Parastais krupis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Parastais krupis
Bufo bufo (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseAbinieki (Amphibia)
KārtaBezastainie abinieki (Anura)
DzimtaKrupju dzimta (Bufonidae)
ĢintsĪstie krupji (Bufo)
SugaParastais krupis (Bufo bufo)
Parastais krupis Vikikrātuvē

Parastais krupis jeb vienkārši krupis (Bufo bufo) ir krupju dzimtas (Bufonidae) Latvijā dzīvojoša bezastaino abinieku suga.[1] Tas sastopams plašā Eiropas areālā, izņemot Skandināvijas ziemeļus, Īriju, Islandi, Pirenejus un lielāko daļu Vidusjūras salu.[2] No Vidusjūras salām tas sastopams Sicīlijā.[2] Tas mājo arī Āzijas dienvidrietumos (Turcijā un Sīrijā), lai gan izplatīts galvenokārt Āzijas ziemeļrietumos.[3] Krupis izplatīts visā Latvijā un sastopams ļoti bieži,[4] lai gan to ir grūti novērot, jo lielāko dienas daļu tas guļ noslēpies.

Sistemātikas izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā parastais krupis ir otrā visbiežāk sastopamā abinieku suga (visbiežāk sastopama ir parastā varde)[1]

Vairākas kādreizējās parastā krupja pasugas mūsdienās tiek sistematizētas kā atsevišķas sugas: Formozas krupis (Bufo bankorensis), Japānas krupis (Bufo japonicus), Kaukāza krupis (Bufo verrucosissimus), Kukunora krupis (Bufo tuberculatus), milzu krupis (Bufo spinosus) un Tālo Austrumu krupis (Bufo gargarizans).[3][5][6]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastais krupis ir trešā visbiežāk sastopamā bezastaino abinieku suga Eiropā (uzreiz pēc parastās vardes un zaļās vardes).[7] Tas mājo Turcijā un Sīrijā, bet Āzijas izplatība galvenokārt ir mērenajā joslā. Virzienā uz austrumiem krupis sastopams līdz Irkutskai Sibīrijā un Kazahstānas ziemeļiem.[2][3]

Parastais krupis mājo no jūras līmeņa līdz 2500 metriem virs jūras līmeņa. Apdzīvo dažādus mitrus biotopus ar biezu augāju. Galvenokārt sastopams mitros, mežainos apvidos, kas var būt gan skujoku, gan lapkoku, gan jauktu koku meži, pļavās, krūmājos, dārzos un parkos, nereti samērā tālu no ūdenstilpes.[2] Parasti izvairās no plašiem, atklātiem biotopiem. Dienā tie uzturas zem dažādiem priekšmetiem (malkas, akmeņiem u.c.), zem augiem vai daļēji ierakušies zemē. Ūdensbaseinos uzturas tikai nārsta laikā. Nārsto dažāda dziļuma un platības ezeros, dīķos, lielās peļķēs, strautos ar samērā tīru ūdeni. Ziemo grauzēju alās, zem akmeņiem, alās un pagrabos.[8]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krupim ir zeltainas acis ar horizontālām zīlītēm
Krupis aizsardzības pozā

Parastajam krupim mātītes ir masīvākas un lielākas nekā tēviņi, un dienvidos dzīvojošie īpatņi ir lielāki nekā ziemeļos dzīvojošie. Tēviņa ķermeņa garums ir 5—6 cm, mātītes 8—9 cm.[9] Sastopami arī lielāki īpatņi, pieaugušas mātītes ķermeņa garums var sasniegt 12—13 cm.[10] Galva krupim ir plata ar lielu muti un bez zobiem. Āda sausa, kārpaina. Galvas malās lieli pieauss indes dziedzeri ­— parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu. Plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, ādu un galvu ar parotīdiem parasti atstāj neskartu. Krupja ķermenis ir saplacināts un parasti piespiests pie zemes. Tā priekškājas ir īsas un pēdas iegrieztas uz iekšpusi. Pakaļkājas, salīdzinot ar citiem krupjiem un vardēm, arī ir īsas. Pēdām nav peldpleznu. Mugura pelēka vai brūna, var būt gan gaišāka, gan tumšāka, bieži ar olīvzaļganu nokrāsu. Mātītes ir brūnākas, bet tēviņi pelēcīgāki.[9] Vēderpuse gaiša, reizumis ar maziem sarkaniem punktiņiem. Redzokļi horizontāli, dzeltenā vai vara krāsā. Nārsta laikā tēviņi atšķiras no mātītēm ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tās tiek izmantotas, lai pārošanās brīdī varētu cieši satvert mātīti. Tēviņš nārsta laikā dzied, taču klusi un neizteiksmīgi. Tā iekšējais rezonators ir neliels un no ārpuses nav redzams.[4]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krupis kļūst aktīvs vakarā un visu nakti pavada, barojoties ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Iecienīta barība ir kailgliemeži, mitrenes (Oniscidea), vaboles, tauriņu kāpuri, mušas, sliekas un nelielas peles.[11][12] Mazāks upuris tiek uzlaizīts ar mēli, bet lielāks saķerts žokļos. Tā kā krupim nav zobu, medījums tiek norīts vesels.[11] Tas savu medījumu neatšķir, bet reaģē uz jebkuru nelielu, tumšu, kustīgu objektu. Krupis ļoti labi redz arī tumsā un medī, izmantojot redzi.[13] Ja laiks ir apmācies un lietains, krupis sastopams arī dienā, jo barībai izmanto sliekas, kas, glābdamās no lietus ūdens, ir izlīdušas virszemē. Sausās un saulainās dienās krupji parasti slēpjas zem akmeņiem, koku saknēm un kritušiem kokiem, lapu un baļķu kaudzēs, grauzēju alās, saimniecības ēkās, lai pasargātu ādu no izžūšanas.[4] Krupis naktī medīdams klejo apkārt, bet no rīta atgriežas savā slēptuvē. Vienā un tajā pašā slēptuvē tas var atgriezties vairākus mēnešus pēc kārtas. Tas pārvietojas lēniem, nevienmērīgiem soļiem vai īsiem lēcieniem. Ūdenī krupis ir neveikls un ūdenstilpi apmeklē tikai nārsta periodā.[4] Laiku pa laikam krupis maina ādu, tā nonāk nost kā skrandains lēveris, kuru krupis pēc tam apēd.[11] Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā.

Aizsardzība un ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja krupis ir izbiedēts, tas ieņem aizsardzības pozu, izslienoties stīvās kājās un cenšoties izskatīties pēc iespējas lielāks. No parotīdiem un citiem ādas dziedzeriem tam izdalās inde, kura ir pietiekami iedarbīga, lai daudzi plēsēji izvairītos no krupjiem.[7] Tā ienaidnieki ir zalkši, eži, žurkas, mājas kaķi, gārņi, vārnas un dažādi plēsīgie putni. Putni izvairās ēst krupja ādu, tie ar knābjiem uzplēš krupja vēderu un izēd tikai iekšas.[12] Arī kurkuļu āda ir indīga, tādēļ zivis neēd krupja kurkuļus, bet indīgā āda neattur lielo tritonu. Ar kurkuļiem barojas arī spāru kāpuri un dažādas ūdens vaboles.[12]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krupja ikri

Pavasarī pēc atmošanās no ziemas miega sākas krupju nārsts, kad simtiem krupju dodas uz nārstošanas vietām. Vairāk kā 80% krupju atgriežas savā dzimtajā ūdenstilpē,[14] vai tur, kur pirmoreiz veiksmīgi pārojušies.[10] Ceļā uz savu dīķi krupis var paiet garām citām ūdenstilpēm, tajās nepaliekot. Šādu instinktu, kas spiež dzīvnieku meklēt dzimto ūdenstilpi, zinātnieki sauc par homingu (no angļu val. home — atgriezties mājās).[10]

Nārsta periods sākas samērā agri — aprīļa beigās vai maija sākumā — un ilgst tikai dažas dienas. Nārstošana notiek palielos dīķos, karjeros, nelielos ezeros ar pastāvīgu ūdens līmeni.[4] Pirmie nārsta vietās ierodas tēviņi, kur uzturas vairākas nedēļas un, gaidot mātītes, tās sauc. Kad ierodas mātītes, tās sapārojas, iznērš ikrus un aiziet. Pēc kurkšķēšanas mātīte var noteikt tēviņa lielumu un spēku.[15] Krupjiem raksturīgas vairāku tēviņu cīņas ap vienu mātīti, izveidojoties vairāku krupju kamolam, līdz spēcīgākais tēviņš beidzot nostumj konkurentus un paliek ar mātīti divatā.[4]

Mātīte nērš apmēram 3000 vai vairāk ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos pavedienos (4—5 m garumā). Mātīte tos aptin ap nogrimušiem zariem vai zemūdens augiem. Iznērstos ikrus tēviņš tūlīt apsēklo. Tāpat kā citiem bezastainajiem abiniekiem krupju dzimumšūnas apaugļojas ārvidē — ūdenī. Jau dažas stundas pēc apaugļošanās sākas dīgļa attīstība.[10] Kāpuri jeb kurkuļi izšķiļas pēc 2—3 nedēļām. Sākumā kurkuļi paliek piestiprinājušies pie ikru pavediena un barojas ar olšūnas dzeltenuma atliekām. Pēc tam tie piestiprinās dažādu ūdensaugu lapu apakšpusē un tikai nedaudz paaugušies sāk brīvi peldēt ūdenstilpē. Tie ir nelieli un melni, ļoti līdzīgi parastās vardes kurkuļiem, no kuriem atšķiras ar lielu muti. Mute ir tikpat plata kā attālums starp acīm.[11] Metamorfoze ilgst 2,5 mēnešus. Tās laikā notiek gan iekšējas, gan ārējas pārvērtības — attīstās ekstremitātes, plaušas un nieres, pārveidojas asinsrites sistēma, izzūd žaunas un pakāpeniski uzsūcas aste.[16] Pēc metamorfozes apmēram 1,5 cm lieli jaunie krupīši atstāj ūdenstilpi, Latvijā parasti tas notiek jūlija pirmajā pusē. Parastajam krupim ir raksturīga visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un vasaras vidū nārsta ūdenstilpju tuvumā bieži novērojama ļoti augsta mazo krupīšu koncentrācija. Dzimumgatavība tēviņam iestājas trešajā dzīves gadā, mātītei — ceturtajā.[4]

Krupis un cilvēks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krupi bieži var novērot dārzos un apdzīvotu vietu tuvumā. Par to izveidojušies dažādi tautas ticējumi un mīti, kas neatbilst patiesībai. Krupis nedzer pienu, arī zemenes tas neēd, jo abinieki nekustīgus objektus neuzskata par barību. Krupja klātbūtne zemeņu dobē liecina, ka tas ieradies kailgliemežu medībās. Savukārt, mīts par piena zīšanu radies, ieraugot krupjus govju kūtī. Zīst spēj tikai zīdītājdzīvnieki, bet krupim nav šādai darbībai nepieciešamo vaigu muskuļu. Turklāt, krupis nedzer šķidrumus, bet ķermenim nepieciešamo ūdeni uzņem caur ādu no mitras zemes. Kūtī tas ķer mušas, odus un citus kukaiņus, kurus pievilina lopu mēslu un sviedru smaka.[10]

Nav pamatojuma arī ticējumam, ka no krupja uz rokām uzmetas kārpas. Krupis ir ļoti vērtīgs dārza iemītnieks, kas aizsargā kultūraugus no visdažādākajiem kaitēkļiem.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Abinieki: Bezastainie abinieki (Anura syn. Ecaudata)
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 IUCN: Bufo bufo
  3. 3,0 3,1 3,2 Amphibia: Bufo bufo
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 Latvijas daba: Parastais krupis
  5. Amphibia: Bufo spinosus Daudin, 1803
  6. Amphibia: Bufo verrucosissimus (Pallas, 1814)
  7. 7,0 7,1 Arnold, Nicholas; Denys Ovenden (2002). Reptiles and Amphibians of Britain and Europe. Harper Collins Publishers. pp. 73–74. ISBN 978-0-00-219964-3.
  8. «Latvijas abinieki: Parastais krupis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. martā. Skatīts: 2015. gada 9. maijā.
  9. 9,0 9,1 Toads of the world: first, (some) toads of the north: Bufo bufo group
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 Tīrmanis I. Ko nezinām par zināmajiem Latvijas dzīvniekiem. Rīga : Vides vēstis, 2005. 10.-15. lpp. ISBN 9984-19-671-2
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Stokeo, W. J. (1980). The Observer's Book of British Wild Animals. Frederick Warne. pp. 213–217. ISBN 978-0-7232-1503-5.
  12. 12,0 12,1 12,2 Common Toad
  13. Larsen, Lis Olesen; Pedersen, Jan Nyholm (1981). "The snapping response of the toad, Bufo bufo, towards prey dummies at very low light intensities". Amphibia-Reptilia 2 (4): 321–327. doi:10.1163/156853882X00248
  14. Reading, C. J.; Loman, J.; Madsen, T. (1991). "Breeding pond fidelity in the common toad, Bufo bufo". Journal of Zoology 225 (2): 201–211. doi:10.1111/j.1469-7998.1991.tb03811.x
  15. Davies, N. B.; Halliday, T. R. (1978). "Deep croaks and fighting assessment in toads Bufo bufo". Nature 274 (5672): 683–685. doi:10.1038/274683a0
  16. Naumovs N., Kartašovs N. Mugurkaulnieku zooloģija. Rīga : Zvaigzne, 1990. 267. lpp. ISBN 5-405-00114-7

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]