)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. februārī. Skatīts: 2015. gada 3. aprīlī.
  4. Amphibia: Epidalea Cope, 1864
  5. Amphibia: Bufotes Rafinesque, 1814
  6. Latvijas Dabas muzeja „Gada dzīvnieks 2007” — smilšu krupis
  7. «Parastā amfībija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 3. aprīlī.
  8. The Cane Toad (Bufo marinus)
  9. Redzēt: Abinieki
  10. Bidder's organ in the toad Bufo marinus: Effects of orchidectomy on the morphology and expression of lamina-associated polypeptide 2
  11. Brown, Federico D., Eugenia M. Del Pino, and Georg Krohne. "Bidder's organ in the toad Bufo marinus: Effects of orchidectomy on the morphology and expression of lamina-associated polypeptide 2." Development, Growth & Differentiation. Wiley Online Library. Volume 44, Issue 6, pages 527—535, December 2002.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]