Kuļikovas kauja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Maskavas kņaza Dmitrija un mongoļu karavadoņa Mamaja karavīri Kuļikovas laukā (15. gs. miniatūra)
Hanam Tohtamišam pakļautā teritorija (1389).

Kuļikovas kauja bija miltitāra sadurme Zelta Ordas iekšējo cīņu laikā starp hanu Tohtamišu un karavadoni Mamaju. Kauja notika 1380. gada 7. septembrī Sloku laukā (krievu: Куликово поле) pie Donas upes tagadējā Tulas apgabalā starp Tohtamiša sabiedroto Maskavas kņazu Dmitriju un emīra Mamaja vadīto karaspēku pirms viņa sabiedroto lietuviešu dižkunigaiša Jagaiļa un krievu Rjazaņas kņaza Oļega ierašanās kaujas laukā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc hana Berdibeka nogalināšanas 1359. gadā uz Ordas hana troni pretendēja vairākas Čingishana pēcteču sānu līnijas, reizēm vienlaikus pat četri pretendenti sacentās par ietekmīgo karavadoņu labvēlību. Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds 1362. gadā uzvarēja Ordas hana Hadži Murada karaspēku kaujā pie Zilajiem ūdeņiem un pievienoja saviem valdījumiem Kijevas kņazisti un Melnās jūras piekrastes stepes Ukrainas teritorijā. Maskavas kņazs Dmitrijs 1362. gadā ieguva lielkņaza jarliku.

Šis laiks sakrita ar nestabilitātes periodu Mongoļu impērijas centrā Ķīnā, kur uzvarēja Sarkano apsēju sacelšanās. Pēdējais Juaņu dinastijas imperators Togantemurs 1368. gadā bēga uz Karakorumu Mongolijā un zaudēja savu varu pār agrākās impērijas daļām. Bijušajā impērijas galvaspilsētā Pekinā sāka valdīt Minu dinastija. Mazgadīgā hana Muhameda Bolaka valdīšanas laikā 1370. gadā Dženovas tirgotāju atbalstītais karavadonis Mamajs kļuva par reģentu un patieso Ordas valdnieku, kaut arī nebūdams Čingishana pēctecis, viņš formāli nevarēja kļūt par hanu. To izmantoja kņazs Dmitrijs Donskis, kas 1371. gadā atteicās pakļauties Mamaja prasībai atdot lielkņaza titulu savam sāncensim Tveras kņazam. 1375. gadā Horezmas hanam Urusam izdevās ieņemt Saraju un apvienot lielāko daļu no Mamajam nepakļautajām Ordas zemēm. 1377. gadā Mamajs vēlējas iegūt tiesības ievākt nodokļus krievu zemēs un viņa sabiedrotais karavadonis Arpašs sakāva Maskavas kņazu Dmitriju kaujā pie Pianas upes, savukārt 1378. gadā kņazam Dmitrijam izdevās uzvarēt karavadoni Murzu Begiču kauja pie Vožas upes. 1378. gadā attāls hana Urusa radinieks Tohtamišs ar Samarkandas emīra Tamerlana palīdzību uzsāka karu pret Mamaju un 1380. gadā ieņēma Sarai-Berki.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pretendentu savstarpējās cīņās iesaistījās arī krievu kņazistes, pie kam Maskavas kņazs Dmitrijs nostājās hana Tohtamiša pusē un 1380. gada 7. septembrī Kuļikovas kaujā pie Donas upes pārliecinoši sakāva karavadoņa Mamaja vadīto karaspēku pirms viņa sabiedroto Lietuvas dižkunigaiša Jagaiļa un Rjazaņas kņaza Oļega ierašanās kaujas laukā. Pēc Kuļikovas kaujas Tohtamišs Krimā pilnīgi sakāva Mamaja karaspēku un tika ievēlēts par jauno Ordas hanu.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mamaja sakāves rezultātā hanam Tohtamišam 1381. gadā no jauna izdevās apvienot Ordas zemes savā pakļautībā. Lai atjaunotu kontroli pār krievu kņazistēm, 1382. gada augustā hans Tohtamišs iebruka krievu zemēs. Ņižņijnovgorodas, Rjazaņas un Tveras kņazi apliecināja savu padevību Tohtamišam, bet Maskavas kņazs Dmitrijs devās uz Kostromu vākt karaspēku. Maskavu aizstāvēja vienīgi tās garnizons un lietuvieši Aļgirda mazdēla Osteja vadībā, kurus Ordas karaspēks uzvarēja un izpostīja Maskavu un apkārtējās pilsētas. 1383. gadā hans Tohtamišs uzvarēja arī Lietuvas dižkunigaiti Jagaili kaujā pie Poltavas, kas piekrita maksāt Zelta Ordai meslus par viņam pakļautajām krievu zemēm.[1][2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. René Grousset. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia, p.407
  2. Ярлык Тохтамыш хана к Ягайлу[novecojusi saite] (Hana Tohtamiša jarliks Jagailim senkrievu valodā)